Kā (ne)meklēt un (ne)atrast

— Aija Strazdiņa

Kā (ne)meklēt un (ne)atrast

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 17 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Šim rakstam bija jābūt par to, kā pumpuriņu plaukšanas sezonā ietērpties krinolīnā un sazemēties ar sievišķajām enerģijām, kā vecumdienās efektīvāk uzlikt mīksto krunkām un sīkajām, pārdesmitgadīgajām plakaņģīmju mamzelēm, kā ieelpot maskulīnu naidu un vienā izelpā pagūt gan izpūst tīru beznosacījuma mīlestību, gan sulīgi ievilkt tam maitasgabalam pa ķobi vai... ak tu dieniņ’, par ko gan bezgala vērtīgu mēs varētu te diskutēt, ja vien... man šodien nebūtu nolūzis nags! 

Gluži kā skavotāja ķepiņas, standziņas vai adatiņas (lai man piedod diplomētie kancelejas darbinieki, bet tiešām nav ne jausmas, kā tos bleķa gabalus sauc!), kas beidzas tieši tad, kad tu kniedē! Vai kā krīts, kas pārplīst precīzi rakstīšanas brīdī. Vai zeķbikses, kas izirst, kad stūķē tās kājās. Mans nags salūza pavisam neprozaiski – es aizķēros aiz jostas, kas aizķērās aiz biksēm, kas aizķērās aiz atvilknes, kas vienkārši ir stulba. Un te nu mēs nonākam lūzumpunktā, kur es vēlētos apšaubīt vecāku viedokli, ko dzirdēju skandējam bērnībā, kamēr viņi nenogurdami vadāja mani no viena pulciņa uz nākamo, proti, ka visas problēmas rodas no bezdarbības. Muļķības! Tieši cik tās tur, kā viņas, adatiņas ir beigušās, kad tās neviens nav centies saskavot? Un cik zeķbikses ir saplīsušas, atrodoties skapī miera stāvoklī? Ha!

Bet ne par to ir stāsts

Burtiski minūti pēc nelaimes gadījuma (ar šādiem publicitātes tempiem sāpīgi iekabinot Letai, Netam un ātrās reaģēšanas vienības reakcijas ātruma vidējiem rādītājiem) digitāls fotoattēls ar manu ciniski izslieto, nejauki apskādēto vidējo pirkstu nonāca plašsaziņas tīklos.

Labi, labi, tā kā man ir vairāk nekā pieci sekotāji un divarpus no viņiem es dīvainā kārtā pazīstu arī taustāmā dzīvē, bildei netika tas gods tikt publicētai sejasgrāmatā, kur tā aši vien akumulētu vismaz duci laiku (Lieliski, ka tev nolūzis nags!), dažus vainamdieniņus (Es apraudājos, ieraugot, ka tev nolūzis nags!) un pāris sirsniņu (Mīlu nolūzušus nagus!). Nebūdama gatava trešo pirkstu parādīt puspasaulei, nosūtīju to vacapā draudzenei, kura ir ne tikai mans psihologs, patologs un eksorcists vienā personā, bet arī mana manikīre. Un, drošs paliek drošs, ar nenormāli smieklīgu papildtekstu “Un kas JUMS šodien jauns?” vēl divām ar tēmu nesaistītām meitenēm. Jo dalīta bēda esot pusbēda, un, ja švakās matemātikas zināšanas mani neviļ, aizbliežot fočeni trim personām, pašai taču paliek tikai ceturtā daļa nelabuma! Lieki piebilst, ka gaidītā atvieglojuma sajūta tā arī neiestājās. Bet! Kad mana drausmīgā nelaime bija cienīgi apžēlināta (Mīļā, sāpu kopā ar tevi! Neļauj tam sabojāt tavu dienu!), viena dāma atbildēja, ka viņas dzīvē diemžēl nekā jauna neesot, bet otra – ka viņai, paldies dievam, viss pa vecam. Un, kamēr es pūlējos izšķetināt, kuram no šiem diviem Homo sapiens attīstības pamatvirzieniem pieskaitīt sevi, ar īsu un konkrētu “kaza tu” un mazliet izsmeļošāku “besii brauc aatri salabosu ir caurums tagad!” čatā pieteicās... konspirācijas nolūkos sauksim viņu par Betiju.

Nepilnu stundu vēlāk sēdēju aci pret aci ar savu glābēju, kas, bruņojusies ar elektriskajiem kutikulu vīlēšanas aparātiem, dieva goda vārds ne mazāk kā 200 gēllakas pudelītēm (ja esat gatavas ieraudzīt pasauli visā tās krāsu košumā, rakstiet privāti, iedošu adresi un morāli sagatavošu šoka terapijai), virsskaņas nagu pulētājiem un ultragaismas apstarošanas lampām, laiski malkoja trešo kafiju bez cukura (jo Mēness sagājis pa fāzēm, tāpēc diēta), uzkožot otro ķiršu kruasānu. Betijai vairs nav 20, un taisnības labad jāteic, ka arī 30 viņai labu laiku vairs nav, toties ir asa mēle un žilbinošs skatiens, seksapīls dupsis, fantastiska stila izjūta, D70 izmēra krūšturis (un šī laikam ir vienīgā viņas labā īpašība, kuras iespaidā baltā skaudība iekrāsojas mazmazlietiņ sarkana) un grandiozs koķetērijas arsenāls, kas nesaprotamā kārtā disonē ar totālu seksa trūkumu.

– Nemaz nestāsti, kā tu to pirkstu sev nolauzi! Pat zināt negribu.

– Labi, neteikšu.

– Ārā baigais vējš. Aizpūta pagalmā visas miskastes.

– Ā... nu, gadās... un tu ko?

– Es vakar bučojos.

(Mēms šoks. Viegla aritmija. Atgūstu runas spējas. Saņemu sevi rokās. Šauju ārā!)

– Ar ko?!

– Klubā. Ieklīdu kaut kādā pasākumā.

– Ar ko tu tur bučojies?

– Pie letes. Paņēmu konjaku, sen nebiju nekur bijusi.

– Labi, bet bučojies ar ko?

– Nebija domāts, ka vispār iešu, zeķbikses cauras, blūze dzeltena...

– Pag, tad tu bučojies vai ne?!

– Nuja, bučojos! Es taču saku.

– Ar ko?!

– Tak kā lai es to zinu!?!

Sieviete – vīrieša labākais draugs 

Bērnībā viss bija kaut kā līdz banalitātei vienkārši – ja neesi pamanījusies nocopēt pumpainu klasesbiedru, jo tās ir pašas elementārākās zāles pret vientulību, aizej uz diseni, patrinies gar sienām un, ja nu galīgi neštimmē, ejot pēc alus, mazliet ilgāk pastāvi pie barčika un, ja plauša atļauj (kas vispār bija skaitāms par baigo bonusu!), izej uzpīpēt. Bez šķiltavām, protams. Vai vēl labāk – bez cigaretēm. Un ziemā bez jaciņas, jo virsdrēbes – tas galīgi nav stilīgi! Ticiet vai ne, bet bija tāds laiks, kad vārdu savienojumā “Hei, mazā, šovakar viena?” nebija nevienas piedauzīgas nots un jebkurš “Padejosim?” faktiski liecināja par potenciālām ilgtermiņa attiecībām uz nedēļām divām trim. Toreiz godprātīga atzīšanās “Tu esi baigi smukiņā!” pēc pirmās dejas pirmā piedziedājuma likās esam tīri vietā, un ne velti prasmīgākie dīdžeji vakara otrajā pusē lika lēno ne retāk kā pēc trim četrām ātrajām, jo apmēram tik ilgs bija gadījuma rakstura iepazīšanās restarts – kaut vai tīri formāla neiekniebšana meitenei dupsī pirmajās piecpadsmit horeogrāfijas minūtēs varēja liecināt par švaku raksturu, pārmērīgi pareizu audzināšanu vai pat neiepatikšanos. Un, ja jums ir sešpadsmit un ir deviņdesmitie, tad, ticiet man vai atcerieties paši, tieši nekas no iepriekš minētā nav seksīgi.

Un tagad pasakiet man, lūdzu, kurā brīdī tas viss pazuda?! Kā nākas, ka mēs, garā joprojām tikpat jaunās, attopamies garlaicīgās korporatīvajās ballītēs un formālos saviesīgos pasākumos, kuros labākajā gadījumā nodaļas priekšnieks pa reizei izdancina visas dāmas, bet nožēlojamākajā (un visbiežākajā) scenārijā tantes šūpojas viendzimuma aplītī, kurā retu reizi tiek iebuhņīts kāds apjucis kolēģis, kurš pēc pirmās makarenas, pieklājīgi atklanījies, teciņus nozūd bāra virzienā, jo tieši tur aiz graķīšiem un “puiku sarunām” jau slēpjas viņa iebiedētie biedri. Šoreiz nerunāsim par tām zemas kvalitātes fūrijām, kuras zināma alkohola daudzuma iespaidā ir gatavas šoferītī Jurkā saskatīt Klūnija vaibstus un Depa potenciālu, – viņas mums godu nedara. Varbūt viņām joprojām patīk “Tu ir smuks zaķīc!” uz austiņas, bet mēs uz to vairs nepavelkamies, mēs gribam vairāk, mēs gribam būt liktenīgi vienīgās. Un laimi, to arī! Īstu! Lielu! Un uzreiz!

Viena no manām labākajām draudzenēm, sauksim viņu par Melitu, ir svēti pārliecināta, ka sieviete ir vīrieša labākais draugs, un jebkādu intīmu attiecību deficīts vai, kā viņas gadījumā, atklāti sakot, elementāra nesākšanās tiešā veidā norāda uz šīs draudzības nepietiekamību. Melita ir pilnībā atbalstoša, absolūti saprotoša, totāli ieinteresēta un neviltotu interesi izrādoša. Es pilnīgi bez problēmām varu iztēloties, kā jebkurš planētas čalis pēc tam, kad viņu izmetusi no mājas sieva, kad viņš ar negodu aizgājis no sapņu darba vai zaudējis derībās karaļvalsti, varētu pa ceļam uz krogu vai striptīzbāru iegriezties pie Melitas un netraucēti ļauties viņas nomierinošajai klātbūtnei. Viņa uzklausītu sāpi, pamasētu muguru un sasmērētu desmaizes ceļam... uz to pašu striptīzbāru, kur pēc sešām rumkolām mūsu varonis ļautos kaislīgiem skūpstiem ar... faktiski vienalga, ar ko.

Melitai ir teorija, ka īstajai sievietei jābūt atbalsta personai, mātei, māsai, terapeitam, bikstēvam un kolēģei vienā ķermenī, jo tikai tā viņa var būt vīrieša galvenais hobijs un labākais draugs. Ar kuru, balstoties uz iepriekš minēto, veidot intīmas attiecības. Man savukārt ir teorija, ka vīrieša hobijs ir mocis. Vai hanteles. Vai enciklopēdija, ģitāra, bembis, futene, karjera, omlete no rīta un netflikss vakarā. Un ka ir superlabi, ja tam visam netraucē, bet, gluži otrādi, šo komplektu papildina piedienīgi koķeta, pašpietiekama radība, kurai labprāt gribas (un drīkst) iekniebt dupsī. Kura prot iekniebt pretī. Ar kuru gribas intīmas attiecības. Kura tevi saprot, atbalsta, ceļ un tāpēc (!) ir tavs labākais draugs. Man ir teorija, ka, mainot saskaitāmo kārtību, summa tomēr mainās. Šā iemesla dēļ mēs ar Melitu, kad satiekamies, runājam galvenokārt tikai par mūziku un kino.

Šoks “pa godīgo” 

Kad zāle bija zaļāka un reperi (līdzīgi kā tagad edšīranti) – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, attiecībās zemūdens akmeņu bija daudz mazāk. Palabojiet mani, ja es tagad nostalģiski kļūdos, bet tiešām – kas TĀDS varēja notikt, lai deviņdesmito gadu izskaņā romantiski noskaņotam jaunietim liktu vilties otrā pusītē? Bučojās ar citu, kamēr nedēļas nogalē bija pie manis laukos? Aizbrauca pie cita uz laukiem un negrib atzīties, ka bučojās? Neatbild uz peidžera ziņām? Solīja, ka rādīs cičus, bet nerāda? Draudzējas tikai tāpēc, ka mans onkulis no Amerikas ved košļenes? Nozaga abas VHS kasetes un aizlaidās, golddigere nožēlojamā? Em... vēl versijas?

O, toties mūsdienās... johaidī, ļaujiet tikai iztēlei vaļu! Grib, lai sajūtos emocionāli piederīgs un nomaksāju ātros kredītus. Uzskata, ka iepriekš saražotajiem bērniem vajadzīgs tēvs, un tikai tāpēc ir ar mani kopā. Pārliecināta, ka katrai sievietei nepieciešams bioloģiskais turpinājums – acīmredzot vienalga, no kā, tāpēc izvēlējusies mani. Cierē uz mantojumu, dividendēm, nekustamo un kustamo, uz manas mammas dārglietām un Kuzņecova porcelāna servīzi. Kaunas no draudzenēm, jo visām ir, tad viņai arī vajag. Negrib nomirt vientulībā, vecmeitās vai nevainīga. Un tā tālāk – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku.


(NOTEIKTI VĒRTS IZLASĪT VISU RAKSTU! To atradīsi jaunākajā Imperfekt numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 17 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu