Lasāmgabali

Par to, kas būtisks šobrīd. Un par tēmām, kas nekad neiziet no galvas, sirds un modes.

Žurnālā

Un ko tad tu darīsi pa Jāņiem?

— Marta Metuzāle

Tas ir klasiskais jautājums, no kā man uzmetas zosāda, kas automātiski liek drusku uzraut lūpu un velk uz kašķi. Nu, vismaz agrāk tā bija. Vasaras un dzīves svinēšanā jau nav nekā slikta, tomēr taisīt pārāko ažiotāžu par Jāņu svinēšanu un attapties pie kārtējās bezpersoniskās vasaras ballītes man vienmēr ir šķitis kaut kā mazliet depresīvi. 

Žurnālā

Sievietei jāiemācās sevi iemīlēt

— Laura Lauziniece

Ginekoloģe, endokrinoloģe un dzemdību speciāliste Ineta Vasaraudze ir ārste, kuru gribētu par savu labāko draudzeni. Vasaras numuram par godu parunājām par sievišķīgām tēmām, par hormoniem, tendencēm, zaļo domāšanu, estētisko ginekoloģiju un, protams, par dakteres profesionālo ceļu.

 

Žurnālā

Misija–eksperiments Atpūsties vasarā

— Anna Zvaigzne

1. daļa

Zinu jau zinu – vasarai piederas visu instagramu instagrams, visu baudu baudas, visas iespējamās ļaušanās. Tā vismaz būs rakstīts zem katra sevi cienoša latvieša ierakstiem sociālajos tīklos. Rezultātā mums radīsies iespaids (kā katru gadu), ka “visi cilvēki kā cilvēki”, tikai man kaut kas nav kārtībā – nez kāpēc zvana no darba un sarunas laikā bīstami bieži uzsver vārdus “neatliekami”, “steidzami” utt.

“Ginekologa sapņu grūtniece ir 25 gadus jauna, es tādu grūtnieci pēdējo piecu gadu laikā neesmu sastapusi. Sapņi tomēr dažreiz nepiepildās.”

— Ineta Vasaraudze

Imperfekt iesaka

Žurnālā

Daži randiņu stāsti

— Autors anonīms

Viņš mani uzrunāja iepazīšanās aplikācijā ar neparastu jautājumu: vai esmu brīva? Toreiz apjuku – vai tad es meklētu iepazīšanos, ja man būtu attiecības? Taču stāsts nebūs par to. Gatis pirmajos teikumos atzina, ka negrib ielaisties garās sarakstēs. Vai varam satikties rītdien? Pirmais iespaids mani pārsteidza, jo viņš izskatījās krietni vecāks par norādītājiem 42 gadiem. Es vēl pie sevis iesmēju, ka pat mans tēvs izskatās jaunāks.

Žurnālā

Bērni, lasiet grāmatas!

— Inga Gorbunova

Bet vispār tas nav tik vienkārši. Esmu pieaudzis, pieredzējis cilvēks. Ja, piemēram, instagramā ieraudzīšu sava vecuma sievieti, kura izskatās krietni jaunāka, ir tievāka, ģērbjas labāk, skrien pa dzīvi augstpapēdenēs, ēd tikai no smalka porcelāna un kuru vīrs katru rītu apber ar zvaigžņu putekļiem, tad... nu, un? Ideāla dzīve? Good luck!

“Es mūziku vēlos atstāt kā savu izklaidi. Tad tā man ļauj aizbraukt uz Sutru kultūras namu vai Kursīšu bibliotēku. Man pretī nav jāliek kaut kādas komerciālas izmaksas. Cik es maksāju? Ko es prasu? Un tie kultūras biznesā ir ārkārtīgi smagi jautājumi.”

— Kārlis Kazāks

Žurnālā

Es laikam nemāku samelot uz skatuves

— Laura Lauziniece

Ar mūziķi Kārli Kazāku pāris gadu esmu plecu pie pleca strādājusi Latvijas Radio. Man šķita, ka šim pavasarim noteikti piestāvēs garsaruna ar Kārli, jo viņš ir viens no TIEM cilvēkiem. Ar kvalitāti. Nemāku to vārdiski izskaidrot, bet pieņemu, ka paši esat to jau sadzirdējuši kādā no Kārļa koncertiem vai izlokšņu raidījumos Dzirdi balsis vai salasījuši grāmatas Sākums mūs atrod pats lappusēs par Velomūziku.

 

Žurnālā

Putins un krievu dvēsele

— Laimonis Vilks

Krievijas opozīcijas līderis Aleksejs Navaļnijs savās runās bieži piesauca “skaistās nākotnes” Krieviju, kur pēc Putina režīma krišanas valdīs laime, miers un demokrātija. Taču izrādījās, ka viņš pārāk zemu novērtēja spēkus, kas vēlas saglabāt “briesmīgās tagadnes” Krieviju. Navaļnijs ir miris, nobendēts Arktikas cietumā, bet Kremlī joprojām saimnieko Putins, kurš ir apņēmības pilns turpināt savu “krievu pasaules” paplašināšanas misiju.

 


Žurnālā

Pavasaris!

— Inga Gorbunova

Un ar katru dienu kļūst gaišāks, siltāks, zaļāks un tāds, jā, cerīgāks, ka viss tikai sākas, viss vēl priekšā un būs tikai skaisti. Jo kā gan citādi vispār var būt brīdī, kad (piedodiet par banalitāti, bet kā citādi to pateikt) pasaule mostas no lielā ziemas miega? 

Žurnālā

Aborta meitenes

— Kristīne Kalvāne

Divas līnijas. Jūtu, kā sirds sāk pukstēt straujāk. Pēc sekundes galvā sāk rasties miljons scenāriju par to, ko darīt tālāk. Kā būt?

Žurnālā

Pārziemojam lasot Imperfekt Ziemu

— Laura Ponomarenko

Ko darīt, kā pārziemot, ja neesi ziemas mīlis un nu nekādi nespēj izbaudīt šo gadalaiku?  Kā būtu, ja tu izmantotu šo laiku, lai nedaudz piebremzētu trako ikdienas skrējienu. Ir svarīgi pa laikam apstāties, izbaudīt mieru un ļaut sev atslābt. Mums šķiet, I`mperfekt ziemas numurs šajā ziņā varētu būt labs kompanjons. Un pavasaris būs, kad tam jābūt.

Žurnālā

Es esmu cits tu, tu esi cits es. Meksikas piezīmes.

— Laura Lauziniece

Meksika bija otrais I’mperfekt izkāpiens ārpus žurnāla lappusēm, un tā nešaubīgi ir viena no pasaules krāšņākajām valstīm. Pa ceļam uz pirmo viesnīcu skan meksikāņu mūzika. Mēs vēl nenojaušam, ka pēc padsmitās dienas tā būs gandrīz tikpat pazīstama ausij kā pašmāju šlāgeris, nenojaušam arī visu to skaisto, ko piedzīvosim: maiju svētvietas, kanjonu un lēcienu ūdenskritumā, banānlapās ieskautu šūpošanos šūpuļtīklā, jogu okeāna krastā, bruņurupuču mazuļus, krokodilus, latino dejas un ielu muzikantus, kuri dzied pie galda gluži kā filmās. Bet par visu pēc kārtas.

Žurnālā

Ieskats I'mperfekt Bali piedzīvojumā

— Laura Lauziniece

Saules pielietā pēcpusdienā sarūsējušu veļas mazgājamo mašīnu dunoņa mijas ar veselīgo papaijas un čia sēklu smūtiju blendēšanas troksni ielas otrā pusē. Tāda pasaules Miera iela, kur savu labāko dzīvi izdzīvo turīgi hipsteri, garīgi meditētāji un grāvmalē ievēlies vietējais celtnieks, kurš, tikko ar lāpstu apmaisījis cementu jaunas villas celšanai, iekožas eļļainā pončikā un velta platu bezzobainu smaidu ikvienam garāmgājējam. Bali piedzīvojums bija patiešām unikāls. Divpadsmit sievietes, divpadsmit dzīvesstāsti, sirsnīgas sarunas saulrietā un skaļi smiekli baseina malā. Bija arī asaras, bet pats galvenais – bija patiess prieks būt kopā.

Žurnālā

Kad visa ir par daudz jeb Kāpēc es mācījos meklēt līdzsvaru?

— Kristīne Spure

Šajā vietā kāds varētu man teikt: “Pati uzprasījies.” Un uz to es varu atbildēt: nav jau melots. Savukārt cits piebilstu: “Bet labi, ka ir darbiņi, ko darīt. Tas taču jānovērtē!” Un tas patiesībā ir visbiedējošākais. Ir grūti no kaut kā atteikties, ja tas, ko dari, aizrauj. Bet ko darīt, ja tas, kas patīk, noved līdz tukšai baterijai?

Žurnālā

Nenorēkties!

— Aija Strazdiņa

Kad par notikušo tikko pa telefonu stāstīju draudzenei (kurš mūjābelis teica, ka izrunāšanās palīdz?!), viņa mani mierināja sacīdama: “Jā, tagad ir šausmīgi, bet tu zini, ka mēs kādu dienu par to pasmiesimies!”

Protams! Pfff... Nenorēkties!


Žurnālā

Ar sapni ietīties debesīs

— Inita Sila

Brīžiem šķiet, ka Ilzē apvienojušās vairākas personības. Viņa ir veiksmīga uzņēmēja, kura pa Rīgu pārvietojas spilgtā, dārgā auto, bet Indijā staigā basām kājām un raibu pieri, jo apmeklē tempļus un piedalās rituālos. Garīgums ir ļoti svarīga viņas dzīves daļa, katru rītu, bez izņēmumiem, viņa iesāk ar savu praksi, bet vakarā mierīgi var dejot arī veikalā.

Žurnālā

Par manu un tavu labo jauno gadu

— Inga Gorbunova

Redz, cik mēs te katra esam citāda? Katra tajā brīdī pārstāvam citu desmitgadi. Katra ar savu vizuālo tēlu, ar savu dzīves pieredzi. Katra ar savu raksturu un savu sapni. Neviena no mums par sevi nevarētu teikt, ka dzīve zem kājām bērusi tikai rožu ziedlapiņas. Kaut gan viss ir jāskatās salīdzinājumā, tomēr skaidrs, ka neviena nedzīvojam feju un laumiņu pasaulē.

Žurnālā

Ziemassvētku to do saraksts

— Sintija Leimane

Esmu sagatavojusi tev svētku gaidīšanas ceļvedi, ja negribi neko palaist garām, un arī tad, ja spēka krājumi ir izsīkuši. Šīs idejas tevi var iedvesmot radīt svētkus ar vismazāko piepūli. Šis nebūs saraksts, kurā jāpievelk ķeksītis pie paveiktā, jo svētki mums katram tomēr asociējas ar ko citu.

Iesakām

5 iemesli kādēļ I`mperfekt ir perfekta dāvana aizņemtai (mūsdienīgai) sievietei

— Laura Ponomarenko

Ir palikuši divi mēneši līdz brīdim, kad mūs visus pārņems Ziemassvētku bums – sociālos tīklus piepildīs video ar piparkūkām, Ziemassvētku eglītēm un skaistām ģimenes fotosesijām, veikali būs pilni ar simts un vienu nieciņu svētku tematikā, televīzijā reklāmas neatlaidīgi atgādinās, ka svētku laime tomēr ir dāvanās, bet galvā nemitīgi uz riņķi skanēs lipīgie Ziemassvētku džingli. Lai arī Ziemassvētki patiesi ir par kopā būšanu, bērnu smiekliem un neaizmirstamiem mirkļiem, tomēr ir taču tik jauki saņemt ar mīlestību un rūpēm gādātu dāvanu.

Žurnālā

Laimīgās vistas

— Līga Nakts

Atgriešanās laukos un mierīgāka, dabai tuvāka dzīve patlaban ir populāra izvēle. Ne tikai saimniekošana savā dārziņā kļuvusi īpaši iekārota un iecienīta aktivitāte, bet arī dažādu mājdzīvnieku audzēšana. Un tieši vistas pēdējā laikā pārtapušas par interneta zvaigznēm (vismaz manā for you page).

Žurnālā

Patrisha par visu un vēl vairāk

— Laura Lauziniece

Šoreiz nerunāsim par Patrishas dziesmu, bet patiešām par visu un vēl vairāk. Dziedātāju, dziesmu autori un radio personību Patrishu zinu jau kopš trīspadsmit gadu vecuma. Jau toreiz viņa savam vecumam bija netipiski prātīga. Patrīcija jau ir saņēmusi Zelta mikrofonu un ir pirmā mūziķe no Latvijas, kas noslēgusi līgumu ar vienu no pasaulē lielākajām mūzikas izdevniecībām Universal Music Group. Kā to visus var sasniegt līdz 22 gadu vecumam? Par to arī šī saruna.


Žurnālā

Tikai nepareizos jautājumus, lūdzu!

— Digna Degtjarova

No studiju gadiem atmiņā spilgti iespiedusies kādas pasniedzējas frāze: “Nav stulbu jautājumu, bet ir stulbi tos neuzdot.” Pasaules izziņas, mācību un profesionālajā procesā sliecos piekrist šim principam, tomēr, kad runa ir par jautājumiem, kas attiecas uz vairāk vai mazāk privātām lietām, ir gan stulbi konteksti, gan gluži vienkārši patiesi stulbi jautājumi. Pēdējā kategorijā iekrīt “Ko tu darīsi ar saviem tetovējumiem vecumdienās?” vai “Kā tu zini, ka Zeme nav plakana?”.

Žurnālā

Vai cilvēki mainās?

— Inga Gorbunova

To “cilvēki nemainās” lielākoties jau nemēdz teikt kā komplimentu. Biežāk gadījumos, kad gribas smalki pateikt: “Kā jaunībā bija, piedodiet, pakaļa, tā arī pēc divdesmit gadiem, kad, šķiet, satikts jau pavisam cits cilvēks – pieaudzis, izglītots, ar manierēm –, pēkšņi rodas kāda situācija, kurā jākonstatē: nu, tāda pat pakaļa, tikai skaistāk apģērbta.”


Žurnālā

Kristīne un bezalkoholiskā vīna pudele

— Kristīne Kalvāne

Es neesmu Raimonds Tomsons. Ar to domājot, ka diezgan švaki orientējos vīnu pasaulē, ja salīdzinātu manas zināšanas ar profesionālu someljē. Zinu, ka vīniem ir krāsu atšķirības, atpazīstu pāris vīnogu šķirņu un eju ar līkumu visiem saldajiem vīniem (shoutouts visām paģiru reizēm studiju laikā no zirdziņa vīna). Taču bezalkoholisko vīnu pasaulē ir pavisam  citi noteikumi.