Kā es iederējos latviešu vidū

— Jeļena Rieksta

Kā es iederējos latviešu vidū

— Jeļena Rieksta

Raksts

Publicēts: 10 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 Es rakstu saviem tautiešiem Latvijā, lai iedrošinātu nebaidīties “pazaudēt seju”. Un arī latviešiem, lai lūgtu uzmundrināt krievus, kad tie cenšas runāt latviski. Gadiem ilgi vēroju krievus Latvijā un brīnos, cik daudzi no viņiem ir perfekcionisti, pateicoties padomju audzināšanai, cik grūti viņiem ļaut sev kļūdīties, it īpaši citu cilvēku priekšā.

 Šīs bailes pazaudēt savu seju ir tik lielas, ka viņi ir gatavi klusēt, nepraktizēt valodu, kamēr nebūs perfekti. Citiem vārdiem, nerunāt nekad. Bēdīgākais, ka ar to viņi liedz sev iespēju iepazīt citu kultūru un mentalitāti, komunicēt ar cilvēkiem, kuri varētu pavērt citus apvāršņus vai vienkārši atvieglot dzīvi, ja runa ir par banāliem sadzīves jautājumiem. To visu es nevarētu zināt, ja pati kādreiz nebūtu tā jutusies. 

Te noteikti ir lasītāji, kuri piedzimuši pēc PSRS sabrukuma un nezina, kā mani tautieši gadījās Latvijā. Mana mamma, piemēram, uzaugusi mazā Krievijas ciematā netālu no Saratovas, tētis nācis no Kazahstānas. Viņi sapazinās Saratovā, studiju laikā. Apprecējās un, kā toreiz bija ierasts, tika nosūtīti strādāt uz vienu no padomju republikām. Viņiem tā bija Lietuva, Kauņa. Tur piedzima mans vecākais brālis un pat paspēja iemācīties lietuviešu valodu. Septiņi gadi Lietuvā, tad manu ģimeni gaidīja nākamais un pēdējais nosūtījums – šoreiz uz Rīgu. 1981. gadā man palaimējās piedzimt tieši šajā valstī, tieši šajā pilsētā – manā Rīgā. Ja ticam, ka mēs paši izvēlamies vietas, kur piedzimt, būdami eņģeļi, tad tā nebija nekāda nejaušība. Tas bija mans dzīves ceļš, piederības sajūtu meklējot.

Manā padomju bērnībā latviešu valodas, atklāti sakot, bija diezgan maz, tāpēc maniem tautiešiem nebija nekādas motivācijas to apgūt. Mana mamma tā arī iestrēga padomju laikā, kad bez valsts valodas varēja tīri labi iztikt. Un vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, kad jau visās jomās bija jārunā tikai latviski, viņa nolēma, ka savos gados – toreiz 42 – nekādu svešvalodu nav spējīga apgūt. Tas, ņemot vērā viņas fenomenālās zināšanas gan matemātikā, gan fizikā, gan dzimtās valodas gramatikā! Vairākus savas dzīves gadus nostrādāt rūpnīcā VEF un tad pieredzēt, kā tā sabrūk reizē ar PSRS, bija pamatīga katastrofa. Viņa vairs nekur nespēja sevi realizēt bez valodas zināšanām, un pēdējā darba pieredze bija apkopējas statusā.

Tieši tas bija mans vislielākais dzinulis mācīties valodu, lai ko tas maksātu, runāt vienalga, kā, lai tikai neatkārtotu savas mammas kļūdas. 

Tētim kā helikoptera pilotam latviešu valoda īsti nebija aktuāla. Savā starpā piloti jau kopš padomju laikiem sarunājās krievu valodā. Pēc 90. gadiem angļu valoda bija tā, ko viņš sāka apgūt un kas bija vairāk nepieciešama komunikācijā ar klientiem. Tētis allaž bija komandējumos Krievijā, Zviedrijā, Lietuvā, tāpēc viņam ir pavisam cits dzīvesstāsts, kas aprāvās 49 gadu vecumā aviokatastrofā. Tas bija vēl viens sitiens un grūdiens, lai saprastu, ka par visu savā dzīvē man būs jādomā un jāgādā pašai. 

Valodu apgūšana bija viena no manām prioritātēm. Motivācija – lai nākotnē pēc iespējas vairāk durvju būtu atvērtas. 

Mana latviešu valodas apguve sākās bērnudārzā, bet neko vairāk par dažiem vārdiem, piemēram, “galds, krēsls, deguns, lelle”, iemācīties neizdevās. Mācoties krievvalodīgo skolā, mums allaž mainījās latviešu valodas skolotājas, tāpēc mācības nebija efektīvas un sistemātiskas. Bez repetitoriem apgūt latviešu valodu labā līmenī īsti nevarēja, jo stundu daudzums bija niecīgs, tāpat nebija iespējas runāt ar cilvēkiem, kuriem tā bija dzimtā. Palīdzēja mākslas vingrošanas treniņi, ko bērnībā apmeklēju astoņus gadus. Man bija lieliska horeogrāfijas pasniedzēja, kura ar mums runāja tikai latviski. Toreiz vēl īsti neko nespēju pateikt, izņemot “labdien” un “paldies”, toties man bija iespēja dzirdēt valodu un uzzināt jaunus vārdus, ko pasniedzēja atkārtoja ikdienā. 

Manā jaunībā televizors bija izklaides centrs katrā dzīvoklī, tāpēc visas filmas un seriāli, tostarp latviešu valodā, tika skatīti bez šķirošanas. Daudz vārdu, izteicienu un pat veselus teikumus pārņēmu, skatoties televīziju. Arī no spāņu un portugāļu seriāliem šis un tas tika uzsūkts. 

Kad kļuva skaidrs, ka par skaistām acīm pilsonību bērniem, kuri piedzima padomju Latvijā, nedos, ar draudzeni pieteicāmies naturalizācijai. Eksāmens nebija grūts, vēsture un konstitūcija gan bija jāpamācās. 

Atceros toreizējo prieku, saņemot zilo pasi. Tas bija solis tuvāk manai piederībai Latvijai. Jau toreiz man nebija sajūtas, ka mana tauta ir tā, kas dzīvo Krievijā. Jā, es runāju krieviski, bet tie cilvēki ir ar citu mentalitāti, ar citu akcentu un savu vēsturi. Tie pat īsti vairs neuzskatīja mūs par krieviem un smējās par mūsu latvisko akcentu, runājot krieviski. Tā dīvaini sanāca, ka, sabrūkot Padomju Savienībai, mēs palikām sveši gan latviešiem, gan krieviem. Okupanti – tā mēdza apsaukāties latviešu bērni pagalmos. Bija skaidrs, ka latviešu ģimenēs vecākā paaudze noskaņoja pret mums, turpināja par notikušo sodīt mūs, bērnus, kuru vecākus sūtīja strādāt, pat nejautājot, kur viņi gribētu dzīvot. Tas noteikti mudināja mani apgūt valodu, lai varētu justies piederīga šai valstij, kā pilsone savā Dzimtenē. Lai neviens man nekad nevarētu pārmest, ka necienu un nerespektēju šo zemi. 

Apzināti izvēlējos latviešu universitāti, neskatoties uz bailēm par to, vai spēšu. Aizgāja uz urrā! Jauni draugi, jauna vide, jauns sākums. Man patika tā citādā pasaule, neierastā, kur ir citādi cilvēki, jo valoda nes sevī pavisam citādu pasaules uztveri, citus skata leņķus. Es satiku cilvēkus, kuri man iemācīja, ka varu būt priecīga tāpat vien, bez jebkādiem dižiem sasniegumiem, vienkārši satiekoties un uzsmaidot otram. Universitātē es turpināju stāties pretī savām bailēm uzstāties publikas priekšā, turklāt ne jau savā dzimtajā valodā. Es nelaidu garām izdevību prezentēt savu vai grupas darbu, neskatoties uz paniskām bailēm runāt auditorijas priekšā. Man tas bija varens izaicinājums (ņemot vērā, ka aiz muguras jau bija lēciens ar izpletni). Arī te latviešu valoda man pavēra jaunas iespējas un iemācīja drosmi.

80. gadu paaudze ir manējā. Vai bijām spiesti iederēties? Daudzi nesamierinājās un devās prom, daži nepieņēma latviešu valodu un arī devās uz dzīvi citur pasaulē. Savukārt es jutu, ka mana vieta ir šeit. Vai man nebija vēlmes padzīvot kaut kur citur?! Bija gan, bet vienmēr, esot prom, man bija tik ļoti patīkami atgriezties Latvijā. It kā te būtu manas enerģijas baterijas, kas spēja uzlādēties tikai te. Man bija iespēja padzīvot un pastrādāt ASV, kopumā tur pavadīju divas vasaras – 2001. un 2002. gada vasaru. Tieši tur nostiprinājās mana pārliecība par palikšanu Latvijā. 

Manā pašreizējā darbā sporta skolā, kur esmu mākslas vingrošanas trenere, es apzināti un mērķtiecīgi izvēlos runāt ar audzēknēm viņu dzimtajā valodā. Mākslas vingrošana joprojām nav īpaši populāra latviešu vidū, es pat teiktu, diezgan tāla no viņu mentalitātes. Tāpēc priecājos par katru latviešu meiteni, kura atnāk pie mums trenēties. Savukārt vecāki ir priecīgi, ka meitai ir iespēja komunicēt ar krieviski runājošiem bērniem un dzirdēt citu valodu. Tādā veidā mūsu vingrotājas attīsta fizisko ķermeni un bonusā apgūst valodas. 

Bilingvāli bērni arī vairs nav nekāds retums, ar katru gadu mūsu sabiedrībā to kļūst arvien vairāk. Mana meita arī aug tādā ģimenē, jo vīrs ir latvietis no tēva puses. Tāpēc mūsu bērns, sākot jau ar pirmsskolas izglītības iestādi, mācās un runā latviski. Tā bija mūsu ar vīru kopīga izvēle, lai nemocītu bērnu ar bilingvālo izglītības sistēmu krievu skolās. Šī apmācības sistēma, pēc maniem novērojumiem, Latvijā joprojām nav sakārtota, un bērniem tajā nav viegli mācīties. Es gāju tam cauri, nav tā vērts.

Dažreiz apzināti izvēlos izlasīt kādu grāmatu latviešu valodā, lai lieku reizi “dzirdētu” šo valodu un paplašinātu vārdu krājumu. Spēja arvien ātrāk un vieglāk kaut ko izlasīt svešā valodā dod brīvības sajūtu. Un ar katru izlasītu grāmatu zūd starpība, kurā valodā tie vārdi ir uzrakstīti. Mani uzrunā latviešu mūsdienu žurnāli, kas vairs tik daudz neraksta par ķermeni un skaistumu, bet gan par dvēseli, garīgo un fizisko veselību. Cilvēka autentiskā būtība, reālās sāpes un cīņas iznāk pirmajā plānā, vairs nav nekādu ideālu, ir tikai tieksme gūt prieku un gandarījumu par nodzīvoto dzīvi. Tādas ir manas sajūtas.

Nesen man tapis jauns zero waste maisiņu projekts instagramā (@Zbag.lv). Ilgi domāju, kuras divas valodas izvēlēties, lai uzrunātu savus lasītājus. Vienu izvēlējos ļoti ātri – latviešu. Jutu, ka tieši šai publikai esmu gatava stāstīt par savu pieredzi zaļās domāšanas un dzīvošanas kontekstā. Lai piedod man mani tautieši krievi, bet mani novērojumi rāda, ka viņus vairāk interesē lietas ap un par sevi. Dabas saglabāšana vēl nav viņu “cīņas” un rūpes. Latviešiem, tāpat kā citiem eiropiešiem, šī tēma tomēr jau ir krietni aktuālāka, un viņi mazākā vai lielākā mērā cenšas ieviest savā dzīvē zero wasteidejas. Svarīgais ir tas, ka man patīk domāt un rakstīt latviski, nekad nebiju domājusi, ka ar svešu valodu var saaugt kopā tiktāl, ka vieglāk domāt tajā, nevis dzimtajā valodā. 

 

Draugi, cita mentalitāte un cita identitāte

Šajā dzīves posmā man līdzas ir draudzenes latvietes. Un esmu par viņām stāvā sajūsmā. Mēs iepazināmies Lauras Dennler Ugunsskolas nometnē, kur trīs dienu garumā mācījāmies un pārvarējām daudz baiļu barjeru, tostarp iešanu pāri oglēm un stiklu lauskām. Tās ir sievietes ar stipru tieksmi pašrealizēties, izzināt un iemīlēt sevi, dzīvot saskaņā ar savu autentisko būtību. Esmu vienīgā krieviete mūsu Liepājas ugunīgo meiteņu bariņā, bet tas man nekādā veidā netraucē sarunāties un saprastiem ar viņām. Mani pieņēma tādu, kāda esmu, pat ar gramatiskas kļūdām un iestarpinātiem krievu valodas vārdiem, ja pēkšņi aizmirstas, kā kaut ko pateikt latviski. Diez vai neperfekti izteikti vārdi un tautība varētu būt ar šķērslis draudzībai. Radnieciskās dvēseles – tā mēs sevi saucam. Un tādas sarunājas caur sajūtām, empātiju, degsmi un atbalstu. 

Interesanti vērot, ka ar manām latviešu draudzenēm notiek kaut kas līdzīgs. Viņas uzrunā krievu mentalitāte, kultūra, garīgā izglītība un valoda. Viņas daudz klausās un lasa krievu avotus, sajūsminās par mūsu straujāko dabu, enerģiskāko dzīves ritējumu, degsmi un apņēmību. Prieks, ka viņām ir interese izzināt svešas kultūras. Bet varbūt tas notiek globāli? Arvien ātrākais internets un informācijas plašāka pieejamība, manuprāt, veicina arī šīs pārmaiņas, un ar katru dienu tautas kļūst tuvākas cita citai. 

Vai varbūt tā ir tieksme aizbēgt no savas identitātes? Pielaikot citu ādu, citu tautību, izmēģināt, kā ir staigāt svešās kurpēs un domāt citādi? Jo runa jau nav tikai par vārdiem citā valodā. Līdz ar svešvalodu ienāk cita pasaules uztvere, cits domu gājiens, citi teicieni un atzinumi. Tā ir kā paralēla realitāte – jūs it kā dzīvojat blakus vienas valsts ietvaros, bet tajā pašā laikā ir polāras domāšanas sistēmas, citas vērtības, tās pašas jau pieminētās cīņas un sapņi. Man patīk pielaikot šo citu identitāti, sadzīvot ar to, vērot sevi citādu – ar drusku plašāku redzesloku, empātijas un komunikācijas spējām. “Kvanta lēciens,” – tā būtu teikusi mana mīļā draudzene Evija. 

Esmu pamanījusi tiešu sakarību starp pārliecību par sevi un svešvalodas plūsmu. Kad nespēju raiti izveidot teikumu un atrast īstos vārdus, tas ir pirmais signāls, ka nejūtos savā ādā, ka nenovērtēju sevi vai vienkārši esmu nogurusi. Tad ir laiks parūpēties par sevi. Manā gadījumā – pabūt vienai, izgulēties, izstaigāties un padarīt kaut ko radošo. Bet visvairāk iedvesmo, ja varu iepriecināt savus tuvos cilvēkus vai paveicu kādu sarežgītu uzdevumu. Tāpat man ļoti svarīgi ir regulāri būt starp latviešiem, dzirdēt valodu, tad esmu plūsmā. Ja esmu prom kaut vai 10 dienas, piemēram, ceļojumā, atgriežos ar drusku pazaudētu runātprasmi, ko vajag atjaunot tāpat kā fizisko formu pēc ilgas bezdarbības. Valodas lietošana ikdienā dod vieglumu un runas plūdumu. 

Līdz ar valodu nāk kultūra, un latviešiem tā ir ļoti bagāta. 

Man galīgi neder turēties pie pārliecības, ka mana dzimtene ir Krievija, jo esmu krieviete. Es jūtu, ka manas mājas ir te, mana tauta ir šī un mana Dzimtene ir Latvija. Tieši šai tautai es gribu justies piederīga. Daļa no maniem tautiešiem izvēlas palikt pie saviem uzskatiem un nekad nesaukt Latviju par savu Dzimteni. Bet tajā pašā laikā braukt prom arī negrasās, jo te ir viņu mājas. Dziļi sirdī viņi saprot, ka Krievijā viņus vairs neviens negaida ar izplestām rokām, un, visticamāk, viņiem tur nemaz nepatiktu. Tad kāpēc pretoties un nepievienoties latviešiem, lai esam vienota tauta, kas mīl savu zemi un rūpējas par tās uzplaukumu?! Es gribu ticēt, ka kādreiz tā noteikti būs! Jūtu, ja mēs audzināsim bērnus ar patriotisku un mīlestības pilnu noskaņu pret Latviju, mūs gaida superīga nākotne!

Jau kādu laiku man ir svarīgi nēsāt piespraustu Latvijas karodziņu pie sava apģērba. Kad braucu uz starptautiskām sacensībām kā tiesnese, izvēlos valkāt karodziņu ar patiesu lepnumu. Esam maza valsts, bet mums ir savi sasniegumi sportā. Pat ja tie nav tik vareni, salīdzinot ar citām valstīm, ticu, ka katram ir savs ātrums un ceļš. 

Milzīga bagātība tomēr ir valodas! Es jūtos laimīga, ka, pateicoties disciplīnai, mērķtiecībai, pārkāpjot bailēm un nedrošībai, tomēr spēju tās apgūt. Kādās sacensībās, kad tiesāju kopā ar latviešu tiesnesi, saņēmu superīgu komplimentu, ka latviski runāju gandrīz bez akcenta. Viņa bija pārliecināta, ka vismaz viens no maniem vecākiem ir latvietis. Bija patīkami to dzirdēt, jo man tas nozīmēja, ka visi šie gadi, praktizējot valodu pie katras izdevības (iestādēs, veikalos, ar latviešu draugiem un audzēknēm, mācībās utt.), uzlaboja manu izrunu. Todien es lepojos ar saviem panākumiem kā nekad agrāk. 

Nu, lūk, tāds ir mans stāsts, kas noteikti nebeidzas tagad, manos gandrīz 40 gados. Kas mani motivēja to uzrakstīt? Galvenokārt tas ir domāts maniem tautiešiem, lai iedrošinātu nebaidīties kļūdīties un sākt runāt, sākt lietot valodu un tādā veidā attīstīt to. Neviens nesmiesies, neķiķinās, ja runāsi ar kļūdām. Gluži pretēji, esmu satikusi daudz atbalstošu cilvēku, kuri ar sapratni un pacietību vienmēr mani uzklausījuši. Un jums, latvieši, novēlu pēc iespējas vairāk saprast un atbalstīt cittautiešus. Jūs to noteikti varat un darāt! Lai mums visiem miers un saticība! 

Tu esi pasaules cilvēks, kad spēj saprasties ne tikai ar saviem tautiešiem. Tā ir laime iepazīt jaunas kultūras un draudzēties ar cilvēkiem. Un valoda ir tilts starp mums, bet par to jau klasiķi visu ir pateikuši. 

 

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 10 oktobris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu