Ceļo pa Rīgu

— Harijs Egliens

Ceļo pa Rīgu

— Harijs Egliens

Raksts

Publicēts: 10 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Bez visiem tiem tornīšiem un dekoriņiem, kas rotā galvaspilsētas bukletiņu vaibstus, Rīga nevērīga ikdienas garāmgājēja skatam apslēpusi vēl simtiem un pat tūkstošiem stāstu. 

 Rīga, protams, ir liela un skaista, vēsturiskais centrs ieguvis UNESCO pasaules mantojuma statusu, baznīcu gaiļi tiecas debesīs, un jūgendstils saģērbies savā asimetriskajā svētku tērpā. Lai gan tas viss šķiet pazīstams un zināms, retais Latvijas un pat Rīgas iedzīvotājs ir lasījis Rīgas ceļvežus, vēl retāks uzaicinājis gidu (varu iedot kontaktus J), kurš visu parāda un pastāsta. Tāpēc mēģināsim kopā ar žurnālu rokā mazliet pastaigāt pa tikpat vēsturiskām, bet mazāk zināmām Rīgas centra vietām!

Kopā apmēram 2,5 kilometri, nevajadzētu būt daudz ilgāk par stundu vai pusotru.

1. Ģertrūdes ielas sākuma koka mājas

Sāksim savu DIY ekskursiju no Ģertrūdes ielas paša sākuma – caurbraukšanai slēgtā rudimenta starp Valdemāra un Skolas ielu. Starp citu, šī ir arī pēdējā vieta Rīgas centrā, kurai izdevies izdzīvot ar bezmaksas autostāvvietu statusu ielas malā. Tiesa gan, pēdējās reizes simts, kad esmu gājis garām, nevienas brīvas vietas nav bijis. Nostājies ielas pašā vidū, paskaties apkārt! Namus adresē Ģertrūdes iela 1–3 no pārējās ielas atdala divas milzu dzelzsbetona bloku ēkas: viena pavisam drūma, otra – ar krāsām. Abas savulaik celtas par biroju telpām iestādei ar iespaidīgu nosaukumu – Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas Latvijas valsts pilsētu celtniecības projektēšanas institūts Latgiprogorstroj. Nav brīnums, ka tautā šo organizāciju sauca vienkārši par Pilsētprojektu. Pilsētprojekts principā bija atbildīgs par visu būvniecību, kas Rīgā (un Latvijā) notika, tajā bija teju 900 darbinieku, ieskaitot tādus tolaik slavenus vārdus kā Marta Staņa, Modris Ģelzis, arī tautas nepelnīti aizmirstais Valērijs Kadirkovs. Bet ne tāpēc mēs šeit esam ieradušies – starp diviem milžiem kā pērles starp gliemežvākiem paslēpušies daži koka brīnumi. Nepakautrējies ieiet pagalmā starp Ģertrūdes ielu 2 un Valdemāra ielu, tur skatam atklājas Rīga, kāda tā bija deviņpadsmitā gadsimta nogalē. Koka namus būvējis arhitekts Hugo Vills 1879. gadā, un, kaut gan apkārt teju viss pārvērties betona džungļos, šīs mazulītes joprojām ļauj iejusties laikā pirms 140 gadiem! Pirms doties tālāk, uzmet vēl aci jūgendstila ēkai Ģertrūdes ielā 3 – lai gan nams nespēj konkurēt ar Rīgas varenākajiem gadsimtu mijas arhitektūras spīdekļiem, sava aura tam ir. Neba bez iemesla tur dzīvojuši vesela sērija vareno latviešu: Jānis Endzelīns, vēlāk arī viņa meita māksliniece Līvija Endzelīna, tāpat Jāzeps Vītols, Lūcija Garūta, dzejniece Marta Grimma un vēl citi.

Lai nokļūtu nākamajā punktā, dodies zem krāsainās Pilsētprojekta ēkas, tad ārā uz Skolas ielas, kur griezies pa labi un ej līdz pat Lāčplēša ielai.

 2. KKC lauva

Ja esi rīdzinieks, gan jau kādreiz būsi bijis Kaņepes kultūras centrā vai vismaz gājis tam garām un pavisam noteikti būsi pamanījis lielo lauvu. Pirms dažiem gadiem tā rātni gulēja uz sienas, tagad snauduļo pagalmā. Kad esmu mēģinājis vaicāt draugiem, no kurienes, viņuprāt, tāda lauva nāk, parasti atbildes skan apmēram šādi: “Gan jau kārtējais mākslas projekts.” Tā to droši vien varētu nodēvēt – lauvas saknes meklējamas reklāmas mākslā. 2012. gadā Krievijas sakaru operators МТС filmēja reklāmu, kurā tiek norādīts uz ārkārtīgi izdevīgajiem viesabonēšanas tarifiem, scenārijs apmēram šāds: cīkstonis Hasans Barojevs, ieradies piedalīties olimpiskajās spēlēs, staigā pa Lodonu un ik pa brīdim saņem [viesabonēšanas] zvanu no sava mājās palikušo radu puisīša. “Tēvoci, lāci pieveiksi?” vaicā puisītis, skatīdamies uz savu rotaļu lācīti. Pēc brīža vēl viens zvans: “Tēvoci, lauvu pieveiksi?” Un šajā brīdī Hasans stāv tieši blakus Trafalgaras laukuma lauvas piemineklim. Protams, filmēt reklāmas lētāk ir Rīgā, nevis Londonā, tāpēc lauvas piemineklis patiesībā ir makets, bet Trafalgaras laukuma lomā iejuties mūsu pašu Doma laukums. Pēc reklāmas filmēšanas МТС lauvu līdzi nepaņēma, un tā nonāca KKC pagalmā. (Reklāmas klipu vari atrast savā mīļākajā meklētājā pēc atslēgvārdiem “Хасан Бароев МТС реклама”.)

Kad lauvas leģenda apzināta, vari griezties Lāčplēša ielā pa labi, iet līdz pašam galam, kur nogriezties pa kreisi uz Valdemāra ielu. Ej līdz zilai koka ēkai (Valdemāra iela 35) un nekautrējies iešmaukt pagalmā.

 3. Tirdzniecības un rūpniecības kamera

Mūsdienās zilā koka ēka ir pazīstama kā Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Tālajā 1875. gadā gan tā būvēta kā barona Edvīna fon Volfa ziemas rezidence. Fon Volfu ģimenes vārds ir labi zināms tiem, kuri bijuši ekskursijā uz Stāmerienas pili. Vai Vecgulbenes pili. Vai Alsviķu vai Jaunlaicenes muižu. Ideja apmēram skaidra – fon Volfu ģimene bija ļoti ietekmīga un turīga. Droši vien būsi dzirdējis par tādu grāfu Ferdinandu fon Cepelīnu. Jā, par to pašu vīru, kura vārdā nosaukts vesels gaisa kuģu tips un pēc tam, protams, arī lietuviešu nacionālais ēdiens. Lūk, šis vīrs, Ferdinands fon Cepelīns apmaksāja savu hobiju – gaisa kuģa izgudrošanu un būvi – no naudas, ko ģimenē ienesa viņa sieva Izabella fon Volfa no tās pašas fon Volfu ģimenes. Un kāpēc lai tādas turīgas ģimenes pārstāvis, braucot uz Rīgu, nakšņotu viesnīcā, ja var uzcelt pats savu namu, kur apmesties?

Pēc barona nāves nams, pāris reižu mainījis īpašniekus, nonāca Latvijas Tirgotāju savienības īpašumā, un drīz vien slavenais latviešu arhitekts Eižens Laube izstrādāja tā pārbūves projektu, pagalmā tika piebūvēta Baltā zāle – vienstāva mūra ēka renesanses stilā. Arī pašu namu interesantā kārtā drīz sāka dēvēt par Balto namu, lai gan tas, kā pamanīsi, nebūt nav balts. Baltais nams tika veidots pēc Krievijas populāro tirgotāju klubu paraugiem – ar bagātīgu interjeru, vitrāžām, skulptūrām. 1940. gadā tur uz mirkli bija apmetusies LPSR Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, bet drīz vien telpas tika pielāgotas Marksisma-ļeņinisma institūtam.

Vari doties ārā no pagalma, griezties pa labi un nākamajā pagalmā (Valdemāra iela 33) atkal iekšā. 

 4. Ķergalvja pagalms

Ja runājam par 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta paša sākuma Rīgu, nav nemaz tik daudz etnisku latviešu, kas būtu ietekmīgi uzņēmējdarbībā. Droši vien visi ir dzirdējuši par Augustu Dombrovski (Ziemeļblāzma), tāpat Kristapu Bergu (Berga Bazārs), varbūt retāk dzirdēts Kristaps Morbergs un Krišjānis Ķergalvis. Viņš bija viens no lielākajiem Rīgas un Jūrmalas būvuzņēmējiem un rūpniekiem, viņa tiešā vadībā tika uzceltas vairāk nekā 60 būves, ieskaitot Latvijas Nacionālo teātri, tagadējo Latvijas Mākslas akadēmijas ēku, 1. slimnīcu, Union (VEF) galveno biroju ēku, Krustabaznīcu un vēl, un vēl. Ķergalvis bija Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, Dziesmu svētku rīcības komitejas loceklis, interesējās par mākslu un sekmēja latviešu mākslas attīstību, iegādādamies lielu daudzumu latviešu mākslinieku darbu. Kad pietiekama bagātība bija sapelnīta, arī Krišjānim, tāpat kā visiem gana turīgajiem laikabiedriem, sagribējās pasīvo ienākumu ģeneratoru – pašam savu īres namu. 1909. gadā tika uzcelta fasādes nams, kam pēc piecpadsmit gadiem pievienojās divi spārni pagalmā. Starp citu, visu ēku kompleksu (un vēl pāris saistītas šajā pašā kvartālā, bet ar adresi Dzirnavu ielā) joprojām apsaimnieko Krišjāņa Ķergalvja pēcteči.

Bet tu nekautrējies, ej dziļāk, papēti, kā ļaudis dzīvoja pirms gadsimta. Ej pagalmam taisni cauri, zem sarkano ķieģeļu ēkas, un iznāksi Zaļajā ielā.

 5. Zaļā iela

Iznākot no Ķergalvja pagalma, tavā priekšā pavērsies Zaļā iela 1 – nenosakāma stāvu skaita (2? 3? 4? Vai puspagrabs ir stāvs? Vai modernā būve uz jumta ir stāvs?) nams, kas agrāk kalpojis Rūtenberga tabakas fabrikas vajadzībām. Zaļā iela ir knapi 300 metru gara, bet kādas tik varenas rūpniecības lietas tur notikušas!

Rūtenberga Tabakas fabrika dibināta 1839. gadā, sākotnēji ražoja tikai cigārus, bet gadsimta beigām arī cigaretes un cigarešu tabaku. 20.  gadsimta sākumā fabrika bija feminisma avantgardā – no 700 darbiniekiem 630 bija sievietes. Ap to laiku Rūtenberga uzņēmuma apgrozījums gadā bija ap miljonu rubļu, no kuriem puse aizgāja valsts kasē kā akcīzes nodoklis. Ne tikai sociāli atbildīgs, bet arī ekonomiku stimulējošs uzņēmums! 1940. gadā uzņēmums tika nacionalizēts. Padomju varas gados izveidoja Rīgas Tabakas fabriku, apvienojot ar Miera ielas fabriku. 

1870. gadā vācu rūpnieks Teodors Rigerts Rīgā, Zaļajā ielā 2, nodibināja pirmo šokolādes un kafijas fabriku Latvijā, ko nosauca savā vārdā. 1934. gadā Rīgas centrā uz lielā pilsētas pulksteņa Teodors Rigerts izvietoja sava uzņēmuma reklāmu, kas vēlāk kļuva par populāru satikšanās vietu. 1937. gadā pēc Latvijas Kredītbankas iniciētās Rīgas saldumu ražotājuzņēmumu masīvas apvienošanas Rigerta uzņēmums kļuva par daļu no Laimas, tāpēc arī mūsdienās pulksteni – tāpat kā Rigerta šokolādi – pazīstam kā Laimas pulksteni.

Tālāk ej pa kreisi līdz Dzirnavu ielai. Kreisajā pusē redzamā sarkano ķieģeļu specprojekta, no kura pagalma tikko iznāci, arhitekts ir jau pieminētais Valērija Kadirkovs. Visu mūžu nostrādājis Pilsētprojektā, piedalījies daudzu nozīmīgu ēku plānošanā un projektēšanā: viesnīca Latvija, Kongresu nams, viesnīca Rīdzene, Radio un televīzijas centrs Zaķusalā, sanatorija Jaunķemeri, Gaiļezera slimnīcu komplekss un vēl, un vēl. 

Tikmēr esi nonācis līdz Dzirnavu ielai, un tagad paskaties uz augšu!

 6. Dzirnavu iela 36

Lielāko daļu nama aizņem studentu korporācija Lettgallia. Deviņpadsmitā gadsimta beigas ir nacionālās atmodas laiks, tāpēc arī Tērbatā studējošie latviešu jaunie prāti sāk citu pēc citas dibināt latviešu studentu korporācijas, 1899. gadā top Lettgallia. Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas korporācija tika pārcelta uz Rīgu un divdesmito gadu vidū organizācijas vajadzībām iegādāta vienkārša koka ēka Dzirnavu ielā 36, kā arī kapu kalniņš Meža kapos, kur atdusēties korporācijas Rīgā mirušajiem biedriem. Okupācijas laikā pēc Otrā pasaules kara Lettgallia savu darbību turpināja trimdā, līdz 1989. gadā kā viena no pirmajām latviešu korporācijām atkal rada iespēju atjaunot darbību Latvijā. Deviņdesmitajos gados veiksmīgi izdevās atgūt īpašumu, un korporācijas biedri meklēja veidus, kā ēku pārbūvēt, palielināt, bet tajā laikā bija daudz noteikumu un ierobežojumu. Par laimi, atbildīgie speciālisti atrada caurumu likumos un iespēju būvēt lielāku ēku, nepazaudējot oriģinālo vēsturisko namu. Pacel vēlreiz galvu uz augšu! Re, mazais koka vienstāva namiņš nekur nav zudis! Uz jaunās būvniecības laiku nolikts malā, tad pacelts augšā uz jumta. Pat ar visu trotuāru! Ļaudis gan baumo, ka no oriģinālā nama detaļām palicis tikai viens dēlis un ar to pietiekot, lai ēku uzskatītu par restaurētu, bet, kas to zina, kā ir patiesībā.

Griezies Antonijas ielā pa kreisi, tad atkal pa labi Alberta ielā.

 7. Jūgendstila pagalmi

Rīgas jūgendstils bija jaunbagātnieku laiks – dzimtbūšanas izbeigšana, industrializācija un vēl daudzu apstākļu sakritība palīdzēja jo daudziem ļaudīm īsā laikā kļūt ļoti bagātiem. Diemžēl ne vienmēr jaunbagātnieki ir smalki un izglītoti ļaudis ar labi attīstītu gaumi, tāpēc pieprasījums bija visdažādākais. Un to labi var novērot mūsu jūgendstila arhitektūrā. Pieņemu, ka vismaz vienu reizi esi nogājis pa Alberta ielu un pacēlis galvu, bet vai esi bijis pagalmos? Tieši tur var novērtēt, kā turīgie īrnieki un dzīvokļu īpašnieki patiesībā dzīvojuši. Ēku Alberta ielā nav daudz, tāpēc atrast, kurš pagalms ir apmeklētājiem pieejams un kurš ne, nebūs grūti. Kad ielu visā garumā esi izstaigājis un sasniedzis Strēlnieku ielu, griezies pa labi un ieskrien paskatīties Jūgendstila muzeja ēkas (Alberta iela 12) kāpņu telpu. Zinu, ka neizklausās iespaidīgi, bet, ja vēl neesi tur bijis, uzticies man, nenožēlosi, un vismaz viena bilde sociālajiem tīkliem tiešām sanāks. Ja nu saproti, ka jūgendstila interjeri ir kas tāds, kas tevi varētu interesēt, paturi šo muzeju prātā un atgriezies uz pilnu vizīti laikā, kad pandēmija būs garām un/vai mūsu dzīves atkal ritēs normāli.

Bet nu ej ārā uz Strēlnieku ielu, griezies pa kreisi un ej līdz galam. Sagaidi zaļo gaismu, šķērso Elizabetes ielu, griezies pa labi, sagaidi zaļo gaismu, šķērso Kalpaka bulvāri un turpini iet pa Elizabetes ielu Daugavas virzienā, kamēr kreisajā pusē redzi dzelzsbetona bluķi.

 8. Gabaliņš Berlīnes mūra

Kad 1989. gadā krita Berlīnes mūris, drīz dažādu māksliniecisku un politisku iemeslu dēļ tā gabali vai pat veseli posmi tika nosūtīti uz daudzām pasaules valstīm, un arī mēs pie viena tāda tikām. Ar ko mūsu Berlīnes mūra fragments ir unikāls pasaules mērogā? Ar faktu, ka tas ir apvienots ar mūsu pašu mūri – 1991. gada janvāra barikāžu sienas fragmentu. Vieta piemineklim izvēlēta īpaši simboliski – milzu ēka aiz mūriem savulaik kalpojusi par Latvijas Komunistiskās partijas Cetrālās komitejas galveno mītni. Lai vai kā, ja kādreiz brauksi uz Berlīni un iedomāsies, ka varbūt tomēr jānopērk tas muļķīgais suvenīrpiekariņš – pie atslēgas nēsājams Berlīnes mūra fragments, atceries – šeit tu vari atnākt un apskatīt veselu posmu, turklāt pat divu mūru posmus uzreiz.

Tālāk dodies pa Elizabetes ielu līdz Ausekļa ielai, pagriezies pa labi, ej līdz Sakaru ielai, pagriezies pa kreisi un tad atkal pa labi milzīgajā vārtrūmē, kas ievedīs tevi Forburgas kvartālā.

 9. Forburga

Kvartāls ir viens no pilsētstruktūras pamatelementiem. 20. gadsimta sākumā Rīgā centās īstenot kompleksus apbūves projektus – viss kvartāls veidots pēc viena projekta, reizē domājot arī par vienotu iekškvartāla telpu. Parasti tā laika Rīgas centra apbūvē fasādes ēkas pagalmā tā paša gruntsgabala dziļumā paralēli novietota otra un dažkārt pat trešā māja, iekšpagalmiem atstājot vien utilitāru lomu.

Vēsturiski Forburga bijis lielāks Rīgas rajons, bet, laikam ejot, šā nosaukuma lietojums reducējies līdz vienam kvartālam starp Eksporta, Ausekļa, Sakaru ielu un Vašingtona laukumu. Šis kvartāls izveidots 1913. gadā arhitekta Vilhelma Reslera vadībā, izkārtojot astoņas ēkas ap iekškvartālu ielu, pret kuru pavērās plaši, saulaini, apzaļumoti pagalmi. Iekškvartāla centrā bija laukums ar baseinu un strūklaku. Tas bija pirmais kompleksās apbūves mēģinājums Rīgā. Pēckara Rīgā kompleksā apbūve manifestējās mikrorajonos – lielmēroga dzīvojamajos rajonos, ko veido brīvstāvošas sēriju projektu mājas, bet ārtelpā nav jaušamas būtiskas atšķirības starp kvartāla ārpusi un iekšpusi, starp publisko un privāto telpu.

Kad būsi izgājis cauri visam Forburgas kvartālam, nonāksi Vašingtona laukumā, mazā parkā. Paskaties pa labi, kur apmēram 100 metru attālumā ieraudzīsi tumšu ēku ar zeltā mirdzošiem logu rāmjiem. Ej tuvāk! Paskatīsimies, kas tā ir.

 10. Kenedija māja

Kad 35. ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs bija Rīgā, viņš te pavadīja vismaz divas naktis (dažos avotos minētas piecas naktis vai pat nedēļa). Vaicāsi, ko ASV prezidents darīja Rīgā? Viņa tēvs Džozefs bija ASV vēstnieks Apvienotajā Karalistē un 1939. gadā sarīkoja savam tolaik 22 gadus vecajam dēlam izglītojošu un izklaidējošu braucienu pa Eiropu, lai jauneklis saprot, ap ko lietas grozās, un izlemj, vai grib iet politikā. Džozefs sazinājās ar ASV vēstniekiem citās Eiropas valstīs, un Džons nākamajos septiņos mēnešos apceļoja 14 valstis. Latvija bija viena no šīm valstīm, un tolaik vienīgā ASV vēstniecība Baltijas valstīs bija ierīkota tieši šajā namā. Vēstnieks Džons Vailijs ļoti viesmīlīgi uzņēma jauno censoni, un vēstnieka sieva Irēna, kas bija māksliniece, pat izmantoja simpātisko Džonu par modeli saviem kokgrebumiem. Vēlāk savos memuāros Irēna rakstīja, ka pēc Džona līdzības izveidojusi eņģeli, kas iestrādāts altārī, tādējādi padarot Kenediju par vienīgo ASV prezidentu, kura attēls ir publiski apskatāms Vatikānā, kur altāris vēlāk nonāca. Citi avoti gan šo versiju apstrīd, apgalvojot, ka altāris atrodas Antverpenē vai pat aizceļojis atpakaļ uz ASV.

Kad Kenedija māja apskatīta, ej pāri Hanzas ielai un meties iekšā Viesturdārzā!

 11. Viesturdārzs

Vecākais parks Rīgā. 1710. gadā Krievijas armija pēc astoņu mēnešu aplenkuma ieņēma Rīgu, un jau nākamajā gadā Pēteris I pats bija klāt un lika ierīkot dārzu holandiešu stilā. Tika iestādīti ap 3500 koku, stādi lielākoties ievesti no Rietumeiropas. Desmit gadu pēc savas pirmās vizītes Pēteris atkal ieradās, novērtēja parku par labu esam un pats iestādīja gobu (acīmredzot ar 3500 kokiem nebija gana). Šis koks gan vairs nav saglabājies, toties tā vietā ir novietots piemineklis. 19. gadsimta vidū imperators Nikolajs I uzdāvināja dārzu Rīgas pilsētai, un tas kļuva publiski pieejams. Parkā notika pasākumi, spēlēja orķestri, priekšnesumus rādīja akrobāti un atlēti, tika uzvestas teātra izrādes, vēlāk parādījās arī restorāns, un 1873. gadā estrāde, kurā notika I Vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki. Svētkos piedalījās 46 kori, kopā 1003 dziedātāji, un ap 20 tūkstošiem klausītāju. Pirmo reizi tika izpildīta Kārļa Baumaņa Dievs, svētī Latviju.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 10 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu