Darbs un darbarīks. Ko man iemācīja deviņdesmitie?

— Vivita Leismane

Darbs un darbarīks. Ko man iemācīja deviņdesmitie?

— Vivita Leismane

Raksts

Publicēts: 12 novembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Esmu astoņdesmit sestā gada bērns. Uzaugu bez pamperiem un veļas mašīnām. Valkāju humpalu drēbes. Piemājas veikalā varēju našķēties tikai ar divu veidu saldējumiem – plombīra vai šokolādes, un, protams, tas neaizmirstamais, leģendārais apaļais papīra gabaliņš, kas bija rūpīgi jānoplēš, lai sāktu mieloties.

Saldējumu vai saldumus dabūjām omas pensijas dienās vai tad, kad vecākiem bija alga. Pārējā laikā, kad ļoti, ļoti gribējās saldumus, oma tos radīja pati, uzkuļot olas dzeltenumu ar cukuru. Tad lauzām rupjmaizes gabaliņus un mērcējām dzeltenumā vai, ja rupjmaizes nebija, noēdām tāpat. Bija arī tāds našķis kā pannā apgrauzdētas auzu pārslas ar cukuru, ko pēc tam karotēm varēja ēst. Un, protams, kurš gan neatceras maizi ar zapti, krējuma kārtiņu un pāri bagātīgi pārbērtu cukuru. Tādā laikā es uzaugu. Ja kaut kā nebija, vienkārši radījām paši, pakustinot savas smadzeņu šūnas. Mūsdienās šādu problēmu nav. Ieej veikalā un vari stundām skatīties un nespēt izvēlēties, ko lai pērk, kas labāk, kur mazāk E vielu, kurš superekoloģiskāks... Savā ziņā tas lielais piedāvājums apgrūtina mums dzīvi. Un tādos brīžos es atceros tos senos laikus un savu piemājas veikalu ar divu veidu saldējuma izvēli. Balts vai melns. Un bija viegli! Pavisam viegli.

Bet šoreiz stāsts ir par to, ka, augot tādā vidē, uzaug arī pamatīgs raksturs. Tāds, kas kustina smadzenes, jo, ja ir problēma, ir arī risinājums. Un, lai kaut ko atrisinātu, gribot vai negribot būs vien jāpieliek sava roka, kāja un sirds. Un ir man tādi neskaitāmi brīži dzīvē, kad saskaros ar cilvēkiem, kuri auguši citā laikā (es pat iesmejot saku: citā laikmetā) un kuri šo manu dzīves funktieri nesaprot vai pat negrib saprast. Aug mums tāda interesanta paaudze. Tāda, kam azotē pat nav pirmais augstskolas papīrs, bet ambīcijas augstākas par degungalu. Ir bijušas reizes, kad praktikants vispirms pajautā: cik tu man maksāsi? Un tad es atjokoju pretī: un cik tu man maksāsi, ka es tērēju savu dārgo laiku tev, ka stāstu un dalos savā darba pieredzē, kas iegūta, daudzus gadus smagi un mērķtiecīgi strādājot? Cik tu man piemaksāsi, ka es ļauju asistēt savos pasākumos, kuros tu jebkurā brīdī kaut ko vari salaist šreijā, bet vaina un atbildība būs jāuzņemas man, jo es esmu uzņēmuma vadītāja un tas ir mans klients. Un tad seko garš klusums, neveikli skatieni, kājstarpē iežmiegta aste. Ir bijuši brīži, kad cilvēks pagriežas un aiziet. Kādreiz par to dusmojos uz sevi, sakot, ka varbūt nevajadzēja būt tik tiešai, bet tad atkal atgriežos realitātē un saprotu, ka man ir svarīgi, lai man apkārt ir cilvēki, kuri nebīstas darba un saprot manu funktieri, kuri bieži vien dara par skaistām acīm mērķa labad, nevis naudas dēļ.

Mīļie cilvēki, nekas šajā dzīvē nenāk viegli! Viss ir jāizcīna saviem spēkiem, rokām, smadzenēm. Nekas no gaisa nenokritīs, un uz zelta paplātes neviens neko neatnesīs (izņēmums, ja esi restorānā, kur ēdienus pienes uz zelta paplātēm). Katram pašam tā sava vietiņa zem saules ir jāizcīna, lai vēlāk var tur laiskoties. Arī es līdz tai saules apspīdētai vietiņai ilgi cīnījos. Ui, kā cīnījos! Neskaitāmas reizes gribēju mest plinti krūmos un kā trusis mukt uz mežu, bet, nē, padoties nevar, problēmas ir jārisina. Tāda man bērnības dziesmiņa galvā skan.

Mans pirmais darbs bija vasarās kad mana mamma gāja atvaļinājumā un ar savu šefieni bija sarunājusi, ka tajā laikā darbu darīšu es un mana dvīņumāsa. Protams, katrs darbs ir svētīgs, un par darbu nevajag kaunēties, bet... kad tu esi pusaudža gados, tad vispār daudz kas šķiet drausmīgi. Es un māsa bijām apkopējas, sētnieces, veļas mazgātājas, gludinātājas, gultu klājējas Kuldīgas autoostā. Tajā dzīves posmā es iemācījos ļooooooooooti lielā ātrumā uzkopt telpas. Grīdu es mazgāju kā zibenszelle, jo doma, ka pēkšņi autoostā varētu ienākt kāds pazīstamais un redzēt, ka es te uzkopju telpas, mani vienkārši nogalinātu. Nerunājot par dienām, kad ārā, kur garām noiet puse Kuldīga, bija jāslauka ietves. Tās dienas vispār bija traģiskas! Es slaucīju tik ātri, ka ap sevi radīju pamatīgu smilšu vētru, ko no malas noteikti nevarēja nepamanīt, bet toreiz jau es par to neaizdomājos. Darīju, jo bija jādara. Protams, nopelnītā nauda man patika. Tad ar māsu stundām ilgi staigājām pa vietējo un vienīgo tirgus placi, lai nopirktu labākas kurpes vai stilīgākas treniņbikses skolai. Un tas gandarījums, ka nopērc par pašas nopelnīto naudu, spiedās ārā pa visām malām. Tā kā paša nopirkts, arī rūpe lielāka. Viss tika saudzēts, rūpīgi glabāts, lai maksimāli ilgi kalpotu. Un te, protams, ieslēdzās praktiskā latviete, kas manī mīt joprojām. To nevar tā izsist ārā. Tas ir ieaudzis līdz saknēm.

Mans nākamais darbs bija saldējuma pārdevēja radinieces kafejnīcā. Toreiz bija iespēja pieteikties jauniešu darbiem vasarā, un es, protams, pieteicos. Ļoti daudzi mani draugi nepieteicās (atrunas bija dažādas: vasara ir domāta, lai atpūstos utt.), bet man gribējās savu naudu, par kuru varēšu pirkt to, ko kāroju, nevis to, ko var atļauties. Augot lielā ģimenē, nav iespēju nopirkt visu, ko gribas. Neesmu dzimusi miljardieru ģimenē, kur vecāki visu sagādā, un labi, ka tā. Tā es neiemācītos darba mīlestību un to, ka nauda nenāk tik viegli, ka ir jāpieliek pūles, lai to iegūtu. Un darot tos darbus, es pie sevis skandināju otro iekalto dziesmiņu, ko man ik pa laikam teica oma: ja tu darba nebīsies, tev vienmēr būs darbs un nauda. Un, ja tu nemīli to, ko dari, tad centies to iemīlēt, jo tad darbs labāk ies no rokas. Un omi jau nevar neklausīt, kaut vai tāpēc, ka viņa ir vecāka un dzīvesgudrāka par mani.

Tātad, ja dzīve tev piespēlē problēmu, noteikti būs arī problēmas risinājums! Galvenais ir to neatlaidīgi, mērķtiecīgi, cītīgi meklēt un nebaidīties kļūdīties. Mēs visi esam tikai cilvēki, kas meklē, kļūdās, aplaužas, viļas, krīt izmisumā, raud, bet pāri visam – nedrīkst padoties! Tas ir tas lielais un svarīgais vārds! NEPADOTIES! To vārdu man iemācīja tie astoņdesmitie. Un labi, ka iemācīja.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 12 novembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu