Dieva dāvana

— Dana Sinkeviča

Dieva dāvana

— Dana Sinkeviča

Raksts

Publicēts: 26 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Gruzīni nekad nesteidzas, it īpaši, ja iepriekšējā vakarā bijusi tāda pamatīgāka supra — vakariņas ar daudziem tostiem un no tā izrietošajām sekām. Tādēļ džigiti esot mazliet nokavējuši, kad Dieviņš zemi dalījis, taču viņi tik ļoti iepatikušies galvenajam priekšniekam, ka tas atvēlējis viņiem to zemes pleķīti, kuru pats sev pietaupījis. 

Tāda ir leģenda par Gruziju. Kad šo dieva dāvanu iepazīsti, nemaz nebrīnies, kur šādi stāsti rodas.

(...)

Kāpēc es tā bļāvu? Nē, kolēģe mani neiekaustīja. Gulējām istabā uz piepūšamā matrača, pāri mūsu cisām skudras bija ierīkojušas savu ātrgaitas šoseju, bet tie bija sīkumi. Taču, kad pa atvērtajiem logiem ielaidās sikspārnis un pikēja tieši uz mani ar nepārprotamu mērķi sapīties manos garajos matos, piedodiet, man piemetās histērija. Taču Nika paņēma slotu, betmenu aizdzina un mani izglāba. Starp citu, viņa pēc kvevru metodes darītais vīns ir izcils, viens no labākajiem gruzīnu vīniem, kādu esmu baudījusi. Latvijā to diemžēl nenopirkt, bet var pameklēt Tbilisi vai, piemēram, Berlīnē — Nikas vīni tiek eksportēti arī uz citurieni Eiropā.

Batumi tirgū

Skulptoru un vīndari Niku Bakhiju pirmoreiz satiku pirms pieciem gadiem. Toreiz ar kolēģi apceļojām Gruziju, lai izprastu gruzīnu vīna darīšanas mistērijas. Pie Nikas, kurš dzīvoja Anagā, netālu no Signagi pilsētiņas Kahetijā, nonācām, jo viens gruzīns, kuru iepazinām caur citu gruzīnu, piezvanīja vēl kādam gruzīnam un teica: Nika, te ir divas meitenes no Latvijas, žurnālistes, viņas grib redzēt, kā tu dari vīnu. Gruzijā viss notiek tieši tik vienkārši. Viņi nesarežģī lietas. Uzņem  kā visgaidītākos draugus, atdod savu gultu un dalās ar savu hinkāli, ielej vīnu, pasaka pasaulē skaistāko tostu (un dažreiz arī pasaulē garāko), sabučo uz vaigiem un pieņem kā savējo.

Netālu no Mahunceti ūdenskrituma

Ar Niku kļuvām par draugiem — tādiem gruzīniem kā viņš vārds “paziņa” ir par plakanu, pat ja redzamies ļoti reti. Viņš bija manās kāzās, mičošanā lēca latviešu vīru deju, un mēs kopā dzērām viņa darīto čaču. Caur viņu es iepazinu to Gruziju, kuru iemīlēju un uz kuru būtu gatava braukt, kaut vai nakts vidū no gultas uzrauta. 

Gruzijā alkohola nav

Tā arī šovasar gadījās, kad pēkšņi saņēmu ielūgumu doties ciemos uz Nabeghlavi minerālūdens ražotni. Piekritu, jo reiz kāds vīnzinis man mācīja: lai saglabātu daudzmaz skaidru galvu un labu pašsajūtu, uz vienu vīna glāzi vajag izdzert trīs glāzes ūdens. Tātad ūdens ir draugos ar vīnu, kas ir viena no manām mīļākajām ceļojumu tēmām. Turklāt, tā kā lidojām ar Wizzair uz Kutaisi, kurp dodas daudzi latviešu tūristi, nolēmu, ka mana kompaktā četru dienu pieredze šajā apkaimē varētu noderēt arī kādam citam. Lai gan teikšu atklāti: ja varat, nelidojiet uz Gruziju pavadīt tikai dažas dienas, brauciet, minimums, uz nedēļu. Citādi sajūta ir tāda, it kā tu tikko būtu iekodusies sulīgā šašlika gabalā, un tad tev to izrautu no mutes ar tekstu: viss, pietiek ēst, jābrauc mājās!

Pirmie vārdi, ko pēc iesēšanās busiņā pateica mūsu gide Nana, skanēja šādi: “Kārtīgi izskalojiet vēderus ar ūdeni, mums vakarā būs daudz jādzer vīns.” Gandrīz kā tas mans vīnzinis.  Turpināja viņa ar tekstiem par to, ka Gruzijā jau alkohola vispār nav, tas viss tikai veselībai.  “Vīns mums ir kā mikstūriņa, čača (vīnogu kandža) — kā pilieniņi. Un atteikties no dzeršanas nekādā gadījumā nedrīkst!” Ja godīgi, pēc šāda sagaidīšanas ievada pat es nedaudz satrūkos, jo savā iepriekšējā Gruzijas pieredzē neviens tik uzstājīgi par grādīgo šķidrumu lietošanu nebija izteicies. Jā, gruzīniem patīk vīns (visvairāk viņi paši dzer balto, sauso, nevis pussaldo, sarkano, ko eksportē uz postpadomju valstīm), bet ne jau agresīvā formā. Iespējams, tā kā Nanai jau bija pieredze ar latviešu grupām, viņa iedzeršanu bija atklājusi kā introverto latviešu atkausēšanas brīnumlīdzekli. Kad vaigi kļūst sārti un sirdis lielas. Jāteic gan, ka vīns šajā vakarā tiešām pludoja.

Gruzīnu grādīgie visām dzīves situācijām

Paradoksālā kārtā par Kutaisi nevaru pastāstīt gandrīz neko, jo Nana bija nolēmusi, ka mums tur nav ko redzēt... Batumi, lūk, tur gan būšot wou!!! Man gan šķita, ka Kutaisi, kur dīvaina izskata modernās arhitektūras ēkā atrodas pat Gruzijas parlaments, vismaz naktī izskatās gana glīta un sakopta pilsēta ar skaistiem tiltiem, strūklakām un parkiem. Šopings pilsētas centrā gan tāds kā pie mums Centrāltirgū deviņdesmitajos, bet šādas ainas Gruzijā ir normāla parādība. Tas, kas mani pārsteidza — pat sestdienas vakarā vēl pirms pusnakts visi restorāni un krogi jau taisās ciet, un pilsēta slīgst mierā un klusumā. Tā ka ir krietni jāpacenšas, ja gribi atrast, kur pasēdēt un izbaudīt vietējo kolorītu.

Foto - Dana Sinkeviča


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 26 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu