Gaidot slaveno pusmūža krīzi

— Jolanta Sēnele

Gaidot slaveno pusmūža krīzi

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 02 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Jaunāks mīļākais? Sarkana sporta mašīna? Vai tomēr labāk gads Tibetā un jauns šosejnieks? Pirms tradicionāli ārstēt pusmūža krīzi, varbūt vienkārši nogaidīt un tikai tad sākt rakstīt savu dzīvesstāstu no jauna.

Es gaidu, kad man būs pusmūža krīze. Labi, nevis gaidu, bet vēroju sevi. Varbūt man tā jau ir, galu galā vecums atbilstošs. Un ja nav, tad ko tā ar mani izdarīs, kad būs? Atzīšos, esmu pārāk daudz par to lasījusi, tāpēc varbūt meklēju to vietā, kur tās nemaz nav un nebūs. Jo ne jau visiem tā piemetas, bet daļai gan. Tas nekādā gadījumā nav kaut kas, kas piemeklē vienīgi vīriešus un parasti tikai slavenus un/vai bagātus. Es arī negribu par to ņirgāties, jo par pubertāti mēs taču neko daudz neņirgājamies. Pasmejam, bet ne ņirgājamies. Un pusmūža krīze patiesībā ir tas pats, kas pubertāte, proti, pāriešana no viena stāvokļa otrā. Tā es lasīju, bet man nav īsti skaidrs, kādā.

Izskatās kā U

Pusmūža krīzes jēdziens tika izgudrots 1957. gadā, kad četrdesmitgadīgais Eliots Žaks prezentēja savu zinātnisko eseju vairāk nekā simt britu Psihoanalītiķu biedrības biedriem. Savā pētījumā, kas bija balstīts uz slavenu mākslinieku dzīvēm, Žaks paģērēja, ka kaut kur ap 35 gadiem cilvēki parasti piedzīvo depresīvu periodu, kas var ilgt vairākus gadus. Normāliem cilvēkiem, ne slaveniem māksliniekiem, tā parasti izpaužas kā pēkšņa reliģiska atklāsme, hipertrofēta seksuālā uzvedība, nespēja baudīt dzīvi, hipohondriskas raizes par veselību un izskatu un “ietiepīgi mēģinājumi” par varītēm palikt jaunam, savā grāmatā There are no grown-ups klāsta Parīzē dzīvojošā amerikāņu žurnāliste Pamela Drukermane, kas pati nu jau ir gandrīz piecdesmitgadniece.

Žaks nemaz nemēģināja apgalvot, ka ir pirmais, kas ko tādu būtu novērojis, jo pat Dante Dievišķajā komēdijā poētiski stāsta par tumšu mežu, kurā nonākam sava ceļojuma vidū. Taču tieši viņš deva vārdu šai krēslas zonai, tāpat kā 1904. gadā cits psihologs Grenvils Stenlijs Hols pirmo reizi definēja, kā psiholoģiski izpaužas pubertāte.

Žakam lasījums par pusmūža krīzi gan beidzās vien ar “ļoti, ļoti apkaunojošu klusumu”. Viņš savu eseju nolika malā uz septiņiem gadiem, lai 1965. gadā to publicētu. Tolaik tas sakrita ar laika garu – vismaz zemeslodes rietumu pusē par pusmūža krīzi nu runāja visi, kaut gan sievietēm bija atvēlēta vien menopauze un tukšās ligzdas sindroms, bet strādniekiem tādiem niekiem neatlika laika. Pusmūža krīze bija ekskluzīva baltā vīrieša, kas labi vai ļoti labi pelna, padarīšana. Kaut kad ap 80. gadu vidu pusmūža krīze izkrita no psiholoģijas nozares favorītiem: tā esot vien sociāla konstrukcija – ja no mums sagaida, ka mēs noteiktā vecumā jutīsimies slikti, mēs arī tā jūtamies, sasnieguši šo vecumu. 1995. gadā liela pētījuma autori apgalvoja, ka pusmūža krīzi nepiedzīvo lielākā daļa cilvēku. Šajā pētījumā tikai 10–20% amerikāņu “krīzes” varēja klasificēt kā īstu pusmūža krīzi, kas saistīta ar vecumu, nevis kādu negatīvu notikumu kā, piemēram, nāve, šķiršanās vai darba zaudēšana. Pusmūža krīzēs parasti attopas neirotiski ļautiņi, kam viss mūžs paiet no vienas krīzes uz otru, vēlāk komentēja viena no pētījuma autorēm.

Tomēr 2008. gadā britu pētnieki atklāja, ka apmierinātībai ar dzīvi ir U forma – tā ir augsta jaunībā un vecumā, bet zemākais punkts ir vidēji 46 gados. Tas atkārtojās 72 valstīs un attiecās vienādā mērā gan uz vīriešiem, gan sievietēm. U gan te nav tāds klasisks, drīzāk pavirši uzvilkts ķeksītis ar maigu izliekumu, tomēr lai “maigums” mūs nemāna, jo lejupslīde apmierinātībā ar dzīvi te ir pielīdzināma darba zaudēšanai vai laulības šķiršanai. Vācu pētījums, kas 13 gadu sekoja 23 tūkstošiem cilvēku vecumā no 17 līdz 85 gadiem savukārt atklāja, kāpēc tas tā ir. Jaunībā mūs glābj optimistiskas gaidas, tā sakot, jūra līdz ceļiem, bet vecumā mēs labākajā gadījumā esam attīstījuši sevī pateicību, sliktākajā – vienkārši samierinājušies ar dzīvi. Savukārt tajos vidēji 46 gados mums no rokām ir izslīdējis jaunības optimisms, bet pie vecuma vieduma vēl neesam tikuši. Kā Drukermane saka, tā ir desmitgade, kad mums no jauna ir jāizdomā savs stāsts.

Nepietika laika

Kad man bija trīsdesmit gadu, es plānoju savos četrdesmit sākt rakstīt grāmatu. Tolaik tie desmit gadi, kurus biju rezervējusi līdz savas rakstnieces karjeras sākumam, šķita kaut kas milzīgi ilgs un tāls. Tagad man ir 43 gadi, es neesmu sākusi rakstīt grāmatu (un labi, ka tā!), bet vairs arī neplānoju neko dižu, jo man hroniski šķiet, ka nepietiks laika (un, ja arī kaut ko iemācīšos, nespēšu to izkopt līdz pieņemamam līmenim). Laiks ir sarāvies tik mazs, ka pat sešdesmit gadi šķiet turpat aiz stūra, nemaz nerunājot par kaut kādiem 45. Manā bērnībā tantes vienmēr sūkstījās par to, “kā laiks skrien un kā tie bērni izauguši”, un nu es arī esmu kļuvusi par tādu tanti. Pat garlaicīgākajās divās stundās pasaulē, piebāztā lidmašīnā lidojot uz mājām, es vairs nepagūstu padomāt. Zināt, nepietika laika! “Skaidrs, ka tagad, savos 44 gados, es laiku tveru reālistiskāk nekā pirms gadiem desmit vai divdesmit,” atzīstas viena no manām pusmūža vecuma draudzenēm. “Jo mēs vairs nerunājam par kaut kādu nākotnes dzīvi, četrdesmit gados dzīve ir šeit un tagad. Es vairs nedomāju, ka ap gadiem 55 būšu izcila māksliniece, un ne tikai tāpēc, ka tā arī neesmu pabeigusi zīmēšanas kursus, pat ne tajos iestājusies, bet arī tāpēc, ka zinu – desmit gados nekas izcils nerodas.” Viņa atzīst, ka šī atklāsme – daudzas durvis tā arī paliks aizslēgtas – sākumā radīja šoku. “Kad tev ir divdesmit, tu visu laiku dzīvo nākotnē. Tas nekas, ka šodien neesmu slavena māksliniece, jo pēc cik tur tiem gadiem būšu. Ja vien gribēšu, būšu arī kosmonaute un baletdejotāja. Un tā tu dzīvo nost!” Bet kāpēc gan mēs vairs tagad tā nevaram dzīvot? “Varbūt tā ir pieaugšana?” viņa man atjautā. “Sākumā ir grūti apjēgt, ka lielākā daļa no sapņiem tā arī paliks tikai sapņi. Grūti sev pateikt: draudzenīt, tev ir atvēlētas vienīgi šīs trīs durvis, un tur pie tām nemaz nemēģini klauvēt, tikai izniekosi laiku, kas tagad skrien vēja spārniem.” Kāda cita paziņa, kurai tik tikko apritējuši 40 gadi, atzīst, ka pēdējo divu gadu laikā viņa jūtas kā no jumta nokritusi. “Mana dzīve nav ritējusi pēc plāna, un nav līdzējis pat tas, ka manas ambīcijas bijušas krietni piezemētas. Es, piemēram, gribu dzīvot laukos, bet nevaru atrast māju, kas būtu man pa kabatai un vienlaikus apdzīvojama, turklāt nezinu arī, ko es tur darītu. Pirms gadiem pieciem vēl optimistiski cerēju, ka gan jau atradīšu un izdomāšu, bet tagad sēžu tramvajā, lūkojos uz sirmiem večukiem un vecenītēm un domāju, ka varbūt arī man lemts visu mūžu nodzīvot Ķengaragā.”

Tas, protams, izklausās skarbi – apjēgt, ka daudzas durvis tā arī paliks aizslēgtas, lai ko sludinātu tie daži, kuri spītīgi ielauzuši sienu arī pēc četrdesmit, piecdesmit un pat astoņdesmit (izņēmumi tikai pierāda likumu), bet šī atklāsme taču var būt arī atpestījoša. Nu, nebūsim visas ne Šerilas Sandbergas (tieši viņa pirms pāris gadiem – vai tas tiešām bija pirms pāris gadiem, vai arī man tikai tagad tā šķiet? – mācīja sievietēm, kā ielikt kāju korporatīvajās durvīs), ne Lindas Evandželistas (savējie, četrdesmitgadnieki, viņu zina!) latviešu versijas, bet kas par to? Mēs visi maksājam par savām izvēlēm un neizvēlēm, brīvpusdienu patiešām nav. Un, ja mēs kaut ko izvēlamies, tad tas nozīmē, ka kaut ko citu neizvēlējāmies. Tā tas vienkārši ir. Manām ausīm tas skan mierinoši. Un tā vietā, lai sunītos par to, cik daudz esmu samaksājusi un ko visu neesmu dabūjusi, es labāk palūkoju, ko esmu dabūjusi. Kā īsteni pieaudzis cilvēks. Pusmūža krīze ir dzīves inventarizācija. Bet tāpēc, ka to sauc par krīzi, un tāpēc, ka mēs jūtamies (mazliet) sliktāk nekā citos dzīves posmos, tas automātiski nenozīmē, ka tai jābūt arī drāmai.

Dakteris vairs nebūšu

Lai gan tāda inventarizācija var novest arī pie nepavisam ne jaukā un ļoti retoriskā jautājuma “Un tas ir viss?!”. “Man bija 45 gadi, kad manam bērnības draugam diagnosticēja leikēmiju,” atceras mana dzīvesbiedra draugs, kuram nu jau gandrīz piecdesmit. “Jau pirms tam manī nebija īsta miera. Daudzas lietas, par kurām kādreiz priecājos, vairs nešķita tā vērtas. Ik pa brīdim dzīvoju autopilotā, bet, kad mans draugs pēc sešu mēnešu intensīvas ārstēšanās nomira, es vienkārši sabruku.” Viņš nepaspēja izšķirties un nepaspēja arī visu naudu notriekt kādā Monako kazino, dzerot sauso martīni, bet divus gadus viņš nodzīvoja kā dzīvs mironis, nezinādams, kā atbildēt uz jautājumu “Un tas ir viss?”. “Es neko savā dzīvē nemainīju, vien pārpozicionēju prioritātes, bet ar to pietika, lai kļūtu vieglāk.” Viņš teic, ka vairs nelietojot vārdu “laime”, vismaz ne tādā nozīmē, kā kādreiz to lietojis. Viņš arī mazāk ticot iespējamībām, jo “kāpēc gan kaut kas, kas vienmēr (vai bieži) aiziet greizi, tagad lai pēkšņi notiktu tieši tā, kā bija iecerēts”.

Mīļa ģimene, jauka sieva, apskaužama karjera, bet vienalga “eksistenciālu jautājumu nomocīts”? Filozofijas docentu un grāmatas Midlife, a philosophical guide autoru Kjeranu Setiju 35 gadu vecumā pārsteidza “satraucošs nostalģijas, vainas izjūtas, klaustrofobijas, tukšuma un baiļu kokteilis”. “Tās ir izjūtas, kas visintensīvākās ir tieši pusmūžā,” viņš skaidro intervijā. “Iespēju samazināšanās, sajūta, ka jāatsakās no saviem sapņiem un jāsāk pieņemt savas kļūdas.” Bet vissāpīgākā ir apjauta, ka dzīvē vairs nav izvēles, tikai pienākumi. Tas “jā” priekšā katram darbības vārdam var padarīt dzīvi tik nepanesamu, ka vienīgā iespēja ir sākumā ļauties sapņiem un fantāzijām par citu dzīvi un beigās arī visu strauji mainīt, lai tikai atkal sajustu, ka mums ir izvēle, un tas nekas, ka pirms daudziem gadiem mēs pašas vien to bijām izvēlējušās. Savā grāmatā Setija atsaucas uz kādas noveles varoni, kas izliekas nomirstam, pieņem jaunu vārdu un jaunu izskatu, apprec savu atraitni un piesakās darbā savā vecajā kantorī. Viņš atkārto savu dzīvi, bet nu viņam vismaz šķiet, ka pats to ir izvēlējies, nevis kāds viņu uz to piespiedis. “Tas sāp, šī sajūta, ka dzīve vairs nav mana izvēle. Es tagad varu darīt to, par ko vienmēr esmu sapņojis, un manā gadījumā tas ir pasniegt filozofiju prestižā universitātē, bet man tas arī ir jādara, jo hipotēka ir jāatmaksā. Dakteris es vairs nekļūšu.” Tas gan nenozīmē, ka kādā brīvā mirklī nevar palasīt ar profesionālo žargonu pārpludinātus medicīniskos pētījumus. Vienmēr noderēs, pat ja nepelnīsi ar to naudu. Tāpat kā noderēs adīšana, izpletņlēkšana, dzejas (nevirtuālas vai virtuālas) rakstīšana, eklēru cepšana, kalnu gleznošana un baletsoļu apgūšana. Bet dari to tikai sev. Tikai par prieku sev, ne slavai, naudai vai kaut kam citam ārējam, kas bija būtisks tavos divdesmit un trīsdesmit gados.

Nevis veca, bet ne tik jauna

Bet ko darīt ar spoguli? Protams, tas nav nekas eksistenciāls, drīzāk triviāls, un kāds teiks, ka sekls, bet tomēr, tomēr... Cik ilgi es vēl turpināšu izlikties par dabisku rudmati? Es netieku skaidrībā, vai man ir vērts mēģināt sadzīvot ar sevi sirmu vai tomēr ne. Sevi? Ko es te mānu! Protams, ka ar sevi es sadzīvotu i’ sirmu, i’ plikgalvainu, i’ grumbainu, i’ pleķainu, i’urīnu nesaturošu, bet kā pasaule tad ar mani sadzīvos? Vai es neizskatīšos... veca? Kāds ir četrdesmitgadnieku uzvešanās kods? Mana sociāli aktīvā draudzene, kurai par gadu vairāk nekā man, apzvēr, ka viņu nekad nav mākušas šādas pārdomas, bet kad pēc nedēļas draudzene aiziet uz randiņu ar deviņus gadus jaunāku vīrieti, pēkšņi viņas vecumpašapziņa sabrūk. Es vēl spēju uzjautrināties, kad sešpadsmitgadnieki mani uzrunā ar mevrouw (kundze), bet vai drīzumā tas nozīmēs, ka varēšu flirtēt tikai ar acīmredzami sirmākiem par mani? Kā četrdesmit plus gadu vecumā ir jāsaliek kopā miesa ar garu, seja ar uzvedību? Tāpat kā Drukermane, arī es neizskatos veca, bet arī vairs “ne tik jauna”. Kā tad “ne tik jauni” uzvedas? “Tu tiešām par to tik uzmācīgi domā?” atjautā man tā pati draudzene ar sabrukušo vecumpašapziņu. “Nav tā, ka vecumā starp četrdesmit un piecdesmit mums beidzot kļūst vienalga, ko citi par mums padomās? Jo patiesībā jau viņi vispār neko daudz un neko ilgi par mums nedomā.” Ar savu deviņus gadus jaunāko pielūdzēju viņa satikās vēl trīs reizes. Vairāk negribēja. Esot sajutusies veca.

Jāmācās no jauna

Pusmūža krīze var būt, runājot britu rakstnieka Mārtina Eimisa vārdiem, kā atmošanās svešā pilsētā, kuras valodu tu nezini. Viņš pats to pieredzēja savā ceturtajā desmitgadē, kad vienlaikus šķīrās no sievas, apbedīja tēvu un naudas dēļ uz desmit gadiem sastrīdējās ar labāko draugu.

“Pirms es to piedzīvoju, mēdzu domāt, ka pusmūža krīze ir kaut kas, kas piemeklē tikai vājdomātājus bez mugurkaula. Tagad es ticu, ka pusmūža krīze ir strukturāla – tā ir par tavu dzīvi. Tā ir par lietām, kas tika ignorētas un apspiestas. Un to visu histērisku padara apjauta, ka tu kaut kad mirsi,” rakstnieks skaidro intervijā. “Kad man bija 40, man šķita, ka es visu zinu. Es gandrīz jutos garlaikots ar visu caurspīdīgumu un to, cik skaidra man šķita dzīve. Un tad pēkšņi es tiku izmests pusmūža līcī un tur nodomāju: “Es nekā vairs nezinu. Man viss jāmācās no jauna.”


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 02 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu