Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Sekss, mode, slepkavas u.c. Šis tas par jauniem Netflix piedāvājumiem

— Dita Rietuma

Iespējams, jūs arī arī saņemat vēstules no Netflix, ar šķietami nevainīgu jautājumu – Netflix tonight? (Vai šovakar Netflix?)kurās globālā izklaides platforma piedāvā jaunumus, kā arī algoritmu sastādītas filmu izlases, kas netfliksprāt būtu jums vispiemērotākās, proti, izrietošas no jūsu agrāk izdarītajām izvēlēm.


Žurnālā

Man patīk domāšanas process

— Inga Gorbunova

 Kad 1991. gada pavasarī uzsāku darbu “Atmodā”, viņš  jau bija mazliet zvaigzne. Un vienlaikus arī redakcijas enfant terrible. Viens otrs no vecākajiem kolēģiem neslēpa  neizpratni , kā tāds tīneidžeris vispār šajā kompānijā gadījies un - kāpēc viņam tiek uzticētas tik nopietnas tēmas. Viņš jau arī nekad nav slēpis, ka nokļūšana “Atmodā” bijusi tīrā nejaušība. Liktenīga nejaušība, kura rezultējās ar to, ka Jānis Domburs jau gadiem ir viena no Latvijas mediju vides spilgtākajām personībām. 

 

Žurnālā

Redaktores vēstule

— Inga Gorbunova

Kā top žurnāls, patiesībā tā pa īstam zina tikai tie, kuri to taisa. Tas, ko ieraugām tirdzniecībā vai savā pastkastītē, par aizkulisēm klusē. Lasītājiem kaut kas patīk, kaut kas nepatīk, kaut kas garlaiko un par kaut ko vispār ir vienalga. Viņi pat nenojauš visu to seriālu un drāmu, kas reizēm mēdz norisināties līdz mirklim, kamēr izdevums ir nodrukāts. Un reizēm arī pēc tam.


Žurnālā

Tīras rokas, netīra statistika Ko mums iemācījis gads pandēmijā

— Jānis Sildniks

Man tuvs draugs pirms diviem gadiem savai vecmammai uzdāvināja viedtālruni. Prognozējot loģisku notikumu attīstības gaitu, viņa to izmantoja tikai zvanīšanai, taču telefona numuri netika glabāti telefonā, bet gan bloknotiņā. Tehnoloģijas ir sātana padarīšana, un nav ko vecam sunim mācīt jaunus trikus, vai ne? Nepareizi. Līdz ar pandēmiju šī elles iekārta ir vienīgais veids, kā viņa ikdienā var redzēt savus mazbērnus, kas bija vienīgā nepieciešamā motivācija, lai no omītes laukos pēkšņi kļūtu par Arturu Medni.


Imperfekt iesaka

Žurnālā

Intuīcija ir sargenģeļa balss

— Inga Gorbunova

Cilvēki ir dažādi un par garīgiem jautājumiem jēdzīgi var runāt tikai ļoti brīvā gaisotnē, kur mācāmies neuzspiest viedokli, bet vienkārši līdzdalīt pieredzi. Atrast jēdzīgāko veidu, kādā šodienas pasaulē par to runāt.


Žurnālā

Amazones neraud (fragments)

— Eleonora Troja

Alise bija visnotaļ pieklājīgi audzināta meitene, bet teksti par mūsdienu bezkaunīgo jaunatni no mūžam īgnām, ar visu pasauli neapmierinātām tantiņām viņai patiešām reizēm sakrita uz nerviem. Īpaši pārpildītā transportā. Taču kundzīte izrādījās traki enerģiska un sāka histēriski vicināties ar saviem iepirkumu tīkliņiem, pūloties aizgrūst Alisi no sevis projām. Tā kā telpa bija, maigi sakot, ierobežota. Alise no vienas lidojošās kules izvairīties nepaguva. Tankš! Pret vaigu atsitās kaut kas kraukšķīgs…


Žurnālā

Pēc Jaungada vienmēr nāk pavasaris

— Aira Ausma

“Domāju, ka viņš ir seksīgais plikpauris, bet izrādījās – vienkārši plikpauris,” pie vīna glāzes šņukstēja Indra. “Ar ko tad viņš nodarbojas?” jautāju es. “Viņš ir ājurvēdas speciālists. Viņam Indija patīk. Viņš aparātiņus tirgo.” – “Aaa… Kādus? Un vai labi pērk?” – “Nervu nomierināšanai. Ne visai…” 


Žurnālā

Impotences pandēmija

— Ansis Kalējs

Tolaik man kā jaunam vīrietim nebija nekādu veselības problēmu, kas varētu izraisīt erektilo disfunkciju, tāpēc bija skaidrs, ka problēmas cēlonis ir galvā (tajā, kas uz pleciem, nevis zemāk). Bet ar psiholoģiskām problēmām ir tā: jo vairāk par tām domā, jo lielākas tās kļūst, līdzīgi kā sniega bumba, kas veļas lejup no kalna.

Žurnālā

Atskaites punkts esmu es pati

— Inga Gorbunova

 Rīgas Jaunā teātra aktrise Sandra Kļaviņa ir ļoti īsta - viņai nepiemīt teatrālisms, kas dažkārt novērots skatuves māksliniekiem sadzīvē. Uz jebkuru dzīves situāciju Sandra spēj paraudzīties ironiski, un tas,kā zināms, spēj glābt arī vissarežģītākajos brīžos.


Žurnālā

Priekā par pavasari

— Inga Gorbunova

Man šķiet, ka labākās lietas mums izdodas reizēs, kad domas un iedvesma uzdzirkstī bez liekas ņemšanās – viegli. Un pēc laika jau paša prasās realizēties ar spēku, kāds parasti piemīt labi atdzesētam šampanietim, kad tas cenšas izlauzties brīvībā. Kad tā ir, viss sakrīt, viss saliekas un izdodas.


Žurnālā

Šopings internetā

— Laura Lauziniece

Iepirkties internetā ir ērti, jo nevajag doties ārā no mājas, nevajag stāvēt bezgalīgās rindās, lai iekļūtu pielaikošanas kabīnē, nevajag tērēt laiku, atkaujoties no pārdevējiem, kuri vienmēr grib palīdzēt, nevajag tērēt degvielu un maksāt par stāvvietu, nevajag iet kioskā pēc ūdens un visu šo ciešanu beigās nevajag sevi apbalvot ar kārdinoši smaržojošu karameļu saldējumu pie lielveikala izejas durvīm. 




Žurnālā

Dienvidkorejas popkultūras vilnis

— Anna Ābola

Pirmo reizi ar Dienvidkorejas kultūru saskāros vasarā pēc pirmā vidusskolas gada, nejauši uzduroties korejiešu drāmai Saules pēcteči (Descendants of the Sun). Noskatījos visu sezonu apkaunojoši īsā laika periodā, aizmirstot par visu, kas skolā tika mācīts par veselīgiem miega cikliem, un no tā brīža ar galvu pa priekšu iegāzos korejiešu kultūras melnajā caurumā – jāatzīst, bez jebkādas nožēlas. Seriālu maratoniem drīz vien sekoja korejiešu popmūzikas iepazīšana, kas man, kā droši vien daudzām lasītājām, atklājās ar Dienvidkorejas puišu supergrupas BTS iemīlēšanu. 

Žurnālā

Svētku noskaņās pret buļļiem

— Ralfs Eilands

Es vēlos tevi aicināt apņemties kļūt par buļļu apkarotāju, tāpēc turpmākajās rindkopās kā meistarīgs influenceris centīšos tev ieskaidrot, kāpēc būšana par buļļu apkarotāju ir ne tikai veselīga, bet arī makten uzjautrinoša.

Žurnālā

Enerģijas konfektes un šokolādes cepumi

— Anna Panna

 Kopā ar Annu Pannu ienirsim gastronomijas pasaulē, lai tevi iedvesmotu nedaudz citādām dāvanām, kas iepriecinās ne vien ģimenes locekļus, draugus vai kolēģus, bet pat kaimiņu, kuram visu gadu jau esi gribējis pateikt paldies par to, ka viņš ir tik foršs. Ak, jā, un šo visu taču var dāvināt jebkuros svētkos.

 

Žurnālā

Kovida bērni

— Indulis Paičs

Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?


Žurnālā

Glābjas, kas var jeb Epidēmija literatūrā

— Bārbala Simsone

Zinātniskās fantastikas žanra rakstniekiem nereti tiek piedēvētas pravietiskas spējas. Un patiesi – nevis kādi pārdabiski talanti, bet rūpīga pasaules attīstības virzienu vērošana daudziem autoriem ļāvusi “aizsteigties laikam pa priekšu” un vismaz daļēji prognozēt, kā attīstīsies zinātnes, tehnoloģijas un sociālās struktūras, kā arī to, kāds iznākums gaidāms, ja noteikti procesi netraucēti turpinās ritēt pa ierastajām sliedēm.

Žurnālā

Laimīgi cilvēki neslimo

— Inga Gorbunova

Tādu cilvēku, kuri ir bez simptomiem un pārnēsā vīrusu, nav daudz. Tagad labi, ka ir šī jaunā metode, kad vīrusu var noteikt ar siekalu testu, jo tas ir vienkāršāk. Izmantojot metodi, kur tiek ņemta iztriepe no deguna un rīkles, jāzina, ka reizēm vīrusa ģenētiskā materiāla klātbūtne var saglabāties vēl astoņdesmit dienas vai pat ilgāk. Ja cilvēks saslimis, nav jēgas visu laiku taisīt testus un gaidīt, ka tagad neuzrādīsies.

Žurnālā

Dzīve pārpilnībā jeb Seriālu mānija (serial killer)

— Dita Rietuma

Tā dēvētie kvalitatīvie seriāli pēdējos gados ir kļuvuši par nozīmīgu audiovizuālās produkcijas daļu, ko patērējam daudz un negausīgi, izmantojot dažādus video pēc pieprasījuma servisus (subscription video-on-demand jeb SVOD).

Žurnālā

Redaktores vēstule ziemā

— Inga Gorbunova

Es īsti nezinu, kā tas notiek (vai kāpēc dažkārt nenotiek). Kā var būt, ka viens mirklis, viens spēcīgs impulss un klikšķis smadzenēs, gēnos vai asinsritē, rada tik lielu, tādu gluži fiziski sajūtamu laimes klātbūtni, ka tas tā tevī paliek uz visu tālāko dzīvi. 

Žurnālā

Nekad nesaki: nekad

— Inga Gorbunova

Braucot šurp, pamanījos aizšaut garām īstajam ceļam, Waze ieveda mežā, un brīdi bija sajūta, ka gluži vai vadātājs piemeties. Iztēlē jau uzbūru ainu ar bargu, visus kontrolēt pieradušu dāmu, kura mani, kas uz tikšanos ierodas gandrīz stundu vēlāk, tūlīt vienkārši aizsūtīs atpakaļ uz Rīgu. Vai arī vienkārši uz visiem jautājumiem atbildēs tikai ar korektu “jā” un “nē”. 

Žurnālā

Man, lūdzu, maisiņu vīna!

— Jānis Volkinšteins

Virkne vīndaru, kuriem ir tuva zaļā domāšana, iesaka apsvērt tā dēvēto BIB jeb Bag in Box. Kas tad īsti ir šis Skandināvijā tik populārais “maisiņš kastē” formāts, par kuru pirms 10 gadiem vīpsnāja vairākums eiropiešu, kuri tagad sāk sekot šim trendam? Tas ir ārkārtīgi viegls iepakojums, kur kartona kastē ar dozējamu snīpīti paslēpts neitrāls maiss, kurā saldi čuč vīns, lai atmostos brīdī, kad saimnieks pa kastes snuķīti notecina nepieciešamo daudzumu.

Žurnālā

Kā (ne)meklēt un (ne)atrast

— Aija Strazdiņa

Bērnībā viss bija kaut kā līdz banalitātei vienkārši: ja neesi pamanījusies nocopēt pumpainu klasesbiedru, jo tās ir pašas elementārākās zāles pret vientulību - aizej uz diseni, patrinies gar sienām un ja nu galīgi neštimmē, ejot pēc alus mazliet ilgāk pastāvi pie barčika un, ja plauša atļauj (kas vispār bija skaitāms par baigo bonusu!) - izej uzpīpēt. Bez šķiltavām, protams.

Žurnālā

Nekad nenovecot

— Guna Bīlande

Uzsākot mācības vidusskolā, kad jūra bija līdz ceļiem un visi, kuriem bija 35+, tika ievietoti vienā kategorijā – “vecie”, tas ir, tajā pašā, kur tajā laikā bija mana ome un opis, es par vecumu domāju citādi. 

Ha, laiki mainās!VECUMS IR GALVĀ! Es patiešām ceru, ka nekad nenovecošu savā prātā, jo tieši tas, kas notiek mūsu galvās, nosaka mūsu vecumu. Never grow old!**

Kāda ir laimīgu cilvēku konstante? Viņi nedomā par laimi, jo ir pārāk aizņemti, darot lietas, kas viņiem sagādā prieku.


Žurnālā

Vēders ir mūsu otrās smadzenes

— Laura Lauziniece

Cilvēkam, kurš vēlas slīkt, es nevaru palīdzēt; es varu palīdzēt tam, kurš sauc pēc palīdzības. Viņš būs darītājs. Ja pie manis vizītē atnāk cilvēks un saka, ka maniem noteikumiem viņam laika nebūs... nu, tad uzredzēšanos! Man tas vairs nav interesanti.

Žurnālā

Skati meitu pēc kleitas

— Aija Strazdiņa

Skati meitu pēc kleitas

“Drēbes neko nenozīmē, līdz kāds tajās nedzīvo.” 

Marks Džeikobs

Dārgās vīrišķīgās, šlipsēs un džogīpantos tērptās dāmas – gan tās, kuras ar bezgalīgu sajūsmu pazīstu, gan tās, kuras tagad šķobās un lasot rāda skābu ģīmi! Ar jūsu atļaušanu atliksim jūs uz dažām šī iejūtīgā grāmatžurnāla lappusēm malā, svēti ticot, ka arī jums ir visas tiesības bozties un neieredzēt mini, midi un maksi, ko mēs, ēteriskās kolekcionāres, tā mīlam, ka nevaram bez ģībiena normāli paiet garām nevienam sievišķīgi noformētam skatlogam.

Bet kas gan būtu kleita bez stāsta... vai ne?