I'm an army girl in an army world…

— Dana Stuce & Irbe Šmite

I'm an army girl in an army world…

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Raksts

Publicēts: 07 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Vasara, kā izskatās, paskrējusi vēja spārniem, neierasti kartām dienām saplūstot ar ladainiem džintonikiem, tikmēr rudens jau lēnām ievieš pārmaiņas mūsu termometru stabiņos un garderobes izvēlēs. Kādā no neseniem, nu jau šādiem nedaudz dzestriem vakariem, Dana iztaujāja Irbi par viņas šīs vasaras lielāko atvaļinājuma notikumu - deviņu dienu pamatapmācības kursu Latvijas Republikas Zemessardzē. Kaut gan jautājumi variēja no ''kas jums bija jādara?'' līdz ''kāda apakšveļa tev tika izdota pamata ekipējumā?'', līdz ''un kā ar mēnešreizēm?'', visinteresantāk tomēr bija izzināt par to, kā jūtas sieviete, skrienot, nesot un darot visu tieši to pašu, ko viņas biedri-vīrieši. Kā nekā, izdzirdot vārdus ''armija'' vai ''zemessardze'', populārākās asociācijas parasti ietver tādus vārdus kā ''ieroči'', ''veči'', ''šaušana'', ''kariņi mežā'' un ''tas taču ir šausmīgi smagi'' vai ''nu tas nav priekš sievietes''. Un tomēr, šobrīd Latvijas Apvienotajos Bruņotajos spēkos profesionāli dien aptuveni 16%, bet Zemesardzē - 17% sieviešu. Un pretēji daudzām citām NATO dalībvalstīm, ne tikai mēs esam šī topa augšgalā, bet pie mums ir arī iespēja uzdienēties, proti, mums ir ļoti daudz augsta ranga profesionāļu (pēdējā skaļākā ziņa - NBS ir pirmā sieviete - kapelāne), tādejādi demonstrējot vienlīdzību un sieviešu iekļaujošu darba vidi. Ja kādā citā vīriešu dominējošā industrijā tev vēl varētu vajadzēt pacīnīties ar dažāda tipa aizspriedumiem, tad aizsardzības jomā - cik daudz centies, tik daudz sasniegsi-, neviens īpaši sprunguļus izaugsmes riteņos nevar mest, jo katrs kareivis, kurš ir gatavs par savu dzimteni atdot dzīvību, ir no svara. Iemesli, kāpēc kāda izlemj iestāties dienestā, var būt visdažādākie, no patriotiskiem līdz piespiedu, un tāpēc šoreiz izlēmām izpētīt sievietes, kuras no senatnes līdz mūsdienām jebkāda iemesla dēļ izrādījušas drosmi kaujas laukā, cīnoties par savām taisnībām un parādot, ka, ja nu totāli būtu nepieciešams, mēs visas patiesībā varētu daudz vairāk, nekā no sevis iedomājamies. 

 No senās pasaules

Varbūt arī vēl kāds atceras 1998. gadā iznākušo Disneja multeni “Mulana”? Tai par iedvesmu kalpoja ķīniešu leģenda par Hua Mulanu, drošsirdīgu meiteni-kareivi, kura vēloties pasargāt slimo tēvu no obligātā karadienesta, izlemj izlikties par vīrieti un stāties armijā viņa vietā. Kaut gan vēsturnieki joprojām nav vienisprātis par to, vai stāsts ir tikai leģenda vai arī tajā ir sava deva patiesības, viens ir skaidrs - Ķīnas militārā vēsture nav iztikusi bez reālu, pilnasinīgu sieviešu līdzdalības. Iespējams, viena no zināmākajām dāmām ar militāriem nopelniem, ir Fu Hao (c. 1200. g. p. m. ē.) - vispirms kļūdama par vienu no imperatora Vu Dinga oficiālajām 60 sievām, apsviedīgā sieviete lauza tradīciju un ieguva augstās priesterienes, kā arī armijas ģenerāļa statusu. Fu Hao tiešajā pārvaldībā bija aptuveni 13 000 kareivju, viņa vadīja vairākas veiksmīgas militārās kampaņas, kļūstot par vienu no ietekmīgākajiem Šang dinastijas ģenerāļiem, un iepazīšanās ar Fu Hao iespaidīgo CV nudien var likt ieslīgt mazvērtības kompleksos.

Tikmēr antīko grieķu attiecības ar kareivīgām sievietēm robežojās ar sašutumu no vienas, un apbrīnu no otras puses. Tāpat kā profesionālājā sportā (ieeļļotie, muskuļotie cīkstoņi), tā arī karalaukā patriarhālie grieķi vēlējās redzēt tikai un vienīgi vīrišķīgus bicepsus un labi trenētus torsus - vājās sievietes vieta bija mājās pie pavarda, bērnu ielenkumā. Tādēļ vispārējas šausmas grieķos ieviesa visiem zināmās amazones - mītiska sieviešu-karotāju cilts no Mazāzijas, kuras, vadoties pēc mītiem, bija “vecenes ar pautiem” un pārspēja grieķus prasmē veikt neiedomājamus manevrus zirga mugurā, kā arī precizitātē darbojoties ar loku un bultām. Senie grieķi savos nostāstos par amazonēm aizgāja visai tālu, apgalvojot, ka tās nogalināja mazus zēnus, jo tie apdraudēja matriarhātu, kā arī nogrieza sev labo krūti, lai tā netraucētu precīzi tēmēt un trāpīt mērķī bultu. Visticamāk, iedīglis šiem mītiem slēpās grieķu konfliktos ar skitiem - Mazāzijas stepjes apdzīvojušu nomadu cilšu grupu, kuri karotājus nešķiroja pēc dzimuma vai vecuma (tātad, vīrieši nekur netika nozūmēti) - skitu kapenes liecina par brašām kareivēm vecumā no 10 līdz pat 50 gadiem, kuras tika apbedītas ar pilnu kaujas arsenālu, zirgus ieskaitot. Pēc visa spriežot, skitu sabiedrībā valdīja vienlīdzība, taču kādēļ antīkie grieķi atcerējās vienīgi sievieškārtas kareives? Laikam jau sajutās ļoti pārsteigti, un, ļoti iespējams, ka pat apdraudēti. 

Taču atšķirībā no saviem laikabiedriem, cildinošus vārdus Halikarnāsas valdniecei, Artemīzijai I, veltīja sengrieķu vēsturnieks Hērodots, rakstot, ka “viņa devās cīņā sava godaprāta un drosmes, nevis baiļu vadīta”. Iemesls, kādēļ pārējiem grieķu autoriem Artemīzija nešķita apbrīnas vērta ir vienkāršs - viņa bija persiešu valdnieka Kserksa I sabiedrotā Grieķu-Persiešu karos un viena no valdnieka uzticamākajiem padomdevējiem un ģenerāļiem. Kad Artemīzija vienīgā iebilda pret persiešu lēmumu uzbrukt skaitā mazākajām grieķu flotēm pie Salamīnas, viņu, diemžēl, nepaklausīja, kas rezultējās Persijas apkaunojošā sakāvē. Nākas vien secināt, ka Artemīzija tiešām bija kompetentāka par saviem kolēģiem, kuri izlēma, ka taču nav goda lieta paklausīt sievietei.

Arī pašiem persiešiem ir nācies saņemt sutu no bezbailīgām valdniecēm-karavadonēm - tā masagetu valdniece Tomirisa (kuras vārds, starp citu, tulkojumā nozīmē gan “dzelzs”, gan “spēks”) guva virsroku pār persiešu valdnieku Kīru Lielo. Par Tomirisas vārda iemūžināšanu vēstures annālēs mums jau atkal jāpasakās mūsu mīļākajam vēsturniekam Hērodotam, kurš ir izrādījies neatsverams leģendāru sieviešu dzīvesstāstu atspoguļojumā. Stāsts ir šāds: 6. gs. p. m. ē. persieši, izlēmuši piesavināties masagetu teritorijas, izdibināja, ka masageti deva priekšroku hašišam nevis alkoholam, ar viltu tos piedzirdīja ar vīnu un itin viegli sakāva iereibušo pretinieku armiju, saņemot gūstā valdnieces dēlu. Jaunēklis, nespēdams samierināties ar zaudējumu, gustā izdarīja pašnāvību, kā dēļ Tomirisa nosūtīja ziņu Kīram: “Zvēru tev pie Saules dieva, masagetu valdnieka, es tiešām piedzirdīšu tevi ar asinīm, lai cik tu būtu nepiesātināms.” Sacīts - darīts. Kīrs krita nākamajā persiešu-masagetu kaujā un valdniece, pildīdama solījumu, nocirta Kīra galvu un iemeta to ar asinīm pipildītā ādas maisā, sacīdama: “Es tevi brīdināju, ka varēsi lakt asinis, cik gribi, tagad atdzeries!” 

Cita atriebības vadīta, par nacionālo varoni kļuvusi valdniece, ir Būdika, britu-icēnu cilts vadone, kas 1. gs. vadīja sacelšanos pret Romas impērijas spēkiem. Ja var ticēt Tacitam, tad Būdikas pārvaldītās zemes pēc valdnieka nāves romieši izlēma piesavināties sev, apgalvojot, ka tās tiek konfiscētas nenomaksātu parādsaistību dēļ (kuras tiem uzspieda neviens cits, kā vecais, labais Seneka), bet pašu Būdiku pakļāva publiskai pēršanai, liekot noskatīties, kā viena pēc otras tiek izvarotas viņas meitas. Zvērot atriebties, Būdika drīz pēc tam sapulcēja icēnus, kā arī citas britu un ķeltu ciltis, un vadīja sacelšanos pret romiešiem, rezultātā ieņemot un nopostot Kamulodonumu (mūsdienu Kolčesteru) un Londīniju (Londonu). Dažos avotos minēts, ka kritušo romiešu un to sabiedroto skaits sasniedza pat 70 000-80 000, neskaitot Romas 9. Leģionu, kuru Būdika ar sabiedrotajiem sakapāja sīkos gabaliņos. Kad šķita, ka nekas neapturēs karavadones uzvaras gājienu un romiešiem nāksies Britu salas pamest pavisam, imperatora Nerona padotais, maģistrāts Svetonijs Paulinus sakāva Būdikas eklektisko armiju kaujā pie Miltonkīnas. Kas ar pašu vadoni notika pēc tam, nav īsti zināms - varbūt viņa pēc saņemšanas gūstā noindējās, bet varbūt izbēga un vēlāk nomira no kādas slimības, par to romiešu vēsturniekiem īstas skaidrības nav.

Iespējams, visnetipiskā varone šajā kareivīgo sieviešu sarakstā ir jau par popkultūras ikonu kļuvusī Žanna d’Arka. 

Foto: Damir Spanic

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu vari izlasīt jaunākajā Imperfekt numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 07 novembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu