Jāatzīstas, ka pirms tikšanās ar Gruzijas vēstnieci Latvijā Teu Maisuradzi, es nedaudz šaubījos, vai saruna izdosies. Bažījos, ka tā varētu izvērsties pieklājīgā diplomātiskā laipošanā, ja sākšu runāt par karu. Un beigās tāds small talk vien sanāks. Biju aizmirsusi vienkāršo patiesību, ka uz pieņēmumiem balstīts viedoklis bieži vien izrādās maldīgs. 

Gruzijas pilnvarotā vēstniece Latvijā vispār neatbilst tam stereotipiskajam priekšstatam, kāds ir diezgan izplatīts attiecībā uz augsta līmeņa diplomātiskajiem darbiniekiem. Nu, jūs jau zināt – formāls apģērbs, labi slēptas emocijas, pieklājīgs smaids un iepriekš sagatavotas atbildes. Mani sagaida jauna, ārēji trausla sieviete vieglā vasaras kleitiņā. Runājam angļu valodā un vēl ilgi pēc tam, kad saruna vairs netiek ierakstīta, un pāris reižu man ļoti jāsaņemas, lai apvaldītu asaras. “Mūs nepārsteidz tas, ko viņi tagad dara Ukrainā,” saka Tea. “Tieši to pašu viņi darīja Abhāzijā un 2008. gada karadarbības laikā. Tikai tolaik nebija viedtālruņu un sociālo tīklu, kas ļauj par šīm zvērībām nekavējoties informēt visu pasauli.” Taču tagad tiek apkopotas liecības ne tikai par 2008. gada notikumiem, bet arī par tām zvērībām, kādas deviņdesmito gadu sākumā tika pastrādātas Abhāzijā. Un tie ir šausmu stāsti, kuriem tolaik pasaulē maz kurš spēja noticēt, jo acīmredzamu pierādījumu nebija, tikai liecinieku stāsti. Vēstniece arī aicina noskatīties godalgoto gruzīnu filmu Shindisi. Šogad augustā aprit 14 gadi kopš Krievijas pilna mēroga militārās agresijas Gruzijā, un, lai pieminētu šos notikumus, Gruzijas vēstniecība organizē Shindisi seansu kinoteātrī KSuns. Filmas stāsts ir balstīts uz patiesiem notikumiem Krievijas militārā iebrukuma laikā Gruzijā.

Tea par diplomātes karjeru sapņojusi jau kopš bērnības. Kad bijusi vēl tikai četrus gadus veca, viņu mājās viesojies kāds vecāku draugs, vēstnieks. Viņš bijis tik harismātisks, un stāsti tik interesanti, ka meitenīte jutusies pilnīgi fascinēta. Kopš tā laika Teai, kaut pati vēl par diplomātiju neko nav zinājusi, vienmēr bijusi nemainīga atbilde jautājumu, ko pieaugušie tik labprāt uzdod maziem bērniem: par ko tu vēlies kļūt, kad izaugsi? Viņa saka, ka nepārspīlējot jau kopš četru gadu vecuma bijusi pārliecināta, ka šis ir viņas ceļš un viņas iespēja būt noderīgai savai valstij. Sākumā pat nav bijis īstas skaidrības, kas īsti ir diplomātija, bet vēlāk, vidusskolas pēdējās klasēs, Tea nopietni investējusi savās zināšanās un studijas turpinājusi Tbilisi Universitātes Starptautisko attiecību fakultātē. Arī šodien Tea ir pārliecināta par izvēles pareizību un saka, ka diplomāta darbs nav tikai viņas profesija, tā ir daļa no viņas pašas un lielākā daļa viņas dzīves. Vecāki gan gribējuši, lai meita studē medicīnu, jo lielākā daļa ģimenes locekļu ir ārsti, tomēr akceptējuši izvēli. Paralēli darbam diplomātiskajā dienestā Tea vienmēr aktīvi darbojusies arī sieviešu tiesību aiztāvības jomā. 

Tea augusi inteliģentā ģimenē kā viena no trim māsām. Mamma vienmēr atbalstījusi visus meitu centienus. Tēvs uz paziņu “Ai, jums nav neviena puikas…” vienmēr atbildējis, ka viņa trīs meitas ir pat vēl kas vairāk nekā puikas. Tētis arī vienmēr iedrošinājis māsas un iedvesmojis būt stiprām, kļūt izcilām savā profesijā un ar cieņu kalpot savai valstij. Viena vēstnieces māsa ir psihiatre, otra – psiholoģe. 

Jautāju, vai, izvēloties diplomātes karjeru, nav bijis bail, ka kaut kādu iekšēju peripetiju dēļ varētu arī iestrēgt kādā Ārlietu ministrijas ierēdnes pozīcijā un nerealizēt savu sapni kļūt par vēstnieci. Pavisam nesen kāda gruzīniete, arī veiksmīga karjerā, man stāstīja, ka Gruzijā dažās jomās joprojām mēdzot dominēt patriarhāli uzskati, proti, sievietes vieta ir mājās pie vīra, gādāt par saimniecību un audzināt bērnus. 

Tea atbild, ka, nē, neko tādu nav jutusi, viņas karjera bijusi diezgan ātra, un viss noticis dabiski un bez jebkādiem šķēršļiem, jo, lai kurā pozīcijā kurā brīdī arī atrastos, viņa sevi darbā ieguldījusi no visas sirds, ar lielu enerģiju, emocijām un pilnu atdevi. Un, ja tu strādā no visas sirds, tad arī katra nākamā karjeras pozīcija tiek sasniegta pilnīgi dabiski. Jo tas nav tikai stāsts par smagu strādāšanu, bet arī par to, kā tu strādā – sakostiem zobiem vai arī ar patiesām emocijām un skaidru vīziju par izdarāmo. Kā arī par to, cik daudz laika un enerģijas ieguldi, attīstot savas prasmes un personību.

(Šis ir tikai raksta fragments. Visu lasi Imperfekt Rudens numurā.)

Foto no privātā arhīva.