Domājot par pirmo apzināto interesi par teātri, atmiņā neviļus nāk Nepanesamā teātra artelis. Laikam ar šo savienību sākās mana padziļinātā interese par teātri un tālāk jau padziļinātas simpātijas konkrēti par Džilindžera režijas rokrakstu, kuram, starp citu, veltīju nevienu vien kursa darbu, kā arī bakalaura un maģistra darbus. Pētījumi gan bija saistīti ar mediju diskursu un Dž. daiļrades atspoguļošanu nacionālajos laikrakstos. Bet atgriežoties pie Nepanesamā, artelis ir trīs toreiz jaunu režisoru – Viestura Kairiša, Dž. Dž. Džilindžera un Gata Šmita – apvienība. Viņu spilgtie jauniestudējumi gan šokēja, gan atsvaidzināja latviešu teātra vidi. Arteļa ideoloģija bija iekļaušanās kopainā reizē ar spilgtu individualitāti. Šodien mēs jau varam novērtēt, cik spilgi un izteikti minētie režisori ir izkopuši savu stilu. Savulaik vien pēc lugu nosaukumiem varēja atšifrēt, piemēram, Dž. Dž. rokrakstu. Vagīnas monologi, Intim, Izvirtulis, Drakula, Kaligula, Lolita, Striptīzs… Kā tagad atceros, mana mīļā filozofijas pasniedzēja, profesore Skaidrīte Lasmane brīnījās par manām akadēmiskajām izvēlēm. Ļoti diplomātiski un ar sev piemītošo inteliģenci lika man saprast, ka mūsu domas par Dž. tomēr atšķiras. Toreiz bija svaigi skatāma izrāde Jūdas skūpsts Nacionālajā teātrī, kur Jānis Āmanis uz skatuves bija kails. Pilnīgi pliks. Oskara Vailda mīļākā loma. Profesore vairākkārt man vaicāja, vai tas bija nepieciešams? Vai tas bija pašmērķis? Teātris skaļu virsrakstu dēļ? Skandāla pēc? Laikam jau tā vajadzēja. Pagājuši 16 gadi, bet es vēl joprojām atceros gan izrādi, gan Āmani, gan izbrīnīto toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera seju.

Starp citu, tieši Oskars Vailds ir teicis: “Es uzskatu teātri par dižāko no visām mākslām, teātris ir vistiešākais veids, kā cilvēks var dalīties ar otru par un ar sajūtām, kā ir būt cilvēkam.”

Iespējams, tieši tagad, kad visi ir gluži vai apsēsti ar MI (mākslīgo intelektu), kad mākslīgās tehnoloģijas turpina attīstīties mežonīgā ātrumā un aptver daudzas nozares, kad MI virzās uz tādu inteliģentu sistēmu veidošanu, kas var sadarboties ar cilvēkiem, tostarp radošos veidos, lai cilvēki mācītu un apmācītu robotus, tieši tagad mēs alkstam un ilgojamies pēc dzīvas, īstas komunikācijas. Pēc dzīva cilvēka. Pēc dzīvām emocijām. Pēc dzīviem smiekliem un dzīvām asarām. Kur lai vēl to meklē, ja ne teātrī?

Rudens, kā allaž, nes jaunas vēsmas un jaunas izrādes. Un arī šis rudens nav izņēmums. Piedāvājums ir visai plašs un bagātīgs. Ir no kā izvēlēties. Un es jau kādu laiku diezgan aktīvi papildinu savu elektronisko maciņu ar e-biļetēm uz dažnedažādām izrādēm.

Rudens ieteikumi

Dailes teātris aicina uz ģimenes sāgu Leopoldštate Džona Malkoviča režijā, kas pats par sevi ir liels notikums. Tas ir stāsts par dzimtas izdzīvošanu cauri 20. gadsimta lielākajām cilvēces katastrofām. Izrādes aprakstā ir vēsts, ka tā uzdod jautājumus par vēsturi: kā saglabāt savas saknes, kā izdzīvot mazai tautai, kad pasaule ir sajukusi prātā? Dailes teātra Mazā zāle gaida uz Krietnā puiša rituāla nokaušanu, izrādes priekšplānā izvirzot jautājumu: vai ir vērts iemantot visu pasauli, ja riskē pazaudēt savu dvēseli?

Nacionālais teātris gaida uz Spēlēju, dancoju Elmāra Seņkova režijā. “Kamēr kāds vientuļš mākslinieks naivi tic savām spējām mainīt notikumu gaitu, alkatības pārņemtajā velnu rijā jau sen viss ir izlemts viņa vietā.” Rainis vienmēr ir aktuāls. Un cik daudz un bieži mēs paši savā ikdienā sastopamies ar velnu riju?

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris aicina uz muzikālu ģimenes komēdiju Robins Huds. Zīmīgi, ka horeogrāfiju izrādei ir veidojis viens no mūsu spožākajiem baletdejotājiem Antons Freimans. Viņš pats par izrādi saka: “Izskatās, ka tā būs jautra un atraktīva izrāde. Pēc dinamikas pat nedaudz līdzināsies filmai (filmas efektu vēl jo vairāk pastiprinās 3D projekcijas dekorācijas) ar dažnedažādiem trikiem, skaistām dziesmām un labu enerģiju. Šajā sezonā Čehova teātrī ir ļoti spēcīgs aktieru sastāvs. Viņi visi nāk ar savām idejām, pārveidojot scenāriju un darbību, padarot izrādi dzīvīgāku.”

Pašu Antonu jau septembrī mēs redzēsim galvenajā Homas lomā baletā Vijs. Šausmu naktis, tāpēc droši var teikt, ka viņa personīgā sezona Latvijas Nacionālajā operas un baleta teātrī sāksies ar uzviju. Iepriekšējā sezonā Antons dejoja pašu Viju. Atgādinu, ka baleta sižets tapis pēc Nikolaja Gogoļa stāsta Vijs motīviem, vēstot par studenta Homas Bruta sastapšanos ar tumšajiem spēkiem.

Novembrī nedrīkst palaist garām baleta Veltīgā uzmanība pirmizrādi. Tas ir viens no krāšņākajiem angļu horeogrāfa Frederika Eštona darbiem, kura pirmizrāde notika 1960. gadā Londonas Karaliskajā baletā.

Laikus plānojot baleta apmeklējumu ar bērniem, noteikti jāiegādājas biļetes uz Džungļu grāmatu. Tēli un notikumi ir radīti, iedvesmojoties no Radjarda Kiplinga tāda paša nosaukuma stāstu krājuma, tā mūziku ir komponējis Kārlis Lācis.

Liepājas teātrim, uzsākot 117.(!) sezonu, sagaidāmi deviņi jauniestudējumi. Svešā āda, kas top pēc Daces Rukšānes romāna Krieva āda. Interesanti būs arī tiem, kas izbaudīja Krieva ādas turpinājumu romānu Džīki. Bērnus aicina uz izrādi par teātra puteklītes piedzīvojumiem Patakoļako un teātra visums. Mūziku izrādei ir radījis Renārs Kaupers. Noteikti jāredz Ingas Ābeles luga Jasmīns Dmitrija Petrenko režijā.

Visu rakstu lasi I'mperfekt Rudens 2023 numurā.