Glābjas, kas var jeb Epidēmija literatūrā

— Bārbala Simsone

Glābjas, kas var jeb Epidēmija literatūrā

— Bārbala Simsone

Raksts

Publicēts: 08 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies


Izteikti lipīga vīrusa pandēmija, kas ietekmē visas pasaules iedzīvotāju ikdienu, – šāda situācija vēl pirms gada mums atgādinātu sižetu no fantastikas vai spriedzes romāna, nevis dzīves īstenību. Taču fakti ir neapgāžami – kopš 2020. gada pavasara Covid-19 licis ar sevi rēķināties faktiski ikvienam planētas iemītniekam. No dažiem tūkstošiem saslimušo janvāra beigās līdz 45 miljoniem inficēto oktobrī, no Ķīnas Uhaņas reģiona līdz vistālākajiem zemeslodes nostūriem – strauji ceļojošais un dzīvelīgais vīruss neapšaubāmi ieies pasaules vēsturē kā visu 2020. gada norišu dominante. Taču grāmatu lasītāji labi zina, ka “nav nekā jauna zem saules”, – literāti ar pandēmijas ideju spēlējušies jau sen, un īpašu uzmanību šai tēmai pievērsuši zinātniskās fantastikas žanra autori. Šajā rakstā papētīsim autoru vīzijas un mēģināsim atkodēt, kas licis rakstniekiem par šo tēmu domāt un rakstīt.

Zinātniskās fantastikas žanra rakstniekiem nereti tiek piedēvētas pravietiskas spējas. Un patiesi – nevis kādi pārdabiski talanti, bet rūpīga pasaules attīstības virzienu vērošana daudziem autoriem ļāvusi “aizsteigties laikam pa priekšu” un vismaz daļēji prognozēt, kā attīstīsies zinātnes, tehnoloģijas un sociālās struktūras, kā arī to, kāds iznākums gaidāms, ja noteikti procesi netraucēti turpinās ritēt pa ierastajām sliedēm. Piemēram, daudzi no mums ir lasījuši franču klasiskā fantasta Žila Verna darbus, kas savam laikam bija zinātniskā fantastika, kamēr no mūsdienu skatpunkta jāsecina, ka liela daļa no autora vīzijām vismaz kaut kādā ziņā ir realizējušās: zemūdene ir uzbūvēta, cilvēks uz Mēness pabijis. Tāpat daudzi 20. gadsimta rakstnieki vismaz daļēji ir paredzējuši tādus fenomenus kā klonēšana, mākslīgais intelekts, pasaules pārapdzīvotības problēma un citi. Te gan jāpiebilst, ka, iztēlojoties nākotnes scenārijus, autori visbiežāk dalās domās (un bažās) par sava laikmeta aktuālajām problēmām, un viņu versijas par to iznākumu kalpo vienlaikus gan kā prognoze, gan kā brīdinājums.

Arī vispasaules pandēmija, ko veicina vispārējā globalizācija, ir bijusi daudzu rakstnieku “sociālo eksperimentu” tēma. Zinot to, ko zinām pašreiz, ir vienlaikus interesanti un neomulīgi vērot, cik tuvu patiesībai šie autori reizumis nonāk, izmantojot pandēmiju kā faktoru, kas ļauj izpētīt cilvēka dabu krīzes situācijā. Intriģējošs fakts: kāda aptauja liecina, ka interese par zinātniskās fantastikas grāmatām un filmām ar epidēmiju tematiku kopš Covid-19 krīzes sākuma pieaugusi par (dziļa ieelpa) 4900 procentiem. Acīmredzami, ka vīrusa epidēmijas plašums un nopietnība liek lasītājiem šos darbus traktēt kā ne tikai izklaidi vien, bet arī kā sava veida atsauces un pat instrukciju avotu. Tomēr epidēmijas atainojumam literatūrā allaž bijis arī sava veida “dubultais dibens” – rakstniekus galvenokārt interesējis fakts, ka, grūstot pazīstamajai civilizācijai, epidēmija kļūst par sava veida lakmusa papīriņu, kas piespiež romānu personāžiem atklāt savas patiesās domas, emocijas un tieksmes, izvilinot virspusē rūpīgi slēpto. Un, kā izrādās, tas nav raksturīgi tikai mūsu laika literatūrai vien.

Viens no zināmākajiem “sērgorientētajiem” literārajiem tekstiem ir 14. gadsimta itāļu rakstnieka Džovanni Bokačo noveļu krājums Dekamerons. Tā darbība notiek kādā Florences villā, kur desmit cilvēki, norobežojušies no pilsētu pārņēmušās mēra epidēmijas, stāsta cits citam dažādus stāstus. Viduslaikos mēris un citas infekcijas slimības, protams, bija realitāte, ar kādu saskārās daudzi, taču globālas vispasaules sērgas motīvu šā laika literatūrā nav, jo nebija arī paša globalitātes jēdziena. Taču jau šajā darbā, kā arī cita 14. gadsimta autora Džefrija Čosera Kenterberijas stāstos ieskanas motīvs, kuru vēlāk pilnā skanējumā izvērsīs modernie autori, proti, sērgas radītās bailes par savu dzīvību noloba cilvēkam pieklājības un kultūras plāno virskārtu, atsedzot slēptos netikumus, mežonību un egoismu. Šo situāciju veicina apstāklis, ka senajos laikos nebija citu efektīvu veidu, kā cīnīties ar sērgas izplatību, kā vien fiziska norobežošanās. Pārāk ilgstošā un ciešā cilvēku saskare tad arī izvilināja dienasgaismā ikdienā apslēptas emocijas, attiecības un problēmas. Turklāt šajā laikā vienmēr klātesoša bija arī sērgas “garīgā izcelsme” – uzskats, ka slimība ir sods par grēkiem vai dievu neapmierinātības sekas, tāpēc sērgu nereti uztvēra vienlaikus kā morālas degradācijas ārējo atspoguļojumu un sodu. 

Jau daudz plašāk epidēmijas izpausmes un sekas apraksta 18. gadsimta britu rakstnieks Daniels Defo (romāna Robinsona Krūzo piedzīvojumi autors) dokumentālajā stāstā Mēra gada dienasgrāmata(1722), kurā aprakstītas norises lielā mēra skartajā 1665. gada Londonā. Šī laika literatūrā zinātnisko atklājumu dēļ pamazām izzūd viedoklis, ka sērga piemeklē kā sods par grēkiem, daudz šausminošāka kļūst atskārsme, ka patiesībā slimība nešķiro. 

Zinātniskās fantastikas žanra atzaru, kura autorus interesējusi cilvēces izdzīvošana un sociālo sistēmu atjaunošanās pēc pasaules mēroga katastrofām, dēvē par postapokaliptisko (pēc pasaules gala) fantastiku. Vienu no pirmajiem šādas ievirzes darbiem 19. gadsimta sākumā sarakstīja Mērija Šellija, kuru labāk pazīstam kā romāna Frankenšteins jeb Mūsdienu Prometejs (1818) autori. Viņas latviski netulkotais romāns Pēdējais cilvēks (The Last Man, 1826) atainoja situāciju globālas sērgas izpostītā 21. gadsimta pasaulē, kurā tikai daži cilvēki izrādījušies imūni pret nāvējošo slimību. Interesanti, ka rakstniece izmantoja imunitātes jēdzienu vairāk nekā simt gadu, pirms tas bija pilnīgi pierādīts; tas liecina, ka autore bija labi pazīstama ar sava laika modernākajām teorijām par infekcijas slimību dabu. 

19. gadsimtā, kad gan ceļošana, gan industriālā revolūcija pienesa savu artavu epidēmiju izplatībā, daudzviet pasaulē plašas iedzīvotāju masas cieta no dažādu slimību, piemēram, holeras, uzliesmojumiem, un autori sekoja aktualitātēm pa pēdām, šos notikumus atspoguļojot gan tieši, gan metaforiski. Piemēram, 1842. gadā publicēts amerikāņu rakstnieka Edgara Alana Po stāsts Sarkanāsnāves maska, kurā slēgtā mēra laika karnevālā iekļūst noslēpumains vēstnesis, maskējies kā Sarkanā nāve, – šādi autors simboliski pavēsta, ka no sava “mēra” neizbēgt un nāve beigu beigās panāks jebkuru, lai cik rūpīgi noslēpušos.

Katrs jauns atklājums par infekcijas slimību izplatību rosināja autorus par to radīt savas literārās versijas – mikrobioloģijas atklājumiem 19. gadsimta otrajā pusē sekoja ideja par mikrobu izmantošanu karadarbībā (piemēram, Herberta Dž. Velsa 1897. gada romānā Pasauļu karš marsiešu iekarotāji inficējas ar Zemes baciļiem), tā savukārt radīja bailes no bioloģiskajiem ieročiem un raisīja neskaitāmas sazvērestības teorijas, kas šajā sakarā apvij jebkuru epidēmiju. 20. gadsimta vidū epidēmijas jēdziens līdztekus tiešajai nozīmei kļuva par veidu, kā runāt par “infekciozu” ideju, tostarp totalitārisma, izplatīšanos. Šajā laikā franču eksistenciālists Albērs Kamī saraksta savu slaveno darbu Mēris (1947), kurā sabiedrības reakcija uz nekontrolējamu slimības izplatīšanos atainota kā alegorija par epidēmijas tiešo saistību ar baiļu, panikas un ļaunāko tieksmju savairošanos. Arī turpmākās 20. gadsimta otrās puses sērgas, sākot ar AIDS un beidzot ar SARS, ikreiz atdzīvināja šo tēmu literatūrā. Tālāk nedaudz plašāks ieskats divos romānos par epidēmiju, kas tapuši pēdējo gadu desmitu laikā.

Amerikāņu rakstnieks Stīvens Kings jau vairākas desmitgades ir starp redzamākajiem fantastikas un šausmu žanra autoriem pasaulē. Viņa vairāk nekā tūkstoš lappušu biezajā darbā The Stand (1990) atainots, kā no armijas laboratorijām nejauši izplatās bioloģiskais ierocis – mākslīgi ģenerēts, neiedomājami spēcīgs un infekciozs gripas vīruss, kurš deviņpadsmit dienu laikā iznīcina faktiski visu cilvēci. Romāna turpinājumā aprakstīts, kā retie pret vīrusu imūnie izdzīvojušie no dažādām valsts malām sapulcējas divās nometnēs, kurās pakāpeniski atjaunojas visas normālai sabiedrībai ierastās tendences, un notiek bibliska pretmetu cīņa.

Krievu rakstnieces Janas Vagneres romāns Vongezers (2011, latviski 2017) stāsta par epidēmiju, kas 21. gadsimta sākumā piemeklē Krieviju. Arī šīs slimības izpausmes atgādina gripu, bet vīrusa izplatība ir tik strauja un slimības gaita tik smaga, ka visā valstī dažu nedēļu laikā sākas haoss: vispirms tiek slēgtas pilsētas, izsludināta karantīna, šoseju kontrolpunktus apsargā armija. Televīzija un radio mierina, ka viss būs kārtībā, taču drīz pazūd jebkādi sakari un kļūst skaidrs, kas nekas nav kārtībā. Iedzīvotāji izmisuši laužas laukā no slimības apsēstajām teritorijām, un neiedomājami strauji izzūd jebkāda likumība. Jauna sieviete Aņa kopā ar vīru, dēlu un vīratēvu ir spiesta pamest mājas un kopā ar kaimiņu ģimeni doties tālā, nogurdinošā braucienā uz Karēliju, kur uz kādas salas Vongezerā vīra ģimenei pieder neliels īpašums un attiecīgi būs iespējams izolēties gan no slimības, gan – visvairāk – no līdzcilvēkiem, kas kļuvuši par monstriem. Problēmas rada arī fakts, ka ceļā ģimenēm pievienojas ar Aņas vīra pirmā sieva un dēls, un attiecīgi gaisotne ceļotāju vidū ir saspringta ne tikai sērgas dēļ vien. 

Kas vieno abu romānu autoru versijas par epidēmiju? Pirmkārt, jau pieminētais lakmusa papīriņa faktors: neierastā, baiļpilnā situācija, nepieciešamība izdzīvot strauji noslauka civilizētā rietumnieka dabai gan liekuļotās pieklājības masku savstarpējās attiecībās, gan neskaitāmu lieko piederumu “kravu”, ar kuriem apkrāvies modernais cilvēks, – top skaidrs, ka dzīvei patiesībā vajag ļoti maz no tām ērtībām, ko ikdienā uzskatām par pašsaprotamām.

Otrkārt, romānos atainotajām epidēmijām ir līdzīga izcelsme un sekas: no militārajām laboratorijām nejauši izsprucis vīruss ļoti ātri izplatās iedzīvotāju vidū, un slimības bīstamību vēl palielina apstāklis, ka sākumā tā oficiālajos avotos tiek noklusēta – plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka nekas īpašs nav noticis un slimība ir gluži parasta, pietušējot faktu smagumu: “Ziņās vēstīja, ka austrumkrastā sākusies agrīna gripas epidēmija – nekas satraucošs, jāpiesargājas tikai ļoti jaunajiem un vecajiem. Bruklinas slimnīcas gaitenī intervēja kādu nogurušu Ņujorkas ārstu. Viņš mudināja vakcinēties pret gripu un sāka teikt vēl ko, bet pēkšņi viņa teiktajam pazuda skaņa, un sižets tika pārslēgts atpakaļ uz studiju.”[i] Arī iedzīvotājos katastrofas eventuālie patiesie apmēri sākotnēji raisa tikai skepsi: “...pilsētā pagaidām nebija izziņota karantīna – par to pat runas nebija, nevienam ne prātā nevarēja ienākt, ka milzīgo megapoli, gigantisko skudru pūzni tūkstoš kilometru platībā iespējams no ārpuses aiztaisīt ciet ar dzeloņstieplēm, ka iespējams to nošķirt no ārpasaules, ka vienā gaišā dienā pēkšņi vairs nestrādās ne lidostas, ne dzelzceļa stacijas.”[ii] Taču daļēji informācijas trūkuma dēļ, daļēji cilvēku panikas dēļ šausmas eskalē neiedomājami ātri. Kinga romānā kāds ziņu reportieris izlemj beidzot ļaut ēterā runāt visiem, kuriem ir kāda informācija par supergripu. Stundas laikā tiek saņemti neskaitāmi mediķu un civiliedzīvotāju trauksmes zvani, līdz armijas vienība tiek nosūtīta likvidēt reportieri kopā ar visu studiju. Maskavu Janas Vagneres romānā faktiski iznīcina marodieri. Un tieši šādas epizodes uzskatāmi demonstrē, ka romānu tekstos pakāpeniski mainās akcenti – vīrusa bīstamība gan nav noliedzama, taču daudzkārt briesmīgāka par slimību kļūst cilvēku baiļu rosinātā reakcija, kas mudina cīnīties par izdzīvošanu jebkuriem līdzekļiem. Bailes no bioloģiskā ieroča, no infekcijas, no tā, ka pietrūks izdzīvošanai nepieciešamā ļoti strauji rada gan ārēju, gan morālu haosu, un tieši šā haosa analīze ir rakstnieku uzmanības centrā – daudz būtiskāks par epidēmijas faktu, izcelsmi un izplatību ir tās psiholoģiskais efekts.

Treškārt, ir interesanti vērot, ka grāmatās izdzīvojušo cilvēku saujiņa nav vis lieliski ekipēti supervaroņi, bet gan vienkārši mūsdienu cilvēki un pat tie, kurus citos apstākļos varētu dēvēt par atstumtajiem vai kaut kādā ziņā neprivileģētajiem: Kinga romāna varoņu vidū ir kurlmēms puisis, grūtniece, garīgi atpalicis vīrietis, no narkotikām atkarīgs mūziķis, savukārt Vagneres romāna tēli – mājsaimniece, trofejsieva, alkoholiķis – katrs cīnās ar savām attiecību problēmām un mūsdienu izlutinātā cilvēka neprasmi izdzīvot ekstremālos apstākļos. Tieši tāpat arī antagonisti atšķirībā no daļas līdzīgi orientētu postapokaliptiskā žanra romānu nav vis briesmoņi, zombiji vai vēl kādi pārdabiski elementi, bet gan līdzcilvēki – kaimiņi, kolēģi, pat tuvinieki –, kuros negaidītā, baismīgā situācija un piepeši atkailinātie izdzīvošanas instinkti raisījuši diametrāli pretējas ētiskās izvēles. Un tieši šī atskārsme romānus padara psiholoģiski spriegus un biedējošus, jo apjausma, ka nezinām, kā līdzvērtīgos apstākļos izturētos mēs paši un kāda atbilstošajā situācijā būtu pareizākā rīcība, arī mūs kā lasītājus nostāda neērtas dilemmas priekšā. Vai palīdzēt svešam cilvēkam apstākļos, kad šī palīdzība apdraud tevi pašu vai tavu ģimeni? Vai apzagt labdari, ja viņam ir kas tāds, kas nepieciešams tavai izdzīvošanai? Vai šaut uz pretim stāvošo cilvēku brīdī, kad vēl ir tikai aizdomas par tā ļaunajiem nolūkiem, bet pēc sekundes jau var būt par vēlu? Romāna Vongezers varone Aņa skumji apcer: “Kurš izdomājis, ka jādzīvo tā: logs pie loga, durvis pie durvīm, kurš izdomājis, ka tā ir drošāk, it kā cilvēki, tādi paši kā tu, tie, kas dzīvo tev līdzās, nepārvērstos tavos ļaunākajos ienaidniekos, ja tev ir kaut kas tāds, ko viņiem patiešām ļoti vajag.”[iii] Epidēmija kā katalizators atsedz patiesās šausmas – tās, kuras slēpj ne jau mikrobi, bet cilvēki, nevis “svešie”, bet potenciāli katrs no mums. Tomēr ne viss labais pazūd panikas viļņos – arī ekstremālos apstākļos saglabājas drosme, solidaritāte, nesavtība, spēja uzupurēties. Saglabājas tajos, kuros šīs īpašības bijušas kas vairāk par formalitāti un izturējušas krīzes ugunskristības. Vienmēr būs cilvēki, kuri izvēlēsies rīkoties ētiski situācijās, kad neētiska rīcība ir ne tikai nesalīdzināmi vienkāršāka, bet arī nesodāma. Tāpēc abu romānu noslēgumi ir cerīgi – katrai, arī visbaisākajai epidēmijai reiz pienāk gals, un, ja šausmām cauri iznesta ir dzīvība, tad, visticamāk, izdzīvojusi ir arī cilvēcība. 

Ir acīmredzams, ka epidēmija literatūrā allaž ir bijusi kas vairāk par piedzīvojumu palaidējmehānismu. Visu laiku, arī mūsdienu, rakstnieki, rakstījuši par šo tēmu, lai pastāstītu ne tikai par iespējamiem infekcijas izplatības veidiem un sekām, bet galvenokārt par cilvēcisko faktoru – to, ko ar apziņu un kultūras slāni izdara bailes, kādos veidos tās var izmantot un kas beigu beigās spēj šīs bailes pakļaut un uzvarēt. Un visbeidzot – neomulīgais jautājums katram sev: vai varam iedomāties, kādās situācijās vēl tiks pārbaudīts mūsu iekšējais morāles kodekss?

1 King. S. The Stand. New English Library, 1990, p. 217. (No angļu valodas tulkojusi raksta autore.)

2 Vagnere, J. Vongezers. Zvaigzne ABC, 2017, 7. lpp.

3 Turpat, 84. lpp.

Foto Jared Kraig


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu