Atkarība

— Roberts Ķīlis

Atkarība

— Roberts Ķīlis

Raksts

Publicēts: 19 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 

Kas kopīgs kāpinātai interesei staigāt pa veikaliem un iepirkties pār mēru ar regulāru pārēšanos? Kas kopīgs ilgai sociālo tīklu izmantošanai saviem privātiem mērķiem ar iknedēļas friziera vai kosmetologa apmeklējumu? Ar smēķēšanu, pārmērīgu alkohola vai dažādu medikamentu lietošanu? Ar sakāpinātu diskusiju apmeklēšanu un jautājumu uzdošanu pēc dažādām prezentācijām? Cilvēki sirgst ar atkarībām. Kādas no tām sabiedrības grupas pieņem, lai arī neatbalsta, bet citām ir medicīnisks un morāls novērtējums.  

 Fizioloģiska un psiholoģiska atkarība gandrīz vienmēr rada spiedienu gan uz personu, gan tās tuviniekiem, paziņām un kolēģiem. Tas ir praktisks, sadzīvisks, finansiāls, sociāls un morāls spiediens. Iesaistītie par to pārdzīvo un dažādi cenšas noslēpt vai novērst arī tad, ja ir pilnīgi skaidrs, ka citi un citas par to jau sen zina. 

Ir dažādas stratēģijas, kas krāšņi atainotas kultūras piemēros no aizseniem laikiem. Es gan šoreiz par ko nedaudz citu – par to, vai un kā atsvabināt tieši medicīnisko atkarību no sabiedriskā morālā vērtējuma sloga. Jo tieši morālais, pārsvarā negatīvais, vērtējums apgrūtina cilvēka paša un tuvāko iesaistīto iespējas no noteikta x sliekšņa tālāk sadzīvot ar atkarību, nekrist atkārtoti tās lamatās un tikt galā ar gana grūtiem izaicinājumiem. Ne kā no malas vērojošs speciālists, bet kā kādu laiku iesaistīta un pieredzējusi būtne.

Cik lielā mērā atkarība ir iedzimta kaite, kas provocē tās aktivizēšanos, kā konstatēt, ka nu tā ir klāt, kā ar to sadzīvot ikdienā, kas sagaidāms un vēlams no sabiedriskām organizācijām, valsts vai pašvaldības, tuviniekiem, atbalsta grupām, – tās ir daudz vētītas tēmas. Ko konkrēti stāstīt bērniem, dzīvesbiedram, draugiem un draudzenēm, darba kolēģiem? Ieteikumus var iegūt ar pāris klikšķu palīdzību no respektablām enciklopēdijām un rakstiem internetā. Sarežģītāk ir saprast, kā sadzīvot ar grūti pārvaramo sabiedrisko vērtējumu, pašiznīcinošām pārdomām, dusmām uz sevi vai lietām apkārt, ar žēlojošu vai negatīvu citu vērtējumu. 

Viena sarežģīta un grūta joma tiem un tām, kas jūt līdzi atkarīgajam un cenšas palīdzēt, ir nenogurstoši balstīt domu, ka sadzīvošana ar atkarību (es īsti neticu, ka no tās var tikt vaļā pilnībā) ir pašas personas dziļas personiskas izvēles un savas vājības pieņemšana. Pieņemšana nav acumirklīgs, uz sitiena īstenojams akts. Tā prasa daudz laika, pacietību no paša un tuvākajiem, spēju pārdzīvot un tikt galā ar neveiksmēm, būtiski pārdomāt savu dzīvi un redzēt, kur vielu vai rīcību raisītā atvieglojuma, uzbudinājuma vai baudas sajūtas jāgriež citādi. Tā nozīmē nedarīt kaut ko tāpēc, ka tas ir “pret sistēmu, par brīvību”, spēt atzīt un atvainoties no sirds par saviem nodarījumiem citām tuvām, svarīgām būtnēm. Vienkārši neslēpt to, ja kāds godīgi vaicā: “Kas ir ar tevi?” Tad nākamais solis ir skaidri saprast, kā ar šo atkarību sadzīvot, mazāk kaitējot sev un citiem. 

Un otra tēma – kā ar šo apziņu un motivāciju nepieļaut atkarības viltīgos uzbrukumus. Protams, ir līdzības ar citu atkarību pārvaldīšanu, sākot no sarakstiem veikala iepirkumiem, zināmu kalendāru to apmeklēšanai, ikdienas uztura paradumu maiņu, noteiktu kvotu ieviešanu pasākumu apmeklēšanai, iekšēju noteikumu izstrāde par jautājumu un komentāru izteikšanu diskusijās. Turpat ir jogas, meditācijas sesiju vai koncertu apmeklēšana. Svara vērotāju kustībai ir zināma līdzība ar anonīmo alkoholiķu sanāksmju regulāru apmeklēšanu. Vienlaikus ir arī skaidrs, ka pārliedzīga ēšana vai pīpēšana jau vairāk raksturo tos, kas nestaigā ar sarakstiem pa veikaliem vai kvotē jeb atsakās no cigarešu lietošanas.

Atkarības izpausme ir pārliecīgs patēriņš, ko pašam ļoti grūti apturēt vai mainīt, īpaši vienam. Skaidrs, ka līdz ar daudz stingrākiem sabiedriskiem un juridiskiem ierobežojumiem ir mainījusies smēķēšana (pirms 25 gadiem Lielbritānijā smēķēt drīkstēja arī starppilsētu autobusu aizmugurējās rindās!); pēdējās desmitgadēs ir notikušas izmaiņas alkohola veidos un patērēšanas vietās. Taču pats sāls – mazkontrolējams patēriņš – jau nemainās. Skaidrs, ka būtībā risinājums nav komplicēts, balstīts citādos ikdienas paradumos un sevis un citu tuvāko glābšanas stratēģijās, kad gadās liksta. Scenārija īstenošana ir tā grūtākā daļa, ar papildu smagu devu – sabiedrības mulsumu par to, ko cilvēks iegūst, apmeklējot anonīmo narkomānu sanāksmes vai negaidīti veicot diafragmālo elpošanu uz ielas, lai mazinātu stresu. 

Trešā līnija ir spēja pateikt sev un kādreiz arī citiem, ka tā kā agrāk vairs nebūs, un turēt savu vārdu, lai cik grūti būtu. Neaizdot naudu tuvākajam vēl vienai devai, rēķināties ar riskiem, kas var būt un var nebūt kontrolējami, uzturēt attiecības ar pašiem tuvākajiem pat sev ļoti grūtos brīžos. Tie, kuri sadzīvo ar savu atkarību gadiem un gadu desmitiem, ir ikdienas varoņi. Sabiedrības grupu atbalstošs vērtējums tieši te var būt izšķirošs. 


GREIZSIRDĪBA


Roberts Ķīlis

Reti kurš savā dzīvē nav saskāries ar greizsirdību - iespējams vienu no jaudīgākajām cilvēka emocijām un rīcības motivatoriem.
Dažādas aptaujas dažādās valstīs uzrāda līdz pat 90 procentiem  cilvēku, kuri vai nu paši vai savu tuvāko lokā ir pārdzīvojuši grezsirdību (ieskaitot šīs slejas autoru). Cilvēki zina, kas tā tāda ir. Taču ar greizsirdību saistās paradoksi, dzimumu atšķirības, atšķirīgu kultūru modeļi kā to uztver un kādus rīcības kodus tā paredz. Nenoliedzami, visbiežāk tā tiek saistīta ar pāru attiecībām, lai gan vairāk metaforiski mēdz runāt arī par, piemēram, politisko vai profesionālo greizsirdību. Šoreiz vairāk par to pamatnozīmi - saistību ar neuzticību vai krāpšanu pāru attiecībās.

Zinātnieki, kas strādā ar evolucionāriem procesiem, atzīst, ka krāpšanai partnerattiecībās ir stratēģiska un evolucionāra loģika; tā ir likumsakarīga. Kā centrālais arguments tiek izvirzīts sekojošs apsvērums.  Daudzpartnerība dzīvnieku pasaule raksturīga daudzām sugām, gan ne visām. Cēlonis ir vajadzība sugas pārstāvjiem sevi atražot.
Tā kā viena un tā paša partnera pēcnācēji var būt apveltīti ar kādu ģenētiski nekonkurējošu vājību, kas samazina potenicālu izdzīvošanas cīņā, tad lielākas iespējas savus gēnus nodot tālāk ir, ja pēcnācēji ir no vairākiem partneriem. Tas strādā  uz abām pusēm. Evolucionāri vajadzība pēc viena partnera parādās, kad pēcnācēju laišana pasaulē un nobriešana prasa ilgāku laiku, kurā mātīte īsti nevar pilnvērtīgi par sevi un bērniem parupēties iztikas un aizsardzības ziņā. Arī tas strādā uz abām pusēm, jo arī tēviņam ir būtiski, ka viņa pēcnācēji izdzīvo.


Tā kā cilvēkiem pēcnācēju sagatavošana līdz patstāvīgai dzīvei prasa salīdzinoši ļoti ilgu laiku, veidojas vajadzība pēc partnerības papildus stiprinošiem mehānismiem. Te savu lomu sāk spēlēt sociālie institūti un normas, kuras psiholoģiski balsta spēcīgas emocijas, kas kupē jeb pārspēj bioloģiskos instinktus vairot pēcnācēju dažādību no daudziem partneriem. Greizsirdība tad kļūst par centrālo psiholoģisko - emocionālo - ‘līmi' ilgtermiņa partnerības uzturēšanā. Ja ne uz visu mūžu, tad uz gana ilgu laiku, kamēr pieaug pēcnācēji. Greizsirdība ir ļoti spēcīga, taču tā sauktā sekundārā emocija, proti, kas veidojusies ‘pa virsu’ primārajām - tādām kā bailes, dusmas, naids, agresivitāte. Tā ir, ka, ja padomā, tad acīmredzamu uzskatāmu greizsirdības emocijas izpausmi būs grūti uzrādīt. Greizsirdība ‘strādā’caur citām - pamatemocijām ( tāpēc arī saukta par sekundāro).Tā  ir pielāgošanās un saglabāšanas emocija atiecībās, kuram kādam kaut kas jāzaudē.

Interesanti, ka tikai krāpšana kā 10 baušļu pārkāpums tiek minēta divas reizes - sestajā un desmitajā. Greizsirdība ir viena no visbiežāk izmantotajām tēmām literatūrā. Arī socioloģiskie apsekojumi rāda gana augstu neuzticības klātbūtni cilvēku dzīvē.  Lai gan tieši jautājot, 70% amerikāņu saka, ka ārlaulības sakari ir nepareizi, tuvinājumā teju 90% no tiem, kam tādi ir bijuši atzīst, ka noteiktos apstākļos šādi sakari ir attaisnoti.

Laulības vai partnerības kontekstā parasti nošķir emocionālo no seksuālās neuzticības, kur pirmā pati par sevi var nebūt saistīta ar seksuālām attiecībām un otrās gadījumā - ir ‘tikai sekss’. Trešais veids ir gan emocionālā, gan seksuālā neuzticība. Nesen veiktajā apsekojumā ASV konstatēts, ka 20-25% precētu sieviešu un 20-40% precētu vīriešu iesaistījušies ārlaulības attiecībās. 70% amerikāņu aptaujās atbild, ka ir pārcietuši vai bijuši iesaistīti neuzticības attiecībās (emocionālās, seksuālās vai emocionāli seksuālās), 60% singlu jeb viendzīvojošu vīriešu un 53% viendzīvojošu sieviešu apgalvojuši, ka ir bijuši iesaistīti precēto aizvilināšanā. Citā apsekojumā konstatēts, 31% vīriešu and 16% of sieviešu iesaistīti tikai seksuālā neuzticībā, 13% vīriešu un 21% sieviešu iesaistīti tikai emocionālā neuzticībā un 20% gan vīriešu, gan sieviešu - seksuāli emocionālā neuzticībā.

Kurš vairāk iesaistās krāpšanā - vīrieši vai sievietes? Izrādās, ka vairāk iesaistās ārpuspartnerības attiecībās vīrieši ar pozitīvu paštēlu un negatīvu citu tēlu ( par sevi ir augstās domās, par citiem/ām - nē, un, pretēji - tās sievietes, kurām ir negatīvs paštēls (kritiskas pret sevi) un pozitīvu citu tēlu. Tos dēvē par citu piesaistes stiliem, kas nostiprinās jau bērnībā. Bērni, kuri bērnībā zināja par tā paša dzimuma vecāka neuzticību ,ir ar lielāku tendenci uz neuzticību.


Pāris gadus atpakaļ veiktajā norvēģu sabiedrības apsekojumā redzam, ka vīrieši prestatā sievietēm vēsta par lielāku greizsirdību seksuālas neuzticības gadījumā, salīdzinājumā ar emocionālo neuzticību. Partnerībā dzīvojošiem ir kopumā augstāka greizsirdības pakāpe salīzinājumā ar viendzīvojošiem. Sievietēm lielāku greizsirdību izrasa emocionālā, savukārt vīriešiem - seksuālā neuzticība. Pretēji ierastajām sociālo lomu prognozēm, lielākas dzimumu vienlīdzības un augstāku dzīves standartu gadījumā, kā tas ir norvēģu sabiedrībā, dzimumu atšķirības reakcijā uz neuzticību JA ir pastāvīgas attiecības, var tikai pastiprināties.  Izrādās arī, ka dzimumu atšķirības attiecībā uz greizsirdības reakciju būs lielākas tajās kultūrās, kurās vīrieši VAIRĀK investē bērnos. Citiem vārdiem, jo attīstītāka sabiedrībā vienlīdzības un tēvu lomas pastiprināšanās, jo LIELĀKAS dzimumu atšķirības, kā greizsirdība tiek pārdzīvota, izpausta. Vīrieši un sievietes, visdrīzāk arī Latvijā, arvien atšķirīgāk reaģē uz neuzticību.


 Kā, šķiet, taisnīgi atzīmē ģimenes psihoterapeite Estera Perela, neuzticība un greizsirdība, lai ļoti izpaltīta, ir bijušas sabiedriskajā telpā maz analizētas un itin bieži ir traucējis cilvēkiem optimāli tikt galā ar krīzēm. Lielāka izpratne par to raksturu, dzimumu un partnerības veidu atšķirībām noteikti var nākt tikai par labu visām pusēm. Nenoliedzami, arī cilvēku partnerības  un mīlestības attiecības pēdējo desmitgažu laikā ir spēcīgi mainījušās. Līdz pat tam, ka dažās sabiedrībās vai slāņos cilvēki pat atsakās veidot attiecības vai pat dzīvot seksuālo dzīvi, jo tas kļūst emocionāli un praktiski sarežģīti darba, mobilitātes un dzīves tempa dēļ. Par šīm pārmaiņām un ko sagaidīt turpmāk - kādā no nākošajiem žurnāla numuriem. 

Atsauces- saites

 

http://www.rebeccajorgensen.com/wp-content/uploads/2011/12/Sex-Differences-in-Jealousy-a-Study-form-Norway.pdf

https://www.sciencedaily.com/releases/2015/01/150107151100.htm

https://www.youtube.com/watch?v=5iu9_8Vsmtk

 

 

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 19 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu