Atskaites punkts esmu es pati

— Inga Gorbunova

Atskaites punkts esmu es pati

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 07 marts, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ja man Sandra būtu jāraksturo vienā vārdā, es teiktu :skaista. Ne tikai vizuāli, bet, kā tai dziesmā dzied, visos niekos, sīkumos. Ne tikai uz skatuves un ar biezu grima kārtu. Vēl Rīgas Jaunā teātra aktrise Sandra Kļaviņa ir ļoti īsta - viņai nepiemīt teatrālisms, kas dažkārt novērots skatuves māksliniekiem sadzīvē. Uz jebkuru dzīves situāciju Sandra spēj paraudzīties ironiski, un tas,kā zināms, spēj glābt arī vissarežģītākajos brīžos.

( Fragments no intervijas. Foto Ilona Zariņa )

Tevi mīl gan skatuve, gan ekrāns, gan arī skatītāji. Katrs, kam teicu, ka pavasara numurā pie mums ciemos būs Sandra Kļaviņa, reaģēja ar izsaucienu “Viņa ir tik forša!”. Un lielākā daļa tavas dzīves ir bijusi piepildīta aplausiem. Pieļauju, ka pie tā pierod. Kā ir tagad?

Tagad ir slikti. Mēnesī, kad visu atcēla, man bija paredzētas 22 izrādes. 

Aktierim vajag mijiedarbību ar publiku, apliecinājumu no ārpasaules. Ne velti šo profesiju izvēlas tādi cilvēki… droši vien mazliet kompleksaini (smejas) un ar kaut kādiem pašapziņas robiem. Tieši par to domāju šajā laikā. Proti, ka vajadzētu tomēr sev nepieciešamo apliecinājumu iemācīties saņemt pašai no sevis. Bet es jebkurā gadījumā gaidu to atbildes reakciju savam darbam, jo tas ir veids, kā komunicēju ar pasauli. Man optimālais no iespējamajiem. Kādreiz biju absolūti aizvērts, sevī noslēdzies, paklausīgs bērns, nevienam neuzbāzos ar savu viedokli. Tikai vidusskolas pēdējās klasēs mazliet sāku protestēt. Ja Dievs man būtu devis ārkārtīgi skaistu balsi vai, teiksim, horeogrāfisku talantu vai ja es prastu spēlēt kādu instrumentu, varētu komunicēt vēl precīzāk. Bet, tā kā tādu talantu man nebija, atradu citu veidu, jo bija tāda iekšējā nepieciešamība. Tāpēc izvēlējos šo profesiju un tāpēc droši vien tik ilgi tajā esmu. Ja mani noliktu izvēles priekšā, pateiktu: “Paldies, jūsu pakalpojumi mums vairs nav vajadzīgi.”, es, iespējams, meklētu ļoti vienkāršu darbu un tāpat cīnītos, jo bērns jau bija jāizaudzina. Bet, paldies Dievam, neviens šādu izvēli man nav piedāvājis. Un pašlaik man ļoti pietrūkst teātra.

Gribas mēģināt, gribas to procesu. Gribas to darīt profesionāli. Ir dažas vienkārši labas izrādes, un ir arī izrādes, kurās piedzīvo katarsi. To, tāpat kā mīlestību, var piedzīvot tikai pāris reižu dzīvē, bet daži vispār nepiedzīvo nekad. Tad tā enerģija materializējas caur partneri. Un tas vienmēr teātrī ir negaidīts pavērsiens. Kino ļoti daudz izdara montāža, bet teātrī katrā nākamajā izrādē nevar paredzēt, kā viss var pēkšņi attīstīties no tā, ka viens izmaina vienu sīkumu. Tā vienkārši ir klātesoša radīšanas brīnuma sajūta, un to noķer arī skatītāji. Ierakstīt to nez vai var. Bet dzīvajā tur visi piedalās, arī skatītāji, kuri it kā tikai sēž un skatās. Tādu mirkļu dēļ vispār ir vērts ar šo profesiju nodarboties. Un tādu mirkļu sen nav bijis. Es ilgojos pēc tā.

Tagad mums visiem ir atvaļinājums, jo jūlijā būs daudz jāstrādā. Martā sāksies mēģinājumi. Jau tā kā bijām iesākuši pie Krilova mēģināt, bet maskās, cimdos, divu metru attālumā… tas nav nopietni. 

Teici, ka šis laiks dara tevi arī dusmīgu.

Zini, es, piemēram, nekad mūžā nelīstu politikā, ja man nebūtu atbilstošas izglītības. Nelīstu jomās, kurās man nav nekādas saprašanas. Un tāpēc man reizēm ir kauns par cilvēkiem, kas to dara. Neko īsti neprot, tāpēc arī neko jēdzīgu nevar izdarīt, taču viņiem ir milzīgas ambīcijas. Un tad notiek tā, kā notiek. Latvija ir maza. Dažus cilvēkus, kas tagad pieņem lēmumus, pazīstu arī no citas puses. Es uz viņu darbošanos nevaru nopietni paskatīties, nevaru to nopietni uztvert, tāpēc arī es tai neticu.

(...) Katrs cilvēks pats uzņemas atbildību par savu rīcību. Pats izsver, ko drīkst un ko nedrīkst konkrētajos apstākļos atļauties. Kā jau pieaudzis cilvēks, nevis infantils personāžs, kuram viss jānorāda: sak’, nu, nu, nu, tur jūs tagad neiesiet, to jūs tagad nedarīsiet. Tāda pārgudra pamācīšana. Kā maziem bērniem, kuri paši neko nav spējīgi saprast, bet tur tie daži gudrie cilvēki... tie gan visu ļoti labi zina, kā mums kas būtu jādara. Būtu daudz labāks rezultāts, ja cilvēkiem uzticētos. Bet mūs padara par tādiem kā muļķiem. Ja ir tāda attieksme, tad daudzi attiecīgi arī sāk uzvesties. Esmu vienkārša aktrise, mēģinu visu pieņemt mierīgi. Bet, ja jau es sāku uztvert šo kā pilnīgu absurdu, strādājot tādā diezgan elastīgā profesijā, kurā varu viegli pieņemt dažādību… Tad man jāteic, ka šī nu nav dažādība. Šis jau sāk kļūt mazliet kukū

Ļoti ilgi izvairījos paust savu kritisko viedokli, bet kļūst grūti klusēt. Kad paskatos uz uzņēmējiem, piemēram, Royal Dandy meiteni, kas pēc sešiem veiksmīgiem gadiem spiesta slēgt salonu… Es jau vēl dzīvoju labi, mums pagaidām pamatalgu maksā. Vienkārši nedzirdēt un neredzēt to, kā klājas citiem, kamēr tas neskar tevi personiski? Kaut kā vairs nevaru izlikties, ka nekas nenotiek. Tas stipri sāp, jo nu jau skar tik daudzus, un tikai tāpēc, ka mani tas šobrīd it kā neskar, izlikties, ka viss kārtībā? Kā var dzīvot, izliekoties, ka citu izmisums uz tevi vispār neattiecas? Patlaban nespēju nejust līdzi cilvēkiem, kuri nedomā par izklaidēm un tusiņiem, bet gan par elementāru izdzīvošanu. Tā ir absurda situācija, kad tev aizliedz strādāt. Vienmēr šķitis – nestrādā tikai tie, kas ir slinki un neuzņēmīgi, tie, kas ir izdzīvotāji, vienmēt atradīs ko darīt. Bet tagad ar likumu aizliedz darboties. Ja es nonāktu situācijā, kad nav iespēju strādāt, un neredzētu pie lēmējiem nevienu cilvēku, kas šo situāciju izprot, man būtu ļoti slikti. Varbūt es pat domātu, ka šādā pasaulē nemaz nevajag atrasties. (......)

( Visu sarunu lasi Imperfekt pavasara numurā.)




uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 07 marts, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu