Kā atrast īsto?

Kādu vakaru nez kāpēc sava telefona YouToube aplikācijā pēkšņi nevarēju atrast ikvakara Marka Feigina un Oleksija Arestoviča sarunu par situāciju frontē. Gan jau lielākā daļa I’mperfekt lasītāju zina, kas ir šie abi kungi, kuru sarunu – tādu kā kara dienasgrāmatu – klātienē ik vakaru klausās ap 500 tūkstošiem cilvēku, bet jau nākamajā dienā skatījumu skaits sniedzas krietni pāri miljonam. 

Arī abu YouToube kanāliem ir vairāk nekā miljons sekotāju. Bet, ja tomēr par viņiem neko nezini, ir vērts iegūglēt. Bija manā bērnībā tāda pasaciņa pa radio, kur laipns vectētiņš sāka šādi: “Labvakar, mazo draudziņ!” un beigās teica: “Bet nu gan, draudziņ, tev laiks pie miera!” Ne Arestovičs, ne Feigins nav nekādi vectētiņi un nestāsta pasakas, bet runā par karu, taču jāatzīst, ka pēc viņu sarunām aizmigt tomēr ir vieglāk. Tā kā Ukrainas prezidenta biroja padomnieks Arestovičs nav tikai rezerves virsnieks un izbijis aktieris, bet arī psihologs, kas studējis teoloģiju, viņa blogā bieži tiek apspriesti dažādi eksistenciāli jautājumi. Un tovakar es nejauši uzdūros tīzerim no šāda veida raidījuma.

Kāda sieviete jautāja, lai viņš pastāsta, kā atrast īsto mīlestību. Arī man kļuva interesanti, ko tad nu viņš teiks? Vai tiešām stāstīs par kādu gaismas ceļu, uz kura vispirms satiekas dvēseles, kas tad saved kopā tos, kuri viens otram nolemti, vai ko tamlīdzīgu? Nu, jūs jau zināt, cik tēlainas parasti ir atbildes uz šādiem jautājumiem. 

Bet viņš paraustīja plecus un savā rāmajā un labi nostādītajā balsī ieteica nemeklēt to, ko nemaz nevar sameklēt. Vienkārši dzīvot. Ja tā īstā mīlestība pie tevis atnāks, tad tas notiks jebkurā gadījumā. Nu, un ja neatnāks, tad neatnāks, tāpēc jau tava dzīve nav mazāk vērtīgāka. Svarīgākais ir neiespringt, bet dzīvot dzīvi. 

Kad universitātē pirmajos kursos mācījos ārzemju literatūras vēsturi, man bija šausmīgi žēl seno laiku dzejnieku, Petrarku, piemēram, kuri radīja literārus šedevrus, jo bija neprātīgi iemīlējušies sievietēs, par kurām varēja tikai sapņot. Ieraudzīt paveram loga aizkaru, braucot garām karietē un tamlīdzīgi. Mūža mīlestība pret cilvēku, ar kuru tu nekad nebūsi kopā... nu, tik skumji tomēr, vai ne? Taču nepiepildītā kaisle un romantiskās fantāzijas ļāva radīt darbus, kuri iegājuši literatūras vēsturē. Ko var zināt, kas vēl tur sanāktu, ja būtu apprecējušies. Bet... Vai tiešām tā īstā mīlestība ir tā, kuru kaut kādu iemeslu dēļ nav iespējams pārvērst ikdienas tuvībā? Vienmēr bijuši cilvēki, kas nenovērtē to, kas blakus, bet savās fantāzijās ceļo pie tās īstās – tālās un nedabūtās mīlas. Vai iedomu tēla, precīzāk izsakoties. Vārdu sakot, jautājums par īsto mīlestību ir nenormāli sarežģīts, uz kuru iespējams atbildēt ļoti dažādi. Atkarībā no dzīves pieredzes, no situācijas, kurā esi, un, protams, savām ekspektācijām, un kopējās vīzijas par dzīvi. Ir cilvēki, kas nespēj dzīvot bez iemīlēšanās sajūtas. Un to jau arī katrs zina, cik tā fantastiska. Pasakiet vēl, ka tajā periodā, kad pa dzīvi pārvietojaties ar rozā klapēm uz acīm, kad visi iespējamie ķīmiskie savienojumi jūsu smadzenēs un visā ķermenī vibrē, jūs nedomājat, ka tas tiešām ir pa īstam. OK, jūs zināt par tiem pētījumiem, ka šādu kondīciju iespējams uzturēt maksimāli trīs gadus, bet... tas taču ir par citiem. Jums tā nebūs, jums būs uz visu mūžu! Man šķiet, labi, ka ir tāda ticība. Jo nu... kāpēc čakarēt savu laimīgo laiku ar kaut kādiem “krā, krā, visam reiz pienāk gals”? Tā jau var aizdomāties nezin kur. Tā jau saka: tev tikai šķita, ka viņu mīli. Nu nē! Tas, ka tagad nemīli, nenozīmē, ka šķita. Patiess ir viss, kas notiek tad, kad notiek.

Ko darīt, kad lidojums ar to konkrēto cilvēku beidzas? Nu, ko darīt. Dzīvot! 

Un ir varianti. Būt kopā ar viņu jau vairāk tādā tuvinieku fāzē, dzīvot kā draugiem. Vai arī gaidīt jaunu tauriņu uzlidojumu cerībā, ka tas būs mūžīgs. Vēl, protams, ir variants to īsto vienkārši izskaitļot. Nu, tā, lai strādīgs, naudīgs un vienmēr laipns, lai kopīgas intereses, mīl bērnus un suņus, un tamlīdzīgi. Un štrunts par to ķīmiju. Bet tas neder visiem. Es, piemēram, ja nav ķīmijas, neko aprēķināt vienkārši nespēju, pat ja saprotu, cik saprātīgi tas būtu. Man ir teikts, ka šajā ziņā esmu nepieaugusi muļķe. Nu, neko. Kā ir, tā ir. Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku agrā jaunībā ir pārliecināti, ka sastaps to īsto un vienīgo. To, ar kuru ir pareizā ķīmija, uz kuru var paļauties gan priekos, gan bēdās un valsēt, nenominot otram kājas, līdz nāve šķirs. Kā zināms, tā, lai visa šī kombinācija darbotos ideāli, ar pirmo mēģinājumu izdodas tikai dažiem. Par ko viņus var no sirds apsveikt! Vienmēr skumji lasīt ziņas par kārtējā, nupat vēl laimīgā pāra šķiršanos. Bet nesakiet, ka nebija kopā īstie. Gan jau tajā dzīves periodā, kuru pavadīja kopā, viss bija īstāk par īstu. 

Arestovičam taisnība. Nevajag neko meklēt, bet vienkārši dzīvot savu dzīvi un izbaudīt visu, ko tā tev piedāvā. Man šķiet, neraugoties uz to, cik daudz pasaulē ir nežēlības, ko īpaši skaudri saprotam šogad, te ir arī ļoti daudz mīlestības. Kas nebūt nenozīmē tikai kāda vīrieša vai sievietes klātbūtni diennakts režīmā. Mīlestība ir kas vēl daudz lielāks.

Lai krāsains rudens kopā ar I’mperfekt! Un lai ir ko mīlēt!