Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Visu zemju "pūces", savienojieties!

— Laimonis Vilks

Pēc dabas esmu īsta “pūce”, jo gandrīz nekad neeju gulēt ātrāk par pusnakti un pirms pulksten 9 no rīta mani labāk netraucēt (un tas tāpat būtu bezjēdzīgi, jo smadzenes vēl nav sākušas strādāt un jebkāda darba produktivitāte būtu ļoti zema). Par laimi, savā mūžā man nekad nav nācies strādāt “normālu” darbu, kur noteiktais darba laiks ir no 9 līdz 17.

Žurnālā

Četrdesmitgadnieces ābece

— Marta Kukarane

Man ir bez piecām minūtēm četrdesmit. Vēl gada sākumā, kad bija trīsdesmit astoņi, nekādā ziņā nevienam neteicu, ka man tūliņ būs trīsdesmit deviņi, vilku garumā to brīdi līdz konkrētajam datumam. Tiklīdz tas bija noticis, maucu otrā grāvī: “Nu jau var teikt, ka četrdesmit.”

Žurnālā

No gleznošanas atpūšos gleznojot

— Laura Lauziniece

Pirms sāku nopietni nodarboties ar gleznošanu, strādāju dažādos uzņēmumos, biju arī sekretāre nekustamo īpašumu birojā. Nevienā darbavietā nevarēju noturēties ilgāk par diviem gadiem. Parasts darbs no astoņiem līdz pieciem nebija nekas tāds, kas manī raisītu adrenalīnu vai kaut kādu stresu.

Žurnālā

Auzas un kāzas

— Irēna Darbiniece

 No mums trim divas trešdaļas ir blondas, bet viena – gan blonda, gan sarkanmate, gan melnmate. Kā nu kuro dienu šai mākslinieciskajai būtnei iešaujas prātā. Lai gan blondums mūs nav sadalījis frakcijās, savā ziņā to ir izdarījis veids, kādā iepazīstamies ar vīriešiem. 


Imperfekt iesaka

Žurnālā

Dzīve bekvokālā jeb Bekvokāla priekšrocības

— Marta Kukarane

Ir tādi cilvēki, kuru sejas mums šķiet pazīstamas, bet nekādi nevaram atcerēties, kur mēs būtu tikušies. Tāda ir arī manējā. Jo es esmu bekvokāliste. Pareizāk sakot, biju šā vārda vistiešākajā nozīmē, bet pēc horoskopa un pārliecības tāda esmu vēl joprojām. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visur piedalos, visu redzu, bet mani neviens neredz. 

Žurnālā

Ziemassvētku bucket liste

— Laura Lauziniece

Ja pieļaujam, ka tu neesi no tām, kuras jau septembrī sāk skaitīt dienas, piedodiet, mēnešus, līdz kļūst sociāli pieņemami veikt visas Ziemassvētku aktivitātes, tad, iespējams, tu šogad dziļi sirdī jūties kā Grinčs, jo visu vakcinēšanās, pulcēšanās un citu ierobežojumu dēļ ir nodzisušas pēdējās brīnumsvecīšu dzirksteles un iedvesmas spēki sirsnīgām svinībām.

Žurnālā

Nespārdi pati sevi

— Inga Gorbunova

Dažreiz filmās rāda, ka cilvēks ir ievainots, bet atnāk kāds un viņu vēl spārda. Tad katram skaidrs, ka... fui! Mūsu iekšējā kritika – tas ir kā iespert sev, kad jau tā esi ievainota. Nereti tāpēc rodas arī agresīvas reakcijas, un cilvēks var iesprūst kādā no stāvokļiem, piemēram, būt visu laiku dusmīgs, agresīvs, pastāvīgā aizsargpozīcijā, lai tikai pasaule viņu neaiztiek. 

Žurnālā

Nevis par skaistu novecošanu, bet par skaistu dzīvi

— Gundega Vārpa

Saskaņā ar jaunākajiem datiem vīrieši mums mirst agri, jo dzīvo vidēji 71–72 gadus, sievietes tuvāk 80 gadiem, vidējā dzīvildze mums ir 76 gadi. Tomēr pēdējie 20–30 gadi arī Latvijā ir laiks, kad notiek cilvēka dzīves normu pārvērtēšana, un var prognozēt, ka arī mūsu dzīvildze palielināsies.

Žurnālā

Lai neviens un nekas mūs neiedzen stūrī

— Inga Gorbunova

Ne vienmēr, lai pastāvētu par sevi, ir jāsit pretī. Daudz efektīvāk, ja tev tēmētie ledus gabali sašķīst, krītot tukšumā. Ignorance ir ļoti efektīva, tici man!


Žurnālā

Aiz sevis vienmēr jāsaslauka

— Inga Gorbunova

Nokļuvu politikā nevis tāpēc, ka gribēju tur būt, bet tāpēc, ka kļuva kauns – meinstrīmā sēžu virtuvē un vienkārši lamājos. Tas ir tik vienkārši – par jebko mēs varam tā sēdēt virtuvē un runāt bezgalīgi, bet tas neko nerisina. Tas ir apmēram tāpat kā sēdēt un aprunāt cilvēku, neko par viņu nezinot. Un galu galā man tas vienkārši piegriezās. Vīrs teica: “Vai nu ej politikā, vai arī klusē, jo no tās runāšanas nav jēgas.”

Žurnālā

Attālināts skolotājs in practice

— Inese Auniņa

No rīta piedalos biroja attālinātajā sapulcē par aktuālajiem tiešā darba jautājumiem. Zvans mobilajā telefonā – Danielam pārbaudes darbs, sūtīšot jautājumus ar savu versiju, lai pārbaudot, vai pareizi. Saku, ka grūti būs, jo ar vienu dibenu divās kāzās vienlaikus dejot nav iespējams. Krustdēls alegoriju neuztver, un pēc brīža sāk nākt uzdevumi.

Žurnālā

Kratītāji rādītāji

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tu ej uz mājām. Ir novakars. Paejot garām policijas iecirknim, tu ieraugi viņu. Sauli sen nebaudījis, pabāls un apvēlies, viņš stāv pagriezienā uz tādu klusāku ielas nostūri. Sarkanam Rimi maisiņam atdusoties uz spalvainajām kājām, rokās viņš ir satvēris savu sakarsušo, ļengano peni. “Sveicināta Lielajos kapos,” viņš nogrudzina, kamēr tu, vēl neko neatskārtusi, paej viņam garām. Pēc pāris sekundēm tev piešķiļas – ak, jā, pareizi, tas taču bija kratītājs!


Žurnālā

Sekss un lielpilsēta

— Dārta Sārta

Pa manu logu skanēja mūzika no playlistes, kas nosaukta par Every day shizzle, un vīrietis, kurš katru dienu mēro ceļu gar manu māju dziedādams, sāka skaļi gaudot līdzi Childish Gambino – Summertime Magic. Ir fantastiski silta maija diena Londonā, es pie sevis nočukstēju un pasmaidīju, ir jāraksta, kā ir, neko neizlaižot un neizskaistinot.

Žurnālā

I'm an army girl in an army world…

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Vasara, kā izskatās, paskrējusi vēja spārniem, neierasti kartām dienām saplūstot ar ladainiem džintonikiem, tikmēr rudens jau lēnām ievieš pārmaiņas mūsu termometru stabiņos un garderobes izvēlēs. Kādā no neseniem, nu jau šādiem nedaudz dzestriem vakariem, Dana iztaujāja Irbi par viņas šīs vasaras lielāko atvaļinājuma notikumu - deviņu dienu pamatapmācības kursu Latvijas Republikas Zemessardzē.

Žurnālā

Kā justies veselam, kad ir stresa vairāk nekā vajag

— Hosams Abu Meri

Es esmu ārsts, un es katru dienu eju uz darbu, domājot par to, ka, iespējams, tūliņ sastapšos ar pacientu, kuram ir Covid-19, un kurš par to pagaidām vēl nemaz nenojauš. Tas nozīmē, ka, ļoti iespējams, tā var būt mana pēdējā darba diena uz ilgāku laiku, jo es vienkārši būšu kļuvis par kontaktpersonu, un tāpēc man nāksies pavadīt mājās vismaz desmit dienas.

Domas

Mājsēdnieču memuāri

— Imperfekt komanda

Arī šoreiz mājsēdnieču memuāros mūsu lasītājas pierakstītais mājsēdes mirklis .Šoreiz  Elīna stāsta par kādu nelielu pārpratumu.

Žurnālā

Šopings kopā ar vīrieti. Izklaide, mocības vai spēle?

— Bens Latkovskis

Man gribējās Viņu iepriecināt. Apbalvot. Vienkārši izdarīt kaut ko labu. Viņa to bija pelnījusi. Sievietes bieži ir pelnījušas, lai viņas nēsātu uz rokām. Kā milzu dārgumu. Diemžēl ar to nēsāšanu tā ir, kā ir. Neesmu izņēmums un pārāk bieži esmu paturējis pie sevis Viņai domātos mīļvārdus un tikai domās devis mazās, atzinību apliecinošās dāvaniņas. Torīt biju gatavs laboties.

 

Domas

Mājsēdnieču memuāri

— Imperfekt komanda

Arī mūsu lasītājas pievienojušās mājsēdnieču domu līkloču kolekcijas veidošanai. Ja arī tev ir ko pastāstīt, gaidām kompānijā!

Žurnālā

Kiwie, resnais briesmonis un kriptomāksla

— Laura Lauziniece

Vienu no zināmākajiem pašmāju ielu māksliniekiem Kiwie vaigā īsti neviens tā arī nav redzējis, taču viņa Fat Monster būs pamanījuši daudzi gan Latvijā, gan vēl apmēram 45 citās valstīs. Sabiedrībā viņš parādās veca vīrieša veidolā. Par popularitāti, par to, kā gadu garumā izdevies no sabiedrības noslēpt savu identitāti, par 17 gadu ilgo karjeru ielu mākslā, kriptomākslu, NFT, darbiem ārpus Latvijas, par sapni uzcelt skolu un to, kā tas viss sākās, mēs runājam gan šajās lappusēs, gan arī podkāstā I’mperfekt piektdiena. Un man ir piebilstams tikai viens: Kiwie iedvesmo darīt lielas lietas un sapņot lielus sapņus!

Domas

Mājsēdnieču memuāri 3

— Laura Lauziniece

Pēdējā gada laikā kaķu personiskās telpas robežas ir nopietni pārkāptas un ar pārmetoši noraidošu skatienu viņi vēro ikvienu mājsaimniecības iemītnieku,

Žurnālā

Arī pacietība jāmācās

— Inga Gorbunova

Taisnību sakot, aicināt praktizējošu ģimenes ārsti, Ārstu biedrības vadītāju uz sarunu par dzīvi brīdī, kad atkal sācies kovidstress un valstī izsludināta ārkārtējā situācija, varbūt arī nav pati gaišākā doma. Kā pati Ilze Aizsilniece saka: “Šodien labāk parunāsim par veselību. Nez vai kādai I’mperfekt lasītājai pašlaik interesē tas, kā es mājās vāru zupu.” 

 

Domas

Mājsēdnieču memuāri 2

— Imperfekt komanda

 Šoodien mēs visas esam mājsēdnieces. Un rakstām savus mājsēdnieču memuārus. Mazus domu uzplaiksnījumus par šī laika sajūtām un izjūtām.

Domas

Mājsēdnieču memuāri

— Imperfekt komanda

Mēs ticam, ka viss šis murgainais laiks drīz beigsies. Ka atkal dzīvosim dzīvi bez nomācošiem grafikiem, sirdi plosošiem cipariem un ārkārtas stāvokļiem. Iesim ārā tad, kad to gribam. Mēs atkal sastapsimies ar iedvesmu, prieku, pirmās pasaules problēmām. Vēlēsimies zvaigznes no debesīm, taureņus vēderā un visādas citas aizraujošas lietas. Lai ātrāk pienāk tas brīdis, kad vārds "pandēmija" vairs uz mums nekādi neattiecas, pārceļas uz vēstures grāmatām un memuāriem. Bet šodien mēs esam mājsēdnieces. Un rakstām savus mājsēdnieču memuārus. Mazus domu uzplaiksnījumus par šī laika sajūtām un izjūtām.

Žurnālā

Tuvu, tuvu, tuvāk vēl, ko vēl var vēlēties?

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tās gaidas, kas pārvēršas frustrācijā, kamēr atbilde tiek rakstīta, ir ilgas un mokošas. Kad pat piecas minūtes līdz atbildes saņemšanai liek mums domāt, ka otram esam mazvarīgi. Ka mēs un mūsu uzrakstītais nav otra galvenā prioritāte. Tas nenormāli ilgais un tajā pašā laikā īsais brīdis starp mūsu uzrakstīto un otra vēstījumu mums. Vai izklausās pazīstami? Vai izklausās kaitinoši?


Žurnālā

Kovida bērni

— Indulis Paičs

Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?