Foto: Toms Norde

Vēl pāris dienu pirms lidošanas atpakaļ uz Ņujorku paspējām noķert uz sarunu animācijas filmu režisori, scenāristi un mākslinieci Signi Baumani. Šogad Starptautiskā kino festivāla Riga IFFatklāšanas vakarā pirmizrādi uz lielā ekrāna piedzīvoja Signes animācijas filma Mans laulību projekts. Nešaubīgi varu teikt, ka tik ilgas stāvovācijas pēc filmas noskatīšanās piedzīvoju pirmo reizi. 

Šoreiz vairāk par Signes iekšējo pasauli, dzīves filozofiju un cilvēkmīlestību.

Zini, noskatījusies filmu, es to vairs nevaru saukt par filmu, bet gan par veselu pētījumu par cilvēku. No kurienes tevī ir visas tās zināšanas par neirobioloģiju?

Jā, es neesmu zinātniece, un tas bija ļoti, ļoti grūti. Scenārijs iepriekšējai filmai Akmeņi manās kabatās no manis vienkārši izlija trīs nedēļu laikā, bet kad 2015. gada septembrī sāku rakstīt projekta aprakstu filmai Mans laulību projekts, pavisam dabiski scenārijā ienāca bioloģija. Kāpēc mēs iemīlamies? Kāpēc mēs gribam precēties? Kāpēc šķiramies? Bija ļoti daudz jautājumu. Un, ja tu gribi nonākt līdz kaut kādai objektivitātei, zinātne ir darbarīks. Man gribējās apskatīties, kas ir objektivitāte tai milzīgajai subjektīvajai pieredzei un mīlestības eiforijai. Kad esam iemīlējušies, viss ir tik brīnumaini, jūtas ir dievišķas, un šķiet, ka tās pat neviens cits nevarētu saprast. Bet eiforiju ir izraisījusi tava bioloģija un neironu savienojumi. Bija jāpēta, jāiedziļinās, tad es izpētītajam neuzticējos, devos pie zinātnieka, lai izskata cauri, un viņš atzīmēja lietas, par kurām nevajadzētu rakstīt, jo par tām, izrādās, zinātnieki paši vēl strīdas. Tad rādīju scenāriju citai zinātniecei. Filmas scenāriju rakstīju veselu gadu. Teikšu tā: zinātnieki uz šīm lietām skatās diezgan auksti. Visām šīm grūtībām iziet cauri palīdzēja ticība, ka filma ir svarīga un cilvēkam nepieciešama. Pēc daudzajām sarunām es secināju, ka tāda viena atklāsme par to, kas ir filmas galvenais stāsts, nav notikusi. Filmas vēstījums ir par iecietību. Ja mēs spējam pieņemt sevi tādus, kādi esam, mēs spējam pieņemt un mīlēt arī citus tieši tādus, kādi viņi ir. Raugi, pat kristietības ideoloģijas pamatā bija mīlestība uz savu tuvāko, bet mūsdienu sabiedrība ir kaut kā tik tālu no tās aizgājusi, ka pēkšņi 2000 gadu vēlāk mūsdienu cilvēkam tā šķietami ir atkal gandrīz jauna, radikāla doma. Un tad es prātoju, kā gan tas varēja gadīties, ka mēs cits pret citu esam tik neiecietīgi? Ja tu esi atšķirīgs, citāds, tev ir cita ideoloģija, uzskati, reliģija, eksistence vai tu esi homoseksuāls, vienalga, tiklīdz tava būtība ir nedaudz citāda, cilvēki kļūst neiecietīgi.

Kāpēc, tavuprāt, mūsdienu cilvēks ir neiecietīgs?

To vienā teikumā gandrīz nav iespējams pateikt. Pirmkārt, ne es esmu antropoloģe, ne eksperte, es varu spriest tikai no sava mazā plauktiņa, no kura noraugos. Filmā runāju par oksitocīnu – saiti, spēju pieķerties un mīlēt savu tuvāko, un tā blakusefektu, kas rada naidu pret to, kas nav daļa no tavas saites. Tā ir bioloģiska reakcija. Cilvēkiem ir priekšrievas garoza, kas ļauj regulēt savas emocijas, sapratni, ļauj pieņemt citu cilvēku kā sevi pašu, bet tad ir jāpiepūlas. Mīlestība un naids ir kā divas sejas vienai un tai pašai monētai, vienai un tai pašai bioķīmiskai vielai. Es negribu runāt par konservatīvajiem vai liberāļiem, tie ir tikai ideoloģiju nosaukumi, kuri interpersonālā līmenī starp cilvēkiem neko neizsaka, bet pat no politiskiem spēkiem bieži vien nav aicinājuma mīlēt savu kaimiņu. Mēs esam trenēti vērtēt citus cilvēkus pēc mūsu atšķirībām. Ja es redzu kādu, kuram ir daudz tumšāka āda vai viņš kā citādi ir saģērbies, tad vajadzētu saskatīt to, ka tas otrs arī ir cilvēks. Jā, citāds, bet jāmēģina atrast kopīgu valodu, taču aicinājumu mīlēt citus cilvēkus kā sevi pašu es pēdējā laikā nemaz tik bieži nedzirdu.

(Šis ir tikai sarunas sākums. Visu lasi Imperfekt ziemas numurā!)