Intuīcija ir sargenģeļa balss

— Inga Gorbunova

Intuīcija ir sargenģeļa balss

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 04 aprīlis, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Integrālās izglītības institūta pasniedzējs, Lutera draudzes mācītājs( Intervija  publicēta 2020.gada vasaras numurā- red.) un RSU psiholoģijas doktorants Indulis Paičs ir cilvēks, kurā klausoties uz brīdi apstājas laiks. Teiktajā nav ne liekvārdības, ne pārgudru terminu, ne “es te visgudrākais” tonalitātes. Un, pat ja esi tikai klausījies, jūties labi parunājies, mierīgs, iedvesmots pārdomām un tālākai dzīvošanai. Mēs tikāmies divreiz, un pirmā saruna pilnā apjomā ir klausāma arī audio versijā mūsu podkāstā I’mperfekt piektdiena

 Diezgan netipiski Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventam kļūt par teologu.

Ilgu laiku domāju, ka manas dzīves ievirze būs datorika un fizika – matemātika, bet vidusskolas pēdējos gados aizvien vairāk sāku pievērsties filozofiskajiem, tostarp reliģiskajiem jautājumiem. Sastapos ar personiski sev dzīvē ļoti nozīmīgo Juri Rubeni, tīri cilvēciski viņu iepazinu, klausījos lekcijas, kas tobrīd Latvijā bija kaut kas absolūti unikāls. Tā sapratu, ko gribu, un aizgāju studēt teoloģiju. Kad jau tuvojos studiju beigām, iesaistījos arī kalpošanā, kā mēs to skaisti mēdzam saukt, un nu jau vairāk nekā divdesmit gadu esmu Lutera draudzes mācītājs. Pēdējā laikā esmu iesaistījies arī citos projektos, jo cilvēki ir dažādi un par garīgiem jautājumiem jēdzīgi var runāt tikai ļoti brīvā gaisotnē, kur mācāmies neuzspiest viedokli, bet vienkārši līdzdalīt pieredzi. Atrast jēdzīgāko veidu, kādā šodienas pasaulē par to runāt.

Eksaktā domāšana man vienmēr ir ļoti palīdzējusi. Esmu pārliecināts, ka cilvēka lielākie filozofiskie jautājumi ir mierīgi savienojami ar pašu eksaktāko un precīzāko domāšanu, kāda vien iespējama. To allaž esmu izjutis kā tādu plusu, jo tieši to ģimnāzija man iedeva – iemācīja sistemātiski domāt. Tagad kādreiz dēlam saku: esmu no cilvēka, kas nodarbojas ar datorprogrammēšanu, pārslēdzies uz jautājumu par to, kā darbojas mūsu domāšana un kādā veidā programmas galvā ietekmē to, kā mēs redzam pasauli.

Dators, kas mūsu galvā, lai arī kādas programmas tur būtu ieinstalētas, “saejot īsajā”, var radīt daudz lielākas problēmas nekā tehnoloģiju sabojāšanās. Varbūt tieši tāpēc cilvēki pie jums tā tiecas, ka runājat atšķirīgi no vairākuma teologu? 

Turpinot šo analoģiju, datorā ir dažādas programmas. Un ir lielā operacionālā sistēma, kura savukārt rada vidi, kurā tās programmas vispār spēj darboties. Ja runājam par cilvēka profesionālo darbību, tad tā ir salīdzināma ar šo programmu. Piemēram, manā galvā ir brīnišķīga programma, kura spēj kaut ko darīt, varu būt izcils speciālists. Bet jautājums ir par lielo ietveri, ar ko es tuvojos pasaulei kopumā. Ir ļoti labi speciālisti kādā jomā, bet, ja paskatāmies, kā viņi veido attiecības, kā jūtas krīzes brīžos, redzam, ka tur ir diezgan liels deficīts. Kopējais garīgais pamats prasītos pēc kārtīgas atjaunināšanas.

Svarīgi nevis vienkārši ielādēt smadzenēs pareizās atbildes, kas darbojas ierobežotā līmenī, bet atklāt veidu, kā varu redzēt plašāk, dziļāk, vairāk. Ir jau gan arī operacionālās sistēmas, kuras var labi ja vienu programmu uzturēt un ne uz ko citu nav spējīgas. Bet kaut kas modernāks spēj palaist vienlaikus vairākus procesus. Un tieši tāpat tas ir arī ar cilvēka iekšējo pasauli.

Reizēm cilvēkam patīk aizstāt savu individuālo garīgo pieredzi ar gatavo atbilžu komplektu. Bet, jo ciešāk viņš turas pie gatavām atbildēm, jo drošāk var teikt, ka tas slēpj nedrošību. Ja esmu vienkārši iemācījies citātus – vienalga, Bībeles vai Budas – vai kādu valodu no galvas, taču nesaprotu to, palieku no šīs valodas ļoti atkarīgs, un man liekas, ka visi, kas runā citās valodās, vai nu kļūdās, vai varbūt pat ir ienaidnieki. Svarīgais jau ir no citātiem nonākt līdz būtībai. Tad esmu spējīgs pavisam citādi paskatīties uz lietām. Un tas atkarīgs ne tik daudz no tā, kāda ir mana ideoloģija, bet gan kā tā manī darbojas. Vai es tur saskatu instrumentu, ar kuru varu nonākt pie plašāka pasaules redzējuma, vai arī to uzskatu par vienīgo iespējamo atbildi. Tas ir jautājums, kā mūsos darbojas uztveres sistēma. Nevis par konkrēto saturu.

Atgriežoties pie tēmas par eksaktumu... Vienmēr esmu uzskatījis, ka tie ir divi dažādi līmeņi. Viens līmenis ir saprast, kā darbojas pasaule. Ja man vajag saprast, kā darbojas šūnas cilvēka organismā, es vienmēr vērsīšos pie zinātnieka, kas nodarbojas ar konkrēto jomu. Bet, piemēram, reliģiskais jautājums ir pavisam kas cits. Tas ir jautājums par to, kāpēc vispār kaut kas ir tā vietā, lai nekā nebūtu? Tu vari aprakstīt šo pasauli līdz pēdējai detaļai, vari zināt kvantu fizikas pamatus, vari uzrakstīt vienādojumos, pēc kuriem darbojas faktiski viss šajā pasaulē, bet tas bērnišķīgais jautājums “Kāpēc tieši tādi ir šie vienādojumi?” nav atbildams, vienkārši paturpinot tēmu. Kad uzdod sev šos jautājumus par jēgu un par pamatu, tas ir brīdis, kurā nonāc pie garīgiem jautājumiem un sāc saprast, ka ir noslēpumains ietvars, kurā viss notiek. Un, tieši caur to skatoties, iegūsti visplašāko un dziļāko pasaules redzējumu.

Par sarunām ar sevi – vieni teic, ka intuīcija ir muļķības, citi apgalvo, ka intuīcija ir Dieva balss.

Es sacītu, ka tas varētu būt diezgan labs apzīmējums. Piesardzības dēļ kristīgajā teoloģijā teiktu: tā ir tava sargeņģeļa balss. Mēģinot saprast, ka katrā no mums ir daudz dziļāki slāni, ne tikai tas, ko mēs apzināmies. Tu naktī redzi spilgtu sapni, no rīta pamosties un jūties pārsteigts par redzēto. Saproti, ka tas ir ne tikai krāsaini un interesanti, bet arī ļoti jēdzīgi, ar saturu un vēstījumu. Un tad vienmēr ir mazliet jāpadomā, ka tā mana nomoda apziņa, visticamāk, īsti nav piedalījusies šā fenomena radīšanā. Caur šiem apziņas dziļākajiem slāņiem mūsos mēdz ieskanēties intuīcija, sajūta par to, kur tad tas lielais vilnis, dzīve, situācija patlaban ved mani. 

Jautājums, kā nesajaukt intuīciju ar savām vēlmēm, ar kaut kādu līdz galam neapzinātu, bet vēl arvien šo te nomoda apziņas ģenerētu fantāziju par to, kā man gribētos, lai lietas notiek.

Un kā nesajaukt?

Tas ir sevis iepazīšanas jautājums. Intuīciju sākam dzirdēt, kad nonākam aizvien labākā kontaktā ar sevi. Jo labāk saproti, kā tu kā cilvēks darbojies un kas ir tavas egoistiskās vēlmes, cerības, sapņi un fantāzijas, jo labāk vari atšķirt brīdi, kad tomēr tevī jau runā kas cits. Prāts vairāk vai mazāk ir instruments, lai izvērtētu. Psiholoģijā ir brīnišķīgs pētījums, kur zinātnieki mēģināja saprast, kā emocijas ietekmē mūsu lēmumus. Daudziem šķiet – ja mēs būtu mazāk emocionāli, mazāk intuitīvi, mazāk kaislīgi, noteikti varētu pieņemt jēdzīgākus lēmumus. Bet eksperimenti pierādīja ko citu – ja cilvēkiem, kuriem ir traucēts emocionālais līdzsvars, jāpieņem lēmums, izrādās, ka emociju trūkums paralizē. Domāt var bezgalīgi, taču agrāk vai vēlāk cilvēks vēršas pie saviem dziļākajiem slāņiem. Pēdējais impulss nāk no turienes. Ja intuīcija ir, vērts tajā ieklausīties un mazliet apdomāt, lai saprastu, no kurienes tā nāk. Vai tā nav vienkārši vēlmju domāšana? Kad esmu to izvērtējis, atklāju, ka patiesībā šīs divas jomas labi sadarbojas. Intuīcija saka, ka man vajadzētu darīt tā, un tad es pieslēdzu prātu, lai saprastu, kā es to varu izdarīt. 

Esmu sarunājusies ar cilvēkiem, kuri, būdami biznesā, saka: esmu pārāk aizņemts ar reālām lietām, lai vēl nodarbotos ar kaut kādu eksistenciālu rakņāšanos sevī.

Eksistenciālais līmenis – tie ir četri lielie jautājumi. Pirmais jautājums ir par jēgu. Kāpēc tu vispār kaut ko dari? Esi brīnišķīgs profesionālis, māki vadīt sanāksmes un konkrēto uzņēmumu. Lieliski. Bet kāpēc tu to dari? Kāpēc skrien no rīta līdz vakaram? Daudzi arī pirms krīzes vērsušies pie psihologiem, psihiatriem, mācītājiem ar nenosakāmas izcelsmes depresīvu stāvokli. Ir darbs, ir ieņēmumi, viss it kā ir kārtībā, bet cilvēks nīkst ārā, jo nesaprot, kāpēc to visu dara.

Otrais jautājums ir par drošību. Proti, kas manai dzīvei dod to pēdējo pamatu, kāpēc es jūtos droši. Vai tas, ka es visu kontrolēju, visu zinu, vai arī tā ir ticība – lai arī kas ar mani notiks, vienalga, tur būs arī pozitīvā puse. Un es cieši ticu, ka tas, kā pasaule darbojas, ir kaut kas labs. Tā mana drošība nav meklējama tajā, ka es varēšu visu kontrolēt.

Trešā ir piederība. Kā man nejusties kā vientuļai salai, kad neviens nesaprot, kas ar mani notiek? Es eju pa ielu, man apkārt daudz cilvēku... vai tāpēc es nejūtos vientuļš? Vai arī esmu mājās, kur apkārt ir ģimene, kurā katrs taču domā ko citu. Ko darīt ar vientulību?

Un ceturtais lielais jautājums ir par cerību. Vai, piemēram, tam, kam tagad ejam cauri, ir kaut kāda perspektīva un dziļāka virzība, vai tas vienkārši ir haoss? Šos jautājumus risina katrs cilvēks. Tāpat, kā tev vajag ēst, kā tev vajag izgulēties un padzeries, tev vajag kaut vai minimālu jēgu, lai sāktu kustēties, minimālu drošību, lai nesēdētu paralizēts savās bailēs; tev vajag kaut kādu piederību, lai tu spētu vispār funkcionēt, kādu cerību. Jautājums, vai es to daru stihiski, respektīvi, rūpīgi izvēlos matraci un produktus, bet jēgas jautājumi… ai, nu tur es labākajā gadījumā varbūt palasu kaut kādus žurnālu rakstus. Vai arī pievēršos tai lietai mērķtiecīgi. 

Savās psiholoģijas studijās patlaban daudz strādāju ar jēdzienu “eksistenciālā veselība”. Tāpat kā cilvēkam ir fiziskā veselība un imunitāte, tieši tāpat dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas pakāpes spēja izturēt krīzes, dzīves triecienus. Kamēr ir normāla ikdiena, tu par to vienkārši nedomā. Tu celies, jo tev ir jāceļas, tev ir jābūt darbā un nav laika par to domāt. Bet tad tu tiec apturēts. Un pēkšņi jautājums: kā man tagad saprast sevi, kā man atrast to jēgas sajūtu? Tas ir arī par to, cik mērķtiecīgi, apzināti un jēgpilni mēs šos eksistenciālos jautājumus vispār spējam risināt. Es domāju, ka garīgums, lai cik arī nolietots šis vārds šķistu, tomēr ir vietā. Stāsts nav par to, ka tev vienkārši jātic kādam, kurš no malas pateiks, ko darīt, bet par to, kā tu pats tos jautājumus priekš sevis risini. Lai tad, kad nāk krīze, tev būtu kaut kāds pamats un tu varētu ar to tikt galā.

Ir diezgan daudz cilvēku, kuri baidās palikt vienatnē ar sevi. Vienmēr vajadzīga kompānija. Vai tas arī nav tāpēc, ka tad biežāk sanāk ļauties domām par tām eksistenciālajām lietām, bet tas ne vienmēr ir vienkārši?

Jā, tieši tā. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc daži cilvēki nemīl klusumu. Tiklīdz nav tā ārējā stimula, sāk uzpeldēt nesakārtotais, kas manī ir, bet kam nav bijis laika vai drosmes pievērsties un kaut kā ar to tikt galā. Esam dzirdējuši, ka faktiski visās garīgajās tradīcijās ir bijuši mūki, vientuļnieki, kuri gājuši prom no sabiedrības. Un tad citi ir teikuši: nu, jā, jūs savā garīgumā gribat aizbēgt no dzīves realitātes. Piekrītu, ka tā ir diezgan leģitīma kritika. Mēs varam kādreiz tā mēģināt aizbēgt no dzīves nepatīkamajiem jautājumiem. Bet var būt arī otrādi – šie cilvēki ļoti bieži izjuta, ka pati ikdiena ir brīnišķīga iespēja paslēpties. No sevis un no saviem jautājumiem. Lūk, kāds nemiers manī, ko man tagad darīt? Piezvanīšu draugam, aizbrauksim patusēt un izkliedēsim to nemieru. Tā varu gadiem dzīvot ar ļoti lielu iekšēju deficītu. To varētu ilustrēt šādi: es ļoti gribu ēst, bet nav laika, un tad es tā vietā mēģinu kaut kā novērst savu uzmanību. Jā, kādu laiku tas palīdz, bet tad izsalkums tomēr sevi piesaka. Tieši tāpat ir cilvēkam ar eksistenciālajām vajadzībām. Tu vari tās ignorēt, taču tās vienalga sevi piesaka. Bieži vien jau fiziskā līmenī, piemēram, tu sasirgsti ar kādām veģetatīvām problēmām. Un tad cilvēks ir spiests apstāties un domāt. Manuprāt, arī tas, kas patlaban notiek ar visu pasauli kopumā, ir tāds milzīgs apstāšanās process. Un diemžēl jāteic, ka, visticamāk, tomēr būs vairāki tādi viļņi, kas ies mums pāri. Viens ir šis. Tad mēs mēģināsim atjaunot iepriekšējo dzīvi un redzēsim, kas tur atjaunojas un kas ne, tad atkal būs lielu pārmaiņu un trauksmes laiks. Prātīgākais, ko varam darīt – skatīties no eksistenciālā viedokļa. Un atgādināt sev, ka tas, kas notiek ārējā pasaulē, ir svarīgi, bet vēl svarīgāk ir tas, kas notiek manā iekšējā pasaulē.

Kārlis Gustavs Jungs savulaik brīnišķīgi pateica: dzīves pirmajā daļā esam ļoti pievērsti ārējai pasaulei. Mācāmies, kā lietas darbojas, un, ja mēs to veiksmīgi apgūstam, iegūstam spēju sasniegt labus rezultātus. Tad nāk pusmūža krīze, pēc kuras mēs, kā likums, sākam iepazīt iekšējo pasauli. Varu aizbēgt no jebkā ārējā pasaulē, bet nevaru aizbēgt no sevis. Ja es nesu sev līdzi to deficītu un visu, kas manī ir, tad, lai kur es būtu, es to izjutīšu. Un tad es saprotu, ka man jāzina, kā mana pasaule darbojas. Domāšana, emocijas, intuīcija. Iekšējā pasaule var būt nevis biedējoši tukša, bet arī ļoti dziedinoši piepildīta. Man ārēji var būt samērā maz, bet es vienalga varu just, ka daru jēdzīgas lietas un mana dzīve ir par tēmu. Agri vai vēlu tas jēdzīgums nesīs arī fiziskus augļus. Vienkārši patlaban esmu ielejā, pašlaik ir grūti. Ja tāds ir iekšējās pasaules noskaņojums, tad kļūstu spējīgs pastāvēt. Izdzīvot, dzīvot un būt par svētību citiem.

Sabiedrība pašlaik iet cauri iniciācijas procesam, kurā esam piespiesti šādus jautājumus risināt. Tagad daudzi saka: jā, mēs noteikti izmainīsimies, nekad vairs nebūsim tādi, kādi bijām. Jā, tehniski varbūt. Bet es pazīstu cilvēku tik daudz, ka domāju – varam arī diezgan ātri atkrist atpakaļ. Un tas faktiski ir mans lielākais jautājums: kā iziet no šīs krīzes ar maksimālu ieguvumu? Kā patiešām nedarīt to, ko krīze dabiski ir apturējusi. Varbūt ne visu vajag atsākt?

Varbūt tiešām var tādu pozitīvu restartu uztaisīt? Bet, lai to varētu izdarīt, mums vispirms jātiek galā ar savām bailēm. Taču tur vajadzīgs laiks un garīgs atbalsts. Man nav gatavas atbildes uz visiem jautājumiem, un tieši atbildes ir tās, kas cilvēkus ļoti bieži šķeļ. Vienam ir viena atbilde, otram atkal cita, viņaprāt, pareizākā. Mūs vieno jautājumi – tie gan visiem ir vieni un tie paši.

Jūsu grāmatai skaists nosaukums – Deviņi dvēseles uzdevumi.

Man izdevās ieraudzīt paralēles starp ļoti seniem garīgajiem tekstiem, kas runā par to, ka cilvēkā ir deviņas kaislības, un ļoti moderniem psiholoģijas atzinumiem par to, ka cilvēkā mājo zināmas dziņas. Paredzētas, lai palīdzētu mums izdzīvot. Kopumā tie ir deviņi uzdevumi, kurus risinot kļūstam par cilvēkiem. Un grāmatas ideja ir tajā, ka, iepazīstot savas dziņas, var atrast tādu lielu skaidrību par to, kāpēc es esmu tāds, kāds esmu. Vai protu savas dziņas izmantot tādā veidā, ka nenodaru pāri sev un citiem?

Kopš ļoti seniem laikiem pazīstams tāds kaislību jēdziens, kas bieži ticis ļoti negatīvi interpretēts. Un noteiktā vēsturiskā periodā, it īpaši kristietības paspārnē, tās no kaislībām jau tiek pārsauktas par grēkiem. Par septiņiem galvenajiem grēkiem, kuri ir vienkārši kaut kas, ko tu nedrīksti darīt. Jo tad tu esi slikts cilvēks. Bet, kā to rāda arī jaunākie psiholoģiskie pētījumi, savā laikā dziņu koncepts radies, lai cilvēks varētu izdzīvot kā fiziska būtne. Sagādāt pārtiku, atstāt pēc sevis pēcnācējus, nodrošināties pret dažādām krīzes situācijām un tamlīdzīgi. Tieši tāpēc katrā no mums ir šīs dziņas, jeb kaislības. 

Balstoties uz evolucionāro psiholoģiju vai senajiem askētiem – tuksneša tēviem, kuri vientulības un sevis izzināšanas procesā nonāca pie savām atklāsmēm, uzzinām, kas ir tās galvenās tēmas, par kurām mums jādomā. Dziņas nav īsti iespējams nolikt malā. Reaģējot uz ēšanas traucējumiem, nevar neēst vispār. Ir jāatrod līdzsvars, optimālais veids, lai tas, ko daru, man nāktu par labu. Mana grāmata ir par to, kā atpazīt sevī šīs dziņas, kā tās kļūst par kaislībām un tad reizēm iziet ārpus normalitātes robežām. Grāmata dod arī kaut kādas sākotnējās ierosmes, kā to visu risināt.

Vai tad ļauties kaislībām ir slikti? 

Noteiktos apstākļos tās var kļūt par problēmu. Piemēram, ja cilvēks jebkurā stresa situācijā sāk ēst vai nekontrolēti iepirkties, vai momentā ieiet kādā iepazīšanās portālā un sāk čatot ar nepazīstamiem cilvēkiem, tad tā, protams, ir problēma.

Nu, tad jau pilna pasaule ar problēmām. Man arī, piemēram, stresa situācijās gribas iepirkties. Viena draudzene tad dodas paskatīties, kas ledusskapī. Otra skrien uz sporta zāli.

Protams. Jo dažādāki veidi, kā tiekam galā ar stresu, jo drošāk, ka mums nebūs kaut kas viens, uz ko būsim uzsēdušies tā, ka ne par ko citu nespēsim domāt. Taču, ja mūsos tās kaislības ir par maz, respektīvi, ja cilvēks ir, kā mēs sakām, bezkaislīgs tādā negatīvā nozīmē, proti, viņam neko īsti negribas, viņam nav īsti nekā, kas viņā ko sakustinātu, iededzinātu, nav īsti tādas degsmes ne par ko, tas, protams, arī ir slikti. Viena no dziņām ir meklēt jaunu pieredzi. Ja, piemēram, mazam bērnam vispār nav šīs te pasaules izzināšanas, kaut kā jauna pamēģināšanas dziņas, tad mēs varam runāt jau par ļoti nopietnu saslimšanu. Jo, ja bērnam neko negribas, ir apdraudēta viņa attīstība.

Garlaicība – tas patiesībā ir labi, tā sajūta liek kaut ko mainīt un atrast kaut ko jaunu šajā pasaulē. No otras puses, ja tā ir pārāk bieži, tas var nozīmēt arī to, ka manī trūkst noturības. Tikko es sastopos ar pirmajām grūtībām, šo darbu darot, tad uzreiz ir šāda rekacija: ak, mani tas neinteresē, es labāk darīšu kaut ko citu. Pilna pasaule ir ar cilvēkiem, kuri ir spējīgi visu ko iesākt, bet neko nevar izdarīt līdz galam. Tā pati dziņa, kurai ir pozitīvs mērķis, proti, veicināt jaunu iespēju rašanos, kļūst par problēmu. 

Mūsos ir arī dziņa sevi parādīt. Ja cilvēks negribētu vienaudžu vai apkārtējo cilvēku priekšā neko un nekādā veidā parādīt, iespējams, viņš arī neko daudz neizdarītu. Bet tad uzreiz ir arī nākamais grāvis – feisbuks un viss pārējais, kur mēs jau sākam skaitīt, cik man tur tās sirsniņas ieliktas, vai tur mani kāds ievēro, ko par mani padomās. Jā, no evolūcijas viedokļa ir jābūt nomodā par to, ko citi par tevi domā. Jo, ja visi no tevis novērsīsies, tad džungļos viens pats izdzīvot nevarēsi. No otras puses, tas var kļūt arī slimīgi un novest pie tā, ka sāc viltot kaut ko no sevis, lai tikai patiktu citiem. Ja tu patīc, ir viena problēma – viņi mīl tavu tēlu, nevis tevi. Ja nepatīc, tad atkal ir cita problēma – frustrācija. Vai, piemēram, dziņa, kas saka, ka tev kā dzīvai būtnei ir jāveic kaut kādi uzkrājumi. Tāpat kā bite vāc medu, lācis uzkrāj taukus un pele velk kaut ko savā alā, arī cilvēks grib ievākt kaut kādas rezerves. Līdz zināmai robežai viss ir normāli. Tu nevari izdzīvot ziemu, ja tev nav sagādāts kurināmais. Bet nākamajā mirklī tas jau kļūst par apsēstību. Vāc, krāj un beigu beigās 90% no savas dzīves veltī tam, lai apkalpotu savus īpašumus. Un tātad – tas smalkums šajā ziņā ir ieraudzīt, ciktāl šīs kaislības, dziņas ir labas, nepieciešamas un visādi pozitīvas, bet kad zūd līdzsvars. Problēmas sākas, ja kaut kā ir stipri par maz un kaut kā par daudz.

Vai daudzi cilvēki spēj tā nolīdzsvarot?

Tas ir process. Cilvēks var izveidot sev tādu kā karti un sākt atpazīt: šī situācija manī aktivizē to, šī rada šo. Tad ir iespēja to apspiest un mēģināt ievirzīt enerģiju konstruktīvākā gultnē. Dziņas palīdzējušas cilvēkiem izdzīvot arī bez tāda veida apziņas, prāta vai refleksijas, kāda mums ir tagad. Un, kas ir vēl trakāk, dziņu uzdevums ir reizēm caursist mūsu racionālo prātu. Ja cilvēkam negribētos ēst, mēs tik taisītu projektus un beigās vienkārši nomirtu. Tāpēc tā dziņa it kā pieklauvē, ka vajadzētu tomēr paēst. Ja izliecies to nemanām, esi lielā krīzē. Tādas piedzīvo cilvēki, kuri ilgstoši sevī kaut ko nolieguši, ignorējuši un tad pēkšņi noraujas par pilnu programmu. Tā, ka pat paši ir šokā. Jo izrādās, ka tā dziļā sistēma ir tik jaudīga, ka spēj mūsu racionālo virskārtu nonest bez jebkādas aiztures. Vienkārši cilvēks sāk nekontrolēti kaut ko darīt, jo vienkārši citādi vairs nevar. Piemēram, tā pati izdegšana... tu esi stresu korekti turējis sevī, un tad vienā brīdī sevi piesaka dziņa, kas liek kaut ko mainīt. Daži ir teikuši, ka tad var darīt jebko, tikai vairs ne to, ko visu laiku esi darījis. Ja kaut viena no tām deviņām dziņām nebūtu, mēs būtu redzami problemātiski. Tās ir visos. 

Manis jau pieminētie seno rakstu autori savā senajā valodā un izteiksmes formā reiz teica, ka mūsu dzīvē klātesoši ir eņģeļi un dēmoni. Saskaņā ar viņu teoloģiju dēmons ir kritušais eņģelis. Tāds eņģelis, kurš vairs nav harmonijā ar radītāju un ir sadumpojies. Tas patiesībā ir ļoti labs koncepts. Tu esi racionāls cilvēks, tev ir kaut kādi tavi plāni un viss ok, bet, lai tu varētu izdzīvot, lai varētu būt normāls cilvēks, tevī ir tie eņģeļi. Dziņas, kas ik pa brīdim pasignalizē: paēd, parūpējies par sevi, paskaties apkārt, aizstāvi savas intereses! Tās aktivizējas noteiktos brīžos. Bet tad, kad kāda no šīm dzinām sāk kļūt tāda destruktīva, tā jau kļūst par problēmu, par tavu dēmonu. 

Lasot sociālo tīklu diskusijas, reizēm šķiet, ka daudzi ir lielā diskomfortā ar sevi un kaut kā mēģina tikt ar to galā, uzbrūkot citiem.

Tajā senajā tuksneša tēvu valodā runājot, tas nozīmē, ka zemapziņā esošie lielie spēki cilvēkā ārdās. Un neviens viņam nav palīdzējis tos atšifrēt un saprast, kas patiesībā notiek. Tos nevar ignorēt. Mēs, cilvēki, ļoti ticam gribasspēkam. Nu, tā, ka ar gribasspēku tagad visi saņemsim sevi rokās un tad noteikti visu varēsim. Jā, gribasspēks ir lieliska un liela lieta, bet pamatu pamatā tas ir ārkārtas – avārijas – risinājums. Problēma tā, ka cilvēki ar ārkārtas instrumentu mēģina risināt dzīves pamatjautājumus. Man ir slikti, es saņemu sevi rokās. Rīt man atkal ir slikti, es atkal saņemu sevi rokās. Nepārprotiet, kādreiz tādā veidā tu arī izkulies ārā no tās situācijas, bet kādreiz spied sevi strādāt, strādāt, strādāt, taču tavas attiecības, tavs ķermenis un emocijas cieš. Tu nepievērs uzmanību, un tad bezapziņa vienā brīdī vienkārši var izlemt atslēgt cilvēku. Tā, ka viņš neko vairs nevar. Viņš vienkārši vienā brīdī ir izšķīdis. Jā, man ir ko darīt, bet es vienkārši nevaru izkāpt no gultas. Mans organisms, manas dziņas, mana evolucionārā sistēma sadumpojas pret racionālo virsbūvi, kas domāta tam, lai to visu sabalansētu.

Sievietēm brīdī, kad jūk svarīgas attiecības, parasti ļoti sāp. Un tad viņas dažādi mēģina tikt galā ar šo situāciju. Gribasspēks tomēr ir diezgan būtisks. Lai nenodzertos, piemēram.

Tas, protams, arī ir par gribasspēku. Tomēr vispirms stāsts ir par... varbūt izklausīšos arogants, tomēr sacīšu... sevis labāku pazīšanu. Nu, kurš tad grib nodzerties? Bieži vien tad ir sajūta, ka es te tagad mēģinu turēties, taču man nesanāk, un tad es sāku dzert. Un dzeršanai atkal ir interesanti efekti uz psihi. Uztaisa mazliet tādu miglu, kļūst it kā vieglāk, bet, protams, problēmu jau tas neatrisina. Un tad ir lielā izšķiršanās – vai es tagad no tā iziešu par spīti tam, kas noticis, un parūpēšos par sevi? Kā es to izdarīšu? 

Brīdī, kad attiecības sabrūk, tevī ieslēdzas iekšējās dziņas. Sākot ar to, ka ir agresijas impulss – tu sadusmojies. Ir arī skumjas, bet tās bieži vien ir tādas sedzošas. Lielākoties apakšā ir aizvainojums un lielas dusmas. Un dusmas patiesībā nav nekas cits kā milzīga enerģija. Un tad ir jautājums, vai es to pavēršu pret sevi un tas mani saplosa vēl vairāk, vai arī es saku: nē. Lēti mierinājumi “būs jau labi” stilā tajā brīdī nestrādā. Varbūt pirmajā mirklī tā nebūs, bet agri vai vēlu tu tik un tā sapratīsi, ka tev vienalga ir jāpaēd, ka tev ir jāatrod veids, kā sevi iepriecināt, un tā tālāk. Ja tu vienkārši sēdi un gaidi, ka tagad atjaunosies kaut kāds taisnīgums vai dzīve dabiski sakārtosies... Tā nebūs. Tāpēc pieņem lēmumu, kaut arī daudz kas ir jāsāk gandrīz vai no nulles. Neko darīt – jāsāk. To kādam no malas grūti iedot. Var atbalstīt dažādi, bet pamatizvēle – vai būšu upuris, vai tomēr ko darīšu, lai tā nenotiek, – dzimst cilvēkā pašā.

Tie “viss ir slikti” cilvēki izvēlējušies būt upuri?

Maziem bērniem ir pazīstama situācija, kad apkārt ir citi un tu esi no viņiem atkarīgs. Vienīgais, ko var darīt, ir raudāt vai ko paprasīt. Un mēs tiešām visi objektīvi daudz ko neesam varējuši bērnībā, mums arī nav bijis ļauts varēt. Un tad normālos apstākļos cilvēks piedzīvo milzīgu izaugsmi, milzīgu transformāciju brīdī, kad saprot: es varu! Man nav jāprasa, lai mamma man aizsien kurpju šņores, man nav jāraud, lai kāds pasniegtu ēdienu. Un tad nāk nākamie posmi, kad saprotu, ka pats tomēr visu nevaru un man ir jāpieņem, ka dzīvē ne viss notiek, kā es gribu. Tas atkal ir liels lūzums. Tā notiek attīstība. Kad ir ļoti liels stress, mums ir tendence krist atpakaļ un regresēt. Atkal atgriezties pie tām vienkāršajām shēmām, ko kādreiz saucam par upura situāciju. Cilvēks atgriežas pie bērnībā pazīstamas un tā arī nekad īsti neizmainītas attieksmes, proti, man pienākas! Un es jau pats nevaru, man vai nu iedos visu gatavu, vai arī nekā nebūs. Tas atkal ir jautājums par apziņas plašuma un dziļuma pakāpi. 

Bet vai tas nav arī stāsts par emocionālo inteliģenci?

 Vecākiem vajadzētu bērnam iemācīt atpazīt emocijas. Tu tagad esi dusmīgs, tagad tu neesi dusmīgs, tu esi aizvainots. Tagad sapīcis. Cik daudzi jūt starpību starp vārdiem “nīgrs” un “sapīcis”? Vai “aizkaitināts” un “aizvainots”. Mēs zinām šos vārdus, bet neatpazīstam emocijas ne sevī, ne citos. Cilvēks atnāk pie mācītāja vai terapeita: “Kā jūtaties?” – “Slikti. Viss.” – “Ko nozīmē slikti?” – “Nu, es tā nevaru pateikt, kaut kā vienkārši viss ir slikti.” Svarīga ir spēja atpazīt emocijas. Tad jau seko nākamais solis – ko ar tām iesākt. Ko tu dari, kad esi dusmīgs? Gribi visu spert pa gaisu? Bet ko tu vēl gribi darīt? Lai būtu pasniedzējs, tev jāiegūst augstākā izglītība, jāiziet sertifikācija. Lai tu būtu vecāks, tev neviens nekādu sertifikātu neprasa. Vari būt pilnīgi nekas un drīksti audzināt bērnu. Savā ziņā nenormāls absurds, jo cilvēkam ir milzīga ietekme uz to, kā bērns attīstās. 

Lielākā daļa no mums kādreiz saka: tā man bērnības trauma.

Kādreiz cilvēks atnāk, viņam liela krīze. Un par kaut ko saka: tā man tāda bērnības trauma. Bet bērnības trauma jau neparādījās 23 gadu vecumā. Lai kādi būtu mūsu vecāki, mēs, protams, vienmēr varēsim atrast, ko viņi darīja nepareizi. Jautājums – ko tu dari ar to? Ko tu dari ar to, kas ir tavā pagātnē? Vai tas tagad ir attaisnojums uz mūžīgiem laikiem? Katrā ziņā visi cilvēki mēģina būt laimīgi, mēģina īstenot savus mērķus. Bet dažkārt viņiem (mums visiem) ir diezgan vāja izpratne par to, cik ļoti nozīmīgas ir attiecības ar citiem cilvēkiem, lai mēs varētu to laimi sasniegt. 

Mēs nereti nenovērtējam attiecības, nepamanām, ko nodarām citiem. Un tad ir tā, ka to, ka man nodarīja pāri, pamanu, bet, ka pirms tam pats nodarīju pāri desmit citiem, neievēroju. Tas ir stāsts par vispārējo inteliģenci. Ir vairāk nekā IQ un EQ, ir kādi astoņi inteliģences veidi. Un arī tā ir sistēma, kas palīdz mums izdzīvot. 

Bet arī mentālais intelekts jeb IQ daudziem nemaz nav tik augsti attīstīts, kā viņi domā. Jo tas tiešām nav stāsts par to, ka māki labāk par citiem rēķināt algebru. Tas ir stāsts par spriestspēju, tostarp spriestspēju nepilnīgas vai maldīgas informācijas apstākļos, spēju ielikt kaut kādā kontekstā. Intelekts ir daudz interesantāks koncepts, nekā vidusmēra cilvēks domā. Vēlreiz teikšu: būt patiesi gudram nozīmē iepazīt sevi, savas traumas, bet arī savus resursus un potenciālu. Iespējams, ka mūsu šā brīža problēmām risinājums nav mentālajā līmenī. Par laimi, mēs esam daudz dziļākas un plašākas būtnes nekā sākumā liekas. Un atliek vien novēlēt katram no mums neapstāties pie tā, kā trūkst, bet apzināties savu patieso spēku. Mēs varam izturēt. Un ne tikai izturēt, bet iet uz priekšu un augt.

 Foto: Toms Norde

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 04 aprīlis, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu