ieMĪLĒTIES

— Aija Strazdiņa

ieMĪLĒTIES

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 09 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Man ieteica šim rudenim uzrakstīt par to, cik forši ir atkal iemīlēties. Un te nu es esmu – šaubās svārstoties starp pārliecību, ka neko no šīs dzīves tā arī neesmu sapratusi, kas attiecīgi nedod man ne mazākās tiesības kaut ko te gudri filozofēt, un ķecerīgu vēlmi Rūdolfam Blaumanim, kurš reiz apgalvoja, ka “kurš pateikt var, ko par laimi sauc, tam viņa vēl nav dzimusi”, pierādīt pretējo. Hmm... (eh, lai tak iet!) Rūdi, piedod, es tomēr mēģināšu, neiebilsti?

 Mīliet mani tādu, kāda esmu?

Novērojumi liecina, ka mums, cilvēkiem, kā vairāk vai mazāk piezemētām būtnēm ir grūti aptvert tādus smagsvara jēdzienus kā mūžība, kosmoss, nodokļi un, jā, arī mīlestība. Bet, tā kā šis visnotaļ skumjais fakts mūs nekādā gadījumā nedrīkst apturēt spriest un domāt, tiecoties atminēt pilnības noslēpumus, nekas cits neatliek kā šķetināt grandiozas tēmas pa pavedienam vien, pielaikojot, kas katram vairāk piestāv un der. Apzinoties, ka kaut ko sadalīt pirmreizinātājos ir pa spēkam pat ābečniekam, kamēr puzles kopā salikšanai nepieciešamas varenas zināšanas, dievišķs talants, spīdošs pašvērtējums un diezin vēl kādas vismaz man nepiemītošas kvalitātes, nākamajās lappusēs aicinu nodarboties ar vieglāko, proti, mīlestības izjaukšanu pa detaļām. Iespējams, tas izklausās muļķīgi, bet, no otras puses, arī mentori, kouči un personības treneri, kuru pēdējā laikā savairojies ka melns, nenogurdami skandina, ka lieli mērķi dzīvē sasniedzami mazu solīšu metodikā jeb koncentrējoties uz tuvplāna darbībām, kas, cita pēc citas sakārtotas, mūs – tavu brīnumu – kādu dienu novedīs tur, kur sevi pat sapņos nebijām iztēlojušies nonākam. Nu, tad aiziet, skatāmies, kas mīlestībai vēderā!

Un, ja nu reiz ar kaut ko jāsāk, dodiet man vaļu pačīkstēt par pēdējā laikā arvien biežāk glorificētu iedzimtas unikalitātes manifestāciju jeb, vienkāršāk izsakoties, sieviešu (kaut gan, protams, ne tikai) aicinājumu mīlēt viņas tādas, kādas viņas ir. Un punkts. Ja acīgi pamanījāt, ka nesaku “mūs”, tas tāpēc, ka es personīgi šajā visā nepiedalos, pat vēl vairāk, aicinu mani nekādā gadījumā nemīlēt tādu, kāda esmu. Ļaujiet, paskaidrošu, kas tas par sviestu.

Ekspresaptauja. Paceliet roku, kura no jums ne reizi pirms pašiņa ievietošanas soctīklos, nav likusi lietā krāsu korekciju, kādu no stilīgajiem filtriņiem vai (varat publiski neatzīties, bet atbildēt sev uz austiņas) saspiedušas šmaugāku vidukli, pakuplinājušas matus, lūpas un krūtis vai izmainījušas attēlā jebko citu, kas, jūsuprāt, būtu uzlabojams? Labiņi, piedošanu, kā man nav kauna, jūs tā nedarāt, jo ticība, viedtālruņa modelis vai iemaņas neļauj, bet tad varbūt lūdzat fotogrāfam “nospiest vēl vienu bildi”, kad pozējat pie peonijām vai saulrietā, un vēlāk akurāti pieņemat kritisku lēmumu publiskot tieši to vienu attēlu, kurā neesat tik dubultzodainas, vēderizspiedušās un izspūrušmatainas kā pārējos fotomirkļos? Vai varbūt metat lūpu uz draudzeni, kura pēc ballītes instagramā salikusi tieši tās jūsu kopbildes, kurās abas nepārprotami rezonējat ar  pasakas Skaistule un briesmonis motīviem, neliekot skatītājiem ilgi minēt, kuru pasakas tēlu iemiesojat jūs? OK, aizmirstam par soctīkliem. Vai jūs lūgtu fotogrāfam iemūžināt jūs no neglītākajiem rakursiem, lai vēlāk aplūkotu bildes, ļaujot sirdī ielīt sildošai apziņai, ka esat dievīga? Paredzu, ka ne.

Medaļai ir arī otra puse. Pasaulīgā vara sevis izskaistinātājiem palēnām sāk “piegriezt skābekli”, un pareizi dara. Vairākās valstīs kosmētiku reklamējošās publikācijās jau aizliegts retušēt ādas nepilnības, lai neradītu pircējos mānīgu priekšstatu, ka pēc konkrētā seruma uzsmērēšanas tava sejas āda būs kā no plastmasas, arī Norvēģijas ietekmeļiem kopš šīs vasaras draud tiesu darbi, ja pie kādas no publikācijām, kurā izmantots kaut vai visnekaitīgākais filtriņš, nebūs ieklabināts karaļnama akceptēts tēmturis ar godīgu atzīšanos. Kamēr influenceri šņukst reklāmdevēju sadāvinātos spilvenos, frontes otrā pusē valda līksmība, kas, padalīšos ar novērojumu, arī manā feisbuka lentē arvien biežāk iepludina, atvainojiet, bet švaki koptu, vairāk vai mazāk izplūdušu, skaistumkopšanu, modi un labu gaumi acīmredzami ienīstošu personu fotofiksācijas, kuru autores aizstāv šķietami nevainīgo “mīli mani, kāda esmu” pozīciju. Es esmu pašpietiekama, man nevienu nevajag. Esmu skaista tāda, kādu genofonds mani radījis. Katrs iespējamais izdaiļojums piesmej manas tiesības būt tādai, kādu stārķis mani atnesis. Lūpukrāsa domāta maukām, “riepas” piesegšana ir kauna lieta un no matu lakas mirst bruņurupuči. Iesvīdušas paduses ir norma, jo sviedri – tā ir dzīves sula. Ja kādam nepatīk manas spalvainās kājas, ļenganā stāja vai attieksme… not mai problem. Iztēlojoties čali, kurš šādi domā. Gara acīm redzu iesvīdušu onkuli, kurš ar vienu roku kasa kuli, bet ar otru baksta no zobu starpām ārā desas paliekas, neskuj paduses un, dies’ pasarg’, arī neko citu, negludina savus kreklus, jo viņam tādu nav, nevar uzspēlēt ar sīčiem “augstāk par zemi”, jo vēders traucē, kuram manikīrs, vibrators un maratons ir svešvārdi un kurš labāk saprotas ar saviem vīrieša kārtas draugiem, nekā savu sievu un trīs vai četru bērnu māti. Sieviešu kārtas paraugeksemplāra vizualizācija... daudz neatšķirsies.

O, es arī mīlu bruņurupučus, cienu ekoloģiju un ticu, ka skaistums šā vārda plašākajā nozīmē kādu dienu izglābs pasauli. Un nevis par spīti tam, bet TĀPĒC manā skapī ir gan pušapa krūšturi, gan dupša aprises koriģējošas zeķbikses, gan acu, vaigu, zoda, uzacu, ausu un visādas citādas ēnas, lakas, maskas, putas un skrubji, epilācijas krēmi un vaksācijas uzpariktes, vizuāli slaidinošas bikses, vidukli izceļošas un tieši pretēji – nekādā gadījumā neizceļošas – kleitas, matu tonētāji, taisnotāji, vafeļotāji un lokotāji, un atzīšos – katram gadījumam man ir pat korsete (ups!). Ļoti skeptiski izvēlos, kādas bildes lieku netā, turklāt tās filtroju un krāsoju, kad vien ir laiks, un, ja to nav paveicis iepriekšminētais kosmētikas arsenāls, goda dieva vārds, aizmālēju arī kādu pumpu. 

Lai mīlētu sevi, itin nemaz nav jāmīl sevi tādu, kāda esi. Sevis mīlēšana manā izpratnē nozīmē esošā un nelabojamā pieņemšanu komplektā ar apziņu, ka vari labāk, skaistāk, gaišāk. Sevis mīlēšana ir sava iekšējā skaistuma izkopšana un transformēšana ārējā skaistumā. Sevis mīlēšana nozīmē nekrist izmisumā, ieraugot sevi bildē resnu, nošļukušu un slinku, bet pieņemšana, ka esi skaistāka, un sevis nepārtraukta transformēšana. Ja sieviete netieksies pēc pilnības, neilgosies redzēt sevi un pasauli labāku, tad es pārceļos, tad pierakstiet mani nākamajā reisā uz Marsu. Ratā tādu iekšējo skaistumu, kas nespīd uz āru! Neticu un nemūžam neticēšu, ka tā tas strādā!

Kāds tam sakars ar mīlestību, jautāsiet. Manuprāt, vistiešākais. Ja mēs sāksim ar “mīli mani, kāda esmu, un punkts”, tad tiešām šeit arī varam likt punktu. Zinu vienu dāmu, kura mēdza savam vīram teikt: “Nepatīk – meklē citu”, un, kā jūs domājat, vai viņi joprojām ir precējušies? Jā, tieši tā. Augstprātība, maskēta ar sevis mīlēšanu, nogalina mīlestību, norauj stopkrānu, neļaujot tai iesakņoties. 

Mani – simt punktu – nemīl tādu, kāda esmu! Ticiet man, es esmu daudz sliktāka, garlaicīgāka, netalantīgāka, resnāka, neglītāka, slinkāka... vārdu sakot, daudz švakāka, nekā vīrs domā. Bet uz maniem brīdinājumiem to atzīt laulātais draugs nereaģē, tāpēc neatliek nekas cits kā censties būt tādai, kādu viņš mani mīl, kas ir samērā nereāli, bet nu... es tā lēnām, soli pa solītim, sarunāts?

Un vai tad par to nav viss stāsts – ne velti saka, ka mīlestība mūs dara labākus. Tad palīdzēsim tai!

(Šis ir tikai raksta sākums.  Visu uzzināsi jaunajā Imperfekt.)


Foto Kadija Jasser

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu