Absolūtā sieviete

— Aigars Bumburs

Absolūtā sieviete

— Aigars Bumburs

Raksts

Publicēts: 06 mai, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Aprīlī ANO mītnē jau devīto reizi pasniedza modes nama Diane von Furstenberg (DVF) balvas. Šogad tika piešķirtas piecas (ar 50 000 dolāru piedevām): divas par sieviešu sociālā, ekonomiskā, politiskā stāvokļa un labklājības veicināšanu pasaulē, pārējās par cīņu par taisnību, par savā dzīvē pārdzīvoto netaisnību un spēju iedvesmot citas.

Modes dizaineres Diānas fon Furstenbergas auklējums no idejas par realitāti tapa 2010. gadā, kad Dillera fon Furstenberga ģimenes fonds idejai piesvieda ievērojamu finansiālu artavu.

Viņa ir dzīvojusi ellīgi intriģējošu dzīvi, ko centusies ietilpināt divās autobiogrāfijās: Diane: A Signature Life (1998) un Sieviete, kura es gribēju būt (2014).

Ceļā uz bezbailību

“Esmu ļoti laimīga, ka man bija tāda māte, jo viņa man iemācīja, ka baidīties nav pareizā izvēle.”

Diāna Halfina, Moldovas ebreja Leona un grieķu ebrejietes Liliānas meita, piedzima 1946. gada pēdējā dienā un uzauga Beļģijā. Reiz bērnībā māte iespundējusi Diānu skapī, jo viņai bijis bail no tumsas. Šis stāsts bieži tiek pieminēts viņas intervijās, jo rezultējies ar uzvaru pār bailēm. Pēc kādām desmit minūtēm, kas pavadītas skapī raudot, viņai vairs nešķitis, ka tur ir tik tumšs. Kaut kur pa durvju šķirbu iezogas kāds gaismas stars, un “tad tu sāc apšaubīt savas bailes no tumsas, jo tām vairs nav pamata. Tās vajag izprast un konfrontēt, jo bailes padara situāciju tikai sliktāku, un tā mamma padarīja mani bezbailīgu”.

Diānas māte 22 gadu vecumā Briselē tika apcietināta, jo Otrā pasaules kara laikā bija iesaistījusies atbrīvošanās kustībā, un deportēta uz Aušvicas koncentrācijas nometni, kur sabija 14 mēnešu. Viņa izdzīvoja. “Kādu dienu vācieši tur vairs nebija, nāca krievi – arī nebija jautri. Un tad amerikāņi... Un tad viņa bija slimnīcā...” Slimnīcā bija jāaizpilda anketa, kurā jāraksturo veselības stāvoklis. Viņa ierakstīja: lieliska veselība, kaut arī tobrīd svēra tikai 22 kilogramus. “Tas izskaidro, kāda bija mana māte. Lai vai kas, bet mēs nekad nebūsim upuri.”

Pēc kara Diānas māte atgriezās Beļģijā pie savas mātes. Atgriezās arī viņas līgavainis, kurš bija bijis Šveicē. Viņi apprecējās. “Un dakteris teica manam tēvam: viņai nevar būt bērnu.” Esot jānogaida vismaz pieci gadi, “jo viņa neizdzīvos un bērns nebūs normāls”. Bet “deviņus mēnešus vēlāk piedzimu es. Un nebiju normāla”. Kaut gan bija pagājuši tikai astoņpadsmit mēneši pēc koncentrācijas nometnes. “Mana dzīve jau ar pirmo tās minūti ir brīnums,” žurnālam Town & Country apgalvo fon Furstenberga. Savukārt intervijā The Washington Post viņa saka: “Ļoti gribēju uzrakstīt par savu māti, jo, rakstot par māti, varēju izskaidrot sevi. Un tikai pēc mātes nāves to var [saprast].”

Viss pārējais ir luksuss

Reiz viņas mīļākie bija tādas zvaigznes kā aktieri Ričards Gīrs un Raiens O’Nīls. “Man ar vīriešiem bija jautri; es biju ļoti, ļoti liela medniece. Kāpēc gan mēs nevarētu tā darīt? Kāpēc tikai vīrieši tā dara? Bet visam ir savs laiks. Tagad esmu vecmāmiņa.” Vārdam “pavešana” vairs neesot vietas viņas leksikā. Neskatoties uz to, fon Furstenberga apgalvo, ka sieviete nevar atrast savu glābēju “pareizajā vīrietī”. “Es nekad nemeklēju pareizo vīrieti, jo tāda nav. Attiecības, kas spēj atrisināt jūsu problēmas, ir attiecības jums pašām ar sevi,” teic fon Furstenberga. “Jūsu vienotība nāk no jums pašām. Jūsu spēks nāk no jums pašām. Kad jums tas piemīt, jums var būt arī viss pārējais, bet tas jau ir luksuss. 

Princis baltā zirgā? Nē, princis ar iesnigušu automobili

Studējot ekonomiku Ženēvas Universitātē, Diāna uzsāka dēku ar biseksuālo Egonu fon Furstenbergu, Austrijas prinča un itāļu Fiat automobiļu uzņēmuma mantinieces dēlu. Puisis bija blonds un garš. Viņiem bija 18. Abi kopā sabija pāris gadu, tad pašķīrās. Pēc tam atkal satikās. Un tad piedzima bērni.

“Tas, kas mani piesaista vīriešos, nereti ir viņu kautrība un bezpalīdzība. Man nepatīk pārliecināti vīrieši, kas ir advokāti,” kādā no publiskajām sarunām stāsta Diāna fon Furstenberga. Egonu viņa satika, kad tas nesekmīgi centies dabūt savu mašīnu ārā no sniega. Viņš Diānai uzreiz iepaticies. Kādā publiskā diskusijā The Washington Post modes redaktore Robina Givona mēģināja nedaudz vairāk pakavēties pie šā mirkļa: “Ženēvas universitāte... Šesdesmitie... Eksperimentu un brīvības periods... Un boifrendi...” – “Jā, man ir ļoti laimējies – es biju jauna laikā starp [kontracepcijas] tabletes izgudrošanu un AIDS epidēmijas sākumu,” šarmanti uzsmaidot publikai, Diāna pārtrauca šo uzskaitījumu.

Kāzu dāvanā no vīramātes viņai tika pludmales māja Sardīnijā.

Ieprecēšanās vienā no turīgākajām Eiropas ģimenēm nozīmēja ne vien potenciāli pārtikušu dzīvi, bet arī pievienošanos itāļu dinastijai ar diezgan dēkainu vēsturi. Tai var pieskaitīt arī Diānas vīramāti Klāru Anjelli un viņas māti Virdžīniju, kuras vairāk ieklausījās savās sirdsbalsīs nekā ģimenes locekļu (un baznīcas) iebildumos. Tā pēc vīra un Fiat ģimenes uzņēmuma galvas Edoardo Anjelli pēkšņās nāves 1935. gadā Virdžinijas sirdi nolaupīja kāds itāļu rakstnieks, ko britu The Daily Telegraph kādā nekrologā raksturo, kā kungu “ar spīdīgiem un uz atpakaļ atglaustiem matiem, kura ķermenis vizuļoja no sauļošanās eļļas, un izskūtām padusēm”. Virdžīnijas meitām viņš esot paticis. Savukārt Egona māte Klāra pēc kāzām ar divreiz vecāku švābu princi 1938. gadā un trīs bērnu laišanas pasaulē kļuva par baznīcas nosodītu netikli un paparaci objektu, jo aizmuka no vīra, lai atlikušo mūža daļu pavadītu ar savu jaunības elku – kinoaktieri no kādas itāļu šausmu filmas. Toreiz valstī vēl nebija ļauts oficiāli šķirt laulību (to Itālijā var darīt kopš 1970. gada).

Bet ko nozīmē kļūt par pasaules apceļotāju? 

“Es nepiedzimu privileģēta, es piedzimu ģimenē, kur tēvs bija bēglis no Krievijas un māte pabijusi Aušvicē,” stāsta fon Furstenberga. “Bet es uzaugu ļoti labā vidē –manam tēvam bija nauda, un māte 12 gadu vecumā ielika mani internātskolā Šveicē. Viņa vēlējās, lai es dzīvotu lielu dzīvi. Un es dzīvoju lielu dzīvu. Bet tas notika pakāpeniski.”

Ar sabiedrības turīgo daļu Diāna pirmoreiz kontaktējās Šveices kūrortā Gštādē. Viņa atceras, ka devusies tur kopā ar māti, mātes otro vīru un savu brāli un ciemā satikusi internātskolas draudzeni, meiteni no Venecuēlas. Todien māte atgriezās Ženēvā, bet Diāna palika pie draudzenes, un vakarā abas devās uz ballīti. “Es neko tādu agrāk nebiju redzējusi – cilvēki dejoja un smēķēja, dzēra un runāja četrās valodās vienlaikus,” atminas fon Furstenberga. Visi cits citu pazina. “Tad es atkal un atkal [uz turieni] gāju. Un tad jau es visus pazinu. Man gāja labi,” rezumē fon Furstenberga. Viņa zināja, kāda sieviete vēlas būt.

Itālis ar dzeltenu maserati

Pēc mācībām Šveicē Diāna strādāja Parīzē par modes fotogrāfu aģenta asistenti. Tā bija viņas pirmā saskarsme ar modi. Vēlāk, pateicoties Egona kontaktiem, Diāna satika itāļu tekstilrūpnieku Andželo Ferreti, kurš uzaicināja viņu pie sevis uz Itāliju “apskatīties, kā itāļi taisa modi”. “Patiesībā, viņš bija manī ieķēries,” atminas fon Furstenberga. Bet viņa tik un tā piekrita doties līdzi. Ferreti piederēja audumu apdrukas rūpnīca, kur tika apdrukāti zīda lakati Gucci, Ferragamo un citiem klientiem. Tur Diāna apguva audumu apdrukāšanas mākslu.

Kad Ferreti izdomāja, ka viņam vajag paplašināties, viņš iegādājās blakus esošo rūpnīcu. Tur ražoja zeķes. Tolaik neilona zeķes jau bija nogājušas no skatuves, jo bija radītas zeķbikses. “Tur bija smalkas adāmmašīnas neilona zeķēm, tāpēc viņš pieaicināja rūpniekus, kuri ražo dziju. Tie nolēma pamēģināt šajās mašīnās izmantot biezāku – kokvilnas – dziju, un tā tapa džersijas audums,” atceras fon Furstenberga. Ar džersiju vien nekas nebeidzās, Ferreti sāka veidot T-kreklus.

Tolaik sievietes nevelkāja T-kreklus. Tā bija vīriešu, pārsvarā jūrnieku, apakšveļa. Tā tas bija līdz brīdim, kamēr Brižita Bardo Santropēzas pludmalē parādījās T-kreklā, ko bija iegādājusies vietējā suvenīru veikalā. Tas kļuva par notikumu. Un šim itālim, kurš ražoja džersijas audumu, radās jauna ideja – ražot un apdrukāt T-kreklus sievietēm. Lai to darītu, bija vajadzīga vēl viena rūpnīca. Un Ferreti to atrada.

1969. gadā princis Egons pa ceļam uz Indiju ieradās Romā, un viņi atkal satikās. Vakarā bija balle, kurā viņš pasniedza Diānai saderināšanās gredzenu. “Jā, tas bija labi,” atminas fon Furstenberga, “bet es viņam īsti neticēju.” Diāna tomēr pieņēma gredzenu. Egons devas uz Indiju, bet viņa atgriezās rūpnīcā.

Tekstilrūpniekam Andželo Ferreti piederēja arī dzeltens maserati, ko viņš vadīja kā… īsts itālis. Kādu dienu Ferreti veda Diānu uz Milānu, un sievietei sametās šķebīgi ap dūšu. Bet šoreiz braukšana nebija pie vainas, Diāna bija stāvoklī 

Dzīvot kā vīrietim, izskatoties pēc sievietes

Diāna nudien negribēja, lai cilvēki domātu, ka caur gultu tikusi pie prinča. Bet “te nu es biju – tik ļoti alkstoša būt neatkarīga, tik ļoti vēloties strādāt un… stāvoklī!” Toreiz 22 gadus veco Diānu ļoti uztrauca, ko par to teiks citi. Un arī pašas karjera viņai šķita jo svarīga. Viņa neslēpj, ka vienmēr vēlējusies dzīvot vīrieša dzīvi sievietes ķermenī. “Tas bija mans sapnis,” apgalvo fon Furstenberga, “un es to sasniedzu.” Ko tas nozīmē? “Tas nozīmē, ka varu darīt to pašu, ko dara puiši: tikt pie visa, samaksāt rēķinus, dabūt jebko.”

“Kad augu, vēl nezināju, ko gribu darīt, bet zināju, par kādu sievieti gribu kļūt, proti, par sievieti, kura ir neatkarīga, kura pati var samaksāt savus rēķinus, kura nav atkarīga no sava tēva vai vīra – tas [man] bija vissvarīgākais,” sacīja fon Furstenberga 2016. gadā. Pie šā jautājuma Diāna regulāri atgriežas intervijās, memuāros un publiskajās runās. “Kā tu vari būt neatkarīga, ja tev jāprasa vīram vai tēvam, lai tie samaksā tavus rēķinus? Tad viņiem ir vara pār tevi!”

Uzzinot, ka ir gaidībās, Diāna jutās nomākta un devās uz Ženēvu satikt māti un ārstu. Diānai esot vajadzējis daudz stundu, lai uzrakstītu un nosūtītu Egonam telegrammu. “Un tad es saņēmu telegrammu, kurā viņš rakstīja: “Mēs apprecēsimies 15. jūlijā. Visu jau esmu sarunājis. Parīzē.”” Sešus mēnešus pēc kāzām piedzima dēls. 

Eiropas princese ar akcentu un kleita par 86 dolāriem

Dažas cer, ka apprecoties ar bagātu vīru, pašām vairs nebūs jāpelna nauda. Diāna devās pie Ferreti un teica: “Esmu stāvoklī, es precos un pārceļos uz Ameriku, bet patiešām ļoti vēlos strādāt. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tu man palīdzi” Viņa lūdza, lai Ferreti ļauj viņai izgatavot kleitu kolekciju, ko pārdot Amerikā. Eiropā to nebūtu iespējams realizēt. “Tieši tas, ka precējos ar princi, kļuva par vēl vienu iemeslu nodrošināt sev finansiālu neatkarību.”

Pienāca laiks doties iekarot ASV. Kā tas notika? Viņa nelidoja, bet brauca ar kuģi, jo vēlējās pamatīgi pārdomāt un izplānot savu nākotni. “Protams, man bija slikta dūša,” braucienu atceras fon Furstenberga, “bet es ierados Ņujorkā tā, kā ir jāierodas Ņujorkā – ar okeāna laineri!” Diānai līdzi bija iespaidīgi čemodāni, kuros atradās kleitu kolekcija. 1970. gadā piedzima dēls – princis Aleksandrs, pēc 14 mēnešiem sekoja meita – princese Tatjana.

Vienlaikus, aizņēmusies 30 000 dolāru no sava tēva, kuram bija veiksmīgs bizness, Diāna taisīja pirmās kleitas. Pienāca 1972. gads. Un leģendārā Diāna Vrīlenda, amerikāņu Vogue galvenā redaktore, uzaicināja Diānu uz tikšanos. “Es ienācu, viss interjers bija spilgti sarkans, un visi stūri pilni ar pasaulē skaistākajām lietām. Tad ienāca viņa ar ļoti garu cigaretes iemuti rokā, pacēla manu zodu uz augšu un teica: “Zodu augšā! Augšā! Augšā!” Domāju, ka šī tikšanās nav sākusies diez ko veiksmīgi. Bija ienākušas arī modeles, kurām redaktore lika laikot “nabadzīgās” kleitas (tolaik Diānas modes arsenālā vēl nebija slavenās halātkleitas, – red. piez.), Un beigās Vogue redaktore pateica: ģeniāli!”

Pēc prezentācijas Vrīlendas asistente teica Diānai, ka viņas priekšniecei tās kleitas tiešām ir patikušas un ka viņa noteikti palīdzēs. Fon Furstenberga pajautāja: “Ko man tagad darīt?” – “Paņem numuriņu viesnīcā,” atbildēja asistente. Vajagot arī ielikt sevi modes kalendārā un paņemt mazu reklāmas laukumiņu Womens’s Wear Daily, modes industrijas laikrakstā.

***

Kāds nofotografēja čirkaino fon Furstenbergu pašas kleitā sēžam uz balta kuba. Bilde bija “ļoti jauka, bet baltais kubs aizņēma daudz vietas”. Ko Diāna darīja? “Es paņēmu pildspalvu un bez domāšanas sāku rakstīt uz kuba: feel like a woman, wear a dress!” Tā sauklis “Velc kleitu un sajūties kā sieviete!” kļuva par zīmola lozungu.

Tolaik Diāna esot satikusi arī labu mārketinga menedžeri, kurš sūtījis viņu apceļot visu valsti. Eiropas princese ar akcentu un kleitu, ko varēja nopirkt par 86 dolāriem, piesaistīja plašu uzmanību. Šajā braucienā dizainere ieguva lielāku pārliecību par sevi un par to, ko darīja.

Diānas laulība oficiāli tika šķirta 1983. gadā, kaut gan jau kopš 1973. gada pāris dzīvoja šķirti. Bet viņi palika labi draugi.

Diānas fon Furstenbergas džersijas halātkleita iemiesoja mirkli, kad sievietes dzīve mainījās. “Cilvēki, raksturojot šo kleitu, ir teikuši: tu to uzvelc, dabū vīrieti, un viņa māte neiebilst.” Kleitai bija tradicionāls kimono griezums, un tā bija sasienama. Audums labi piegūla augumam, izceļot skaistākās sievietes ķermeņa daļas, bet nepadarot valkātāju vulgāru, lai arī apdrukā nereti tika izmantoti leoparda un čūsku raksti.

27. dzimšanas dienā Diāna fon Furstenberga iegādājās 18. gadsimtā celtu māju Konektikutas štatā, bet, svinot 30. dzimšanas dienu, nopirka dzīvokli Manhetenā. 1976. gadā ik nedēļu tika saražoti 25 000 kleitu. Diānas radītā džersijas halātkleita pabijusi uz Newsweek vāka un tolaik bija daudzu slavenu sieviešu garderobē. Pēc dažiem gadiem mode mainījās, un 1978. gadā Diānas fon Furstenbergas bizness sāka buksēt.

Kad drēbes kliedza: nauda!

Diāna fon Furstenberga pārdeva uzņēmumu un pameta Ņujorku. Un viens no iemesliem bija tas, ka šī megapole bija kļuvusi par “Donalda Trampa pilsētu”, kā viņa atceras savos memuāros. Viņas portretists Vorhols bija miris, slavenais naktsklubs Studio 54 slēgts, aktieris Reigans kļuvis par ASV prezidentu, un mode robežojās “ar bezgaumību”, ko visspilgtāk piedāvāja jaunā modes zvaigzne francūzis Kristiāns Lakruā. Vēlāk savos memuāros Diāna par Lakruā raksta: “Viņa izšķērdīgās drēbes bija astoņdesmito gadu parādība, tās kliedza: nauda!”

Fon Furstenbergas dzīvē sākās jauns posms. “Es devos uz Bali un ļāvos fantāzijai par vīrieti no džungļiem,” viņa atceras laiku, kad dzīvoja bambusa mājelē pie pludmales, ko dalīja ar Paulo, mākslas darbu pārdevēju no Brazīlijas. “Tas ilga kādus piecus gadus.” Tiesa, lielāko daļu šā dzīves posma viņa tomēr pavadīja kopā ar bērniem un Paulo savās mājās Konektikutā.

80. gadu vidū ASV uz TV ekrāniem iznāca seriāli Dinastija un Dalasa, modē bija kleitas ar lieliem, augstiem plecu polsterējumiem un apjomīgas frizūras. Tolaik naudai sabiedrībā bija ļoti liela loma, sevišķi ASV, savukārt Eiropā visi runāja par jaunu Eiropas kopienas veidošanu un ideāliem. Diānas bērni bija tīņu gados, kad ir labākais laiks, lai “aizsūtītu viņus uz internātskolu”. Tā arī notika. 1984. gadā abi bērni devās uz internātskolu, bet Dāna – uz Parīzi.

Tolaik Diāna bija iemīlējusies intelektuālī. Allens Elkins bija amerikāņu rakstnieks, kurš pirms tam bija precējies ar fon Furstenbergas bijušā vīra Egona māsīcu. Diāna atvēra Parīzē izdevniecību un literāro salonu Salvy, kur ļāva sev izdzīvot vēl vienu fantāziju, mājās cenšoties radīt tradicionālas sievas tēlu. “Es dzīvoju ar rakstnieku un kļuvu par padevīgu mūzu.” Viņa uzupurējās, bet 1989. gadā viss beidzās. Bija laiks atgriezties Amerikā.

Šī daļa nav par vīriešiem, bet par darbu

Diānas bērni mācījās koledžā, bet pašas identitāte bija savīta ar biznesu un zīmolu, kuru jau pirms krietna laika bija pārdevusi. Atskatoties uz šo periodu, viņa Harper’s Bazaar saka: “Pats smagākais, kad atgriezos ASV, bija apjausma, ka mans zīmols vairs nav svarīgs un ir pilnībā zaudējis kvalitāti, garu un gaumi.” Fon Furstenbergai pietrūka radošo izpausmju. “Es nezinu, vai tas ir kā saistīts, bet saslimu ar vēzi. Varbūt tāpēc, ka nevarēju sevi vairs izpaust.”

Deviņdesmito gadu sākumā Diāna ļoti vēlējās atgriezties darbā, bet šis ceļš nebija jasmīnu ziediem kaisīts, jo cilvēki nevēlējās atkal sadarboties ar viņu. “Viņi neko no manis negribēja; viņi lika man justies mazai un atpalikušai,” vēlāk dizainere atzīsies amerikāņu žurnālam Town & Country. 1991. gadā Diāna nodibināja kosmētikas kompāniju, taču tai nebija cerēto grandiozo panākumu. Tikai pamazām viņa atguva kontroli pār savu vārdu, dažos gadījums viņai tas bija jāatpērk. Fon Furstenberga ir pārliecināta, ka šādi šķēršļi deva būtisku impulsu veiksmīgam otram cēlienam karjerā. “Tā ir degviela. Katrs atraidījums ir degviela tam, kas tu būsi, jo vēlies parādīt, ka esi labāks par to, kas esi.”

Tad nāca uzaicinājums apciemot nelielu amerikāņu kabeļtelevīzijas kompāniju Pensilvānijā. Dienā, kad fon Furstenberga ieradās pie viņiem, Sūzanna Luči, paziedējusi ziepju operas zvaigzne ar pasakaini skaistiem matiem, televīzijas tiešraidē pārdeva šampūnu. Un Diānai radās jauna ideja! Tobrīd viņa vēl nedomāja par apģērbu, jo īsti neticēja, ka var pārdot drēbes bez pielaikošanas, bet gan par kosmētiku. Taču televīzijas vadība vairāk bija ieinteresēta pārdot apģērbu. Diāna piekrita un devās uz Honkongu satikt zīda audumu ražotāju, ar kuru jau iepriekš bija strādājusi. Toreiz viņa bija slavena, bet Āzijas kompānija – maza. “Tagad viņam bija liela rūpnīca, bet es nebiju nekas,” atminas fon Furstenberga. Taču biznesmenis nebija aizmirsis savu kādreizējo klienti. Tā nu tika izveidota neliela paraugkolekcija, ko nosauca Silk Assets, un ar to Diāna devās atpakaļ uz televīziju. Un darījums tika noslēgts.

Diānas tā laika draugs un nākamais vīrs Berijs Dillers arī bija darba meklējumos. Un Diāna pastāstīja viņam par TV kompāniju Pensilvānijā, kas tiešraidē pārdod mantas. Kad pirms sava pirmā šova Diāna ieradās viesnīcā pārģērbties, Berijs viņai atsūtīja ziedus un kartīti ar vārdiem: sveicināta mājās! Viņš bija nopircis šo TV kompāniju. Divās televīzijas tiešraides stundās fon Furstenberga todien pārdeva Silk Assets kolekcijas preces 1,2 miljonu dolāru vērtībā. Šie panākumi un atskārsme, ka jaunas meitenes pērk viņas vecās kleitas lietoto apģērbu veikalos, deva pārliecību atsākt modes biznesu. 1997. gadā Diāna fon Furstenberga atjaunoja modes namu un prezentēja savu pirmo kolekciju, kurā atkal bija tik slavenā halātkleita. “Man vajadzēja sev pierādīt, ka esmu radījusi kaut ko ļoti īpašu un maģisku un ka es to varu dabūt atpakaļ.”

Dzīves krunkas un krunciņas

2005. gadā Diāna fon Furstenberga saņēma Amerikas Modes dizaineru padomes (CFDA) apbalvojumu par mūža sasniegumiem un gadu vēlāk tika ievēlēta par šīs organizācijas prezidenti. 2015. gadā žurnāls Time iekļāva viņu ikgadējā 100 veiksmīgāko cilvēku sarakstā. 2001. gadā fon Furstenberga mija gredzenus ar mediju magnātu Beriju Dilleru viņa 59. dzimšanas dienā.

“Tagad es novecoju,” atzīst Diāna. “Man vairs nav tāds ķermenis, kāds bija agrāk; man vairs nav tāda seja, kāda man bija agrāk. Reiz es biju smuka, vīrieši uz ielas uz mani skatījās. Bet ir patīkami novecot.”

Žurnālam Town & Country skaidrojot, kāpēc neraujas pēc botoksa injekcijām un plastiskajām operācijām, viņa saka: “Es jūtu, ka esmu šo figūru pelnījusi. Es skatos uz savām krunkām, un katra krunciņa ir kā suvenīrs, kā dzīves moments, ko nevēlos izdzēst.”

Savos pirmajos memuāros dizainere rakstīja: “Kad sieviete sasniedz 40, tai jākļūst par mītu.” Pēdējos gados viņa savas domas ir mainījusi: “Toreiz, kad rakstīju, es domāju, ka 40 ir daudz, bet katrs vecums nāk ar kaut ko savu. Tagad es sadalu sievietes dzīvi trīs daļās: līdz 35 ir attīstības posms, starp 35 un 55 ir baudas posms, un pēc 55 vai 60 nāk piepildījums. Jo tad jau taviem bērniem pašiem ir bērni.”

Mantojums

Šķiet, pēdējos gados DVF zīmolam atkal ir identitātes krīze. Mainās direktori un radošie mākslinieki. Taču visu šo laiku Diāna fon Furstenberga vada savā vārdā nosaukto biznesu un domā par sievietēm visā pasaulē. Viņai ir jau 71. Žurnālisti šad un tad jautā par aiziešanu no modes, uz ko fon Furstenberga vaļsirdīgi atbild:  “Es nezinu. Es vienmēr uzsveru, ka man ir dēls, meita un zīmols. Mans dēls un meita ir lieliski. Un es esmu ļoti lepna par viņiem. Es gribu būt pārliecināta, ka mans zīmols ir labās rokās, un būt lepna arī par to. Cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai es zinātu, ka tas ir nonācis labās rokās, tik ilgi arī būšu tajā iesaistīta.”

Un te mēs nonākam pie filantropijas. DVF balvu pasniegšana ir fon Furstenbergas dēla ideja, kurš viņai reiz teicis, ka tā “būs mūžīga”, gluži “kā Nobela prēmija”. Šā gada DVF balvu pasniegšanas ceremoniju fon Furstenberga atklāja, tērpusies garā, caurspīdīgā šifona kleitā ar plaukstošu puķu rakstu virs melnas zīda naktskrekla tipa kleitas, nedaudz izspūrusi. “Filantropija mazliet ir kā ainavu veidošana,” vina teica. “Tu esi iebiedēts. Tu nezini, kādus augus tev vajadzēs iestādīt. Un tad pēkšņi tie aug, tāpat kā aug bērni. Un, pirms tu aptver, tev jau ir ģimene.”


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 mai, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu