Kā (ne)meklēt un (ne)atrast

— Aija Strazdiņa

Kā (ne)meklēt un (ne)atrast

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 31 oktobris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 Third Idea  Unsplash

Šim rakstam bija jābūt par to, kā pumpuriņu plaukšanas sezonā ietērpties krinolīnā un sazemēties ar sievišķajām enerģijām, kā vecumdienās efektīvāk uzlikt mīksto krunkām un sīkajām, pārdesmitgadīgajām plakaņģīmju mamzelēm, kā ieelpot maskulīnu naidu un vienā izelpā pagūt gan izpūst tīru beznosacījuma mīlestību, gan sulīgi ievilkt tam maitasgabalam pa ķobi vai... ak tu dieniņ’, par ko gan bezgala vērtīgu mēs nevarētu te diskutēt, ja vien... man šodien nebūtu nolūzis nags! 

Gluži kā skavotāja ķepiņas, standziņas vai adatiņas (lai man piedod diplomētie kancelejas darbinieki, bet tiešām nav ne jausmas, kā tos bleķa gabalus sauc!), kas beidzas tieši tad, kad tu kniedē! Vai kā krīts pārplīst precīzi rakstīšanas brīdī. Vai zeķubikses izirst, kad stūķē tās kājās. Mans nags salūza pavisam neprozaiski – es aizķēros aiz jostas, kas aizķērās aiz biksēm, kas aizķērās aiz atvilknes, kas vienkārši ir stulba. Un te nu mēs nonākam lūzumpunktā, kur es vēlētos apšaubīt vecāku viedokli, ko dzirdēju skandējam bērnībā, kamēr viņi nenogurdami vadāja mani no viena pulciņa uz nākamo – proti, ka visas problēmas rodas no bezdarbības. Muļķības! Tieši cik tās tur, kā viņas, adatiņas ir beigušās, kad tās neviens nav centies saskavot? Un cik zeķubikses ir saplīsušas atrodoties skapī miera stāvoklī? Ha! 

Bet ne par to ir sāsts. 

Burtiski minūti pēc nelaimes gadījuma (ar šādiem publicitātes tempiem sāpīgi iekabinot LETAi, NETam un ātrās reaģēšanas vienības reakcijas ātruma vidējiem rādītājiem) digitāls fotoattēls ar manu ciniski izslieto, nejauki apskādēto vidējo pirkstu nonāca plašsaziņas tīklos. 

Labi, labi – tā kā man ir vairāk kā pieci sekotāji un divarpus no viņiem es dīvainā kārtā pazīstu arī taustāmā dzīvē, bildei netika tas gods tikt publicētai sejasgrāmatā, kur tā aši vien akumulētu vismaz duci laiku (Lieliski, ka tev nolūzis nags!), dažus vainamdieniņus (Es apraudājos ieraugot, ka tev nolūzis nags!) un pāris sirsniņas (Mīlu nolūzušus nagus!). Nebūdama gatava trešo pirkstu parādīt pus pasaulei, nosūtīju to vacapā draudzenei, kura ir ne tikai mans psihologs, patologs un eksorcists vienā personā, bet arī mana manikīre. Un, drošs paliek drošs, ar neeeenormāli smieklīgu papildtekstu “Un kas JUMS šodien jauns?” vēl divām ar tēmu nesaistītām meitenēm. Jo dalīta bēda esot pusbēda – un ja švakās matemātikas zināšanas mani neviļ, aizbliežot fočeni trīs personām pašai taču paliek tikai ceturtā daļa nelabuma!? Lieki piebilst, ka gaidītā atvieglojuma sajūta tā arī neiestājās. Bet! Kad mana draušalīgā nelaime bija cienīgi apžēlināta (Mīļā, sāpu ar tevi! Neļauj tam sabojāt tavu dienu!), viena dāma atbildēja, ka viņas dzīvē, diemžēl, nekā jauna neesot, bet otra, ka viņai, paldies dievam, viss pa vecam – un kamēr es pūlējos izšķetināt, kuram no šiem diviem Homo Sapiens attīstības pamatvirzieniem pieskaitīt sevi, ar īsu un konkrētu “kaza tu” un mazliet izsmeļošāku “besii brauc aatri salabosu ir caurums tagad!” čatā pieteicās... konspirācijas nolūkos sauksim viņu par Betiju. 

Nepilnu stundu vēlāk sēdēju aci pret aci ar manu glabēju, kas, bruņojusies elektriskajiem kutikulu vīlēšanas aparātiem, dieva goda vārds ne mazāk kā 200 gēllakas pudelītēm (ja esat gatavas ieraudzīt pasauli visā tās krāsu košumā – rakstiet privāti, iedošu adresi un morāli sagatavošu šoka terapijai), virsskaņas nagu pulētājiem un ultragaismas apstarošanas lampām, laiski malkoja trešo kafiju bez cukura (jo mēness sagājis pa fāzēm un tāpēc diēta), uzkožot otro ķiršu kruasānu. Betijai vairs nav 20 un taisnības labad jāsaka, ka arī 30 viņai labu laiku vairs nav – toties ir asa mēle un žilbinošs skatiens, seksapīls dupsis, fantastiska stila izjūta, D70 izmēra krūšturis (un šī laikam ir vienīgā viņas labā īpašība, kuras iespaidā baltā skaudība iekrāsojas mazmazlietiņ sarkana) un grandiozs koķetērijas arsenāls, kas nesaprotamā kārtā disonē ar totālu seksa trūkumu. 

  • -  Nemaz nesaki, kā tu to pirkstu sev nolauzi! Pat zināt negribu. 
  • -  Labi, neteikšu. 
  • -  Ārā baigais vējš. Aizpūta pagalmā visas miskastes. 
  • -  Ā... nu, gadās... un tu ko? 
  • -  Es vakar bučojos. 
  • -  (Mēms šoks. Viegla aritmija. Atgūstu runas spējas. Saņemu sevi rokās. Šauju ārā!) Ar ko?! 
  • -  Klubā. Ieklīdu kaut kādā pasākumā. 
  • -  Ar ko tu tur bučojies? 
  • -  Pie letes. Paņēmu konjaku, sen nebiju nekur bijusi. 
  • -  Labi, bet bučojies ar ko? 
  • -  Nebija domāts, ka vispār iešu, zeķubikses cauras, blūze dzeltena... 
  • -  Pag, tad tu bučojies vai nē?! 
  • -  Nu ja, bučojos! Es taču saku! 
  • -  Ar ko?! 
  • -  Tak kā lai es to zinu!?! 

Sieviete – vīrieša labākais draugs 

Bērnībā viss bija kaut kā līdz banalitātei vienkārši: ja neesi pamanījusies nocopēt pumpainu klasesbiedru, jo tās ir pašas elementārākās zāles pret vientulību - aizej uz diseni, patrinies gar sienām un ja nu galīgi neštimmē, ejot pēc alus mazliet ilgāk pastāvi pie barčika un, ja plauša atļauj (kas vispār bija skaitāms par baigo bonusu!) - izej uzpīpēt. Bez šķiltavām, protams. Vai vēl labāk – bez cigaretēm. Un ziemā bez jaciņas, jo virsdrēbes – tas galīgi nav stilīgi! Ticiet vai nē, bet bija tāds laiks, kad vārdu savienojumā “hei, mazā, šovakar viena?” nebija nevienas piedauzīgas nots un jebkurš “padejosim?” faktiski liecināja par potenciālām ilgtermiņa attiecībām uz nedēļām divām, trim. Toreiz godprātīga atzīšanās “tu esi baigi smukiņā” pēc pirmās dejas pirmā piedziedājuma likās esam tīri vietā un ne velti prasmīgākie dīdžeji vakara otrajā pusē lika lēno ne retāk kā pēc trim, četrām ātrajām, jo apmēram tik ilgs bija gadījuma rakstura iepazīšanās restarts – kaut vai tīri formāla neiekniebšana mietenei dupsī pirmajās piecpadsmit horeogrāfijas minūtēs varēja liecināt par švaku raksturu, pārmērīgi pareizu audzināšanu vai pat neiepatikšanos. Un ja jums ir sešpadsmit un ir deviņdesmitie, tad, ticiet man vai atcerieties paši – tieši nekas no iepriekš minētā nav seksīgi. 

Un tagad pasakiet man, lūdzu, kurā brīdī tas viss pazuda?! Kā nākas, ka mēs, garā joprojām tikpat jaunās, attopamies garlaicīgās korporatīvajās ballītēs un formālos saviesīgos pasākumos, kuros labākajā gadījumā nodaļas priekšnieks pa reizei izdancina visas dāmas, bet nožēlojamākajā (un visbiežākajā) scenārijā tantes šūpojas viendzimumam aplītī, kurā retu reizi tiek iebuhņīts kāds apjucis kolēģis, kurš pēc pirmās makarenas, pieklājīgi atklanījies, teciņus nozūd bāra virzienā, jo tieši tur aiz graķīšiem un ‘puiku sarunām’ jau slēpjas viņa iebiedētie biedri. Šoreiz nerunāsim par tām zemas kvalitātes fūrijām, kuras zināma alkohola daudzuma iespaidā ir gatavas šoferītī Jurkā saskatīt Klūnija vaibstus un Depa potenciālu – viņas mums godu nedara. Varbūt viņām joprojām patīk “tu ir smuks zaķīc” uz austiņas, bet mēs uz to vairs nepavelkamies, mēs gribam vairāk, mēs gribam būt liktenīgi vienīgās. Un laimi, to arī! Īstu! Lielu! Un – uzreiz! 

Viena no manām labākajām draudzenēm, sauksim viņu par Melitu, ir svēti pārliecināta, ka sieviete ir vīrieša labākais draugs – un jebkādu intīmu attiecību deficīts vai, kā viņas gadījumā, godīgi sakot, elementāra nesākšanās tiešā veidā norāda uz šīs draudzības nepietiekamību. Melita ir pilnībā atbalstoša, absolūti saprotoša, totāli ieinteresēta un neviltotu interesi izrādoša. Es pilnīgi bez problēmām varu iztēloties, kā jebkurš planētas čalis pēc tam, kad viņu izmetusi no mājas sieva, kad viņš ar negodu aizgājis no sapņu darba vai zaudējis derībās karaļvalsti, varētu pa ceļam uz krogu vai striptīzbāru iegriezties pie Melitas – un netraucēti ļauties viņas nomierinošajai klātbūtnei. Viņa uzklausītu sāpi, pamasētu muguriņu un sasmērētu desmaizes ceļam... uz to pašu striptīzbāru, kur pēc sešām rumkolām mūsu varonis ļautos kaislīgiem skūpstiem ar... faktiski tiešām vienalga ko. 

Melitai ir teorija – ka īstajai sievietei jābūt atbalsta personai, mātei, māsai, terapeitam, bikstēvam un kolēģei vienā ķermenī, jo tikai tā viņa var būt vīrieša galvenais hobijs un labākais draugs. Ar kuru – balstoties uz iepriekš minēto – veidot intīmas attiecības. 

Man, savukārt, ir teorija, ka vīrieša hobijs ir mocis. Vai hanteles. Vai enciklopēdija, ģitāra, bembis, futene, karjera, omlete no rīta un netflikss vakarā. Un ka ir superlabi, ja tam visam netraucē, bet gluži otrādi – šo komplektu papildina piedienīgi koķeta, pašpietiekama radība, kurai labprāt gribas (un drīkst) iekniebt dupsī. Kura prot iekniebt pretī. Ar kuru gribas intīmas attiecības. Kura tevi saprot, atbalsta, ceļ un tāpēc (!) ir tavs labākais draugs. 

Man ir teorija, ka, mainot saskaitāmo kārtību, summa tomēr mainās. Šī iemesla dēļ mēs ar Melitu, kad satiekamies, runājam galvenokārt tikai par mūziku un kino. 

Šoks ‘pa godīgo’ 

Kad zāle bija zaļāka un reperi (līdzīgi kā tagad edšīranti) – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, attiecībās zemūdens akmeņu bija daudz mazāk. Palabojiet mani, ja es tagad nostaļģiski kļūdos – bet tiešām, kas TĀDS varēja notikt, lai deviņdesmito gadu izskaņā romantiski noskaņotam jaunietim liktu vilties otrā pusītē? Bučojās ar citu, kamēr nedēļas nogalē bija pie manis laukos? Aizbrauca pie cita uz laukiem un negrib atzīties, ka bučojās? Neatbild uz peidžera ziņām? Solīja, ka rādīs cičus, bet nerāda? Draudzējas tikai tāpēc, ka mans onkulis no Amerikas ved košļenes? Nozaga abas VHS kasetes un aizlaidās, golddigere nožēlojamā? Em... vēl versijas? 

Ō, toties mūsdienās – johaidī, ļaujiet tikai iztēlei vaļu! Grib, lai sajūtos emocionāli piederīgs un nomaksāju ātros kredītus. Uzskata, ka iepriekš saražotajiem bērniem vajadzīgs tēvs un tikai tāpēc ir ar mani kopā. Pārliecināta, ka katrai sievietei nepieciešams biloģiskais turpinājums – acīmredzot vienalga, no kā, tāpēc izvēlējusies mani. Cierē uz mantojumu, dividendēm, nekustamo un kustamo, uz manas mammas dārglietām un Kuzņecova porcelāna servīzi. Kaunas no draudzenēm, jo visām ir – tad viņai arī vajag. Negrib nomirt vientulībā, vecmeitās vai nevainīga. Un tā tālāk – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. 

Kāda cita mana paziņa ar segvārdu Inta, kuras pase nepielūdzami liecina par tuvojošos sesto gadu desmitu, sakās atradusi izeju no vecumgrupai raksturīgās aizdomu miglas. Iedomājoties Intu, man allaž prātā nāk vārdu salikums “vizuāli iekārojama” – un tāda viņa tiešām ir! Ja Inta būtu kara laika fotomodele, es esmu pārliecināta, ka karadarbības iznākums būtu vistiešākā mērā atkarīgs no viņas tautības un politiskās piederības – jo neviens zaldāts, kura īpašumā nonāktu fotokartīte ar Intas (kaut vai tiem laikiem estētiski pietušētu) kailfoto, nebūtu gatavs mirt ko tik gardu nenobaudījis, viss viens vai viņam būtu 18 vai 80 gadu. Un tātad – būdama ārkārtīgi izskatīga sieviete ar visām Femme Fatale kvalifikācijām, kādas vien varat iedomāties, Inta uzskata, ka... var atļauties būt absolūti godīga! 

Kā tas izpaužas dzīvē? Ilgākais laiks, ko Inta pavadījusi vienatnē sēžot pie bāra, ir 15 sekundes, jo apmēram tik laika vajadzīgs, lai jebkurš savu brīvību cienošs kungs vienaldzīgi nepaietu viņai garām. “Labvakar, jaunkundz, vai varu jums ko piedāvāt?” varētu būt tipisks labām manierēm apveltīta (jo ar durakiem Inta nekrāmējas) sarunas iesākums. “Jā, labprāt,” viņa šķelmīgi atbildētu, izstiepjot slaido kaklu un noplivinot skropstas, melnas kā Āfrikas nakts. “Un ko jūs vēlētos?” pievirzījies mazliet tuvāk, nekā nepieciešams, viņš jautātu. “Sākumā precēties, tad bērnus. Divus. Man jau divi ir, bet tie jau paaugušies, un es vēl, ziniet, esmu spējīga! Māju, situētu vīru. Un mašīnu. Sarkanu. Un...” “Em... atvainojiet, es iebraucu tunelī, pazuda zona. Uz redzēšanos!” 

Intai ir teorija, ka patiesība atbruņo. Viņa saka, ka vēlas būt absolūti godīga un ka flirts bez simtprocentīgas atklāšanās ir bezjēdzīgs, jo neatklāj mīlnieku patieso būtību. Kārtības labad jāatzīst, ka vēl neviens kavalieris Intas teju vai piecdesmit medību gadu laikā nav izrādījies gana štengrs, lai pēc pirmajiem metriem neparautu ļeku. Varbūt tāpēc lielās, baltās un, tavu skādi, galīgi neesošās mīlestības trūkumu Inta kompensē, pavadot laiku ar vīriešiem, kuri ir tik pat atklāti, ja ne gluži nosaucot cenu, tad tā arī pasakot – tu man tā, es tev par to tik. Intai atklātība kantes nerīvē, jo viņai ir teorija, ka godīgums ir medaļa ar divām pusēm un abas ir vienlīdz patiesas. 

Man, savukārt, ir teorija, ka laime ir vieglumā un ka patiesība gluži tāpat kā meli var būt smaga un biedējoša, ja nerodas pati no sevis, bet izskan kā juridisks spriedums. Ja ticam, ka sievietei attiecībā pret vīrieti ir divas galvenās funkcijas: pirmā – nomierināt, kad viņš ir satraucies, un otrā – izvest no pacietības, kad viņš ir mierīgs, tad skaidrs ir viens – secību mainīt nav vēlams. Sākumā mierinām, tad izvedam. Atpūtinām, nogaidām, atkārtojam. Putrojot saskaitāmo kārtību summa tomēr mainās. 

Un vēl man ir teorija, ka, grozi kā gribi, bet sekss par naudu ir darbs. Šī iemesla dēļ mēs ar Intu, kad satiekamies, runājam galvenokārt tikai par mākslu. 

Īstais un vienīgais 

Riskējot izsaukt uz sevi piktu literatūrzinātnieku uzlidojumu, atļaušos apgalvot, ka mēs, (vaimandieniņ, cik tas absurdi skan!) pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu meitenes, uzaugām ar nepareizajām pasakām. Te nu jāsaka paldies 

Kosmosam, ka man ir divi puikas, kuriem vairāk interesēja Bembijs, inidāņi un kaut vai tas pats nelaimīgais Makvīns, un ka man gāja secen iespēja ieborēt bērniem galvā visu to, piedošanu, liktenīgo princešu drazu. Par ko cepiens? Turpat vai visos stāstos daiļajām galvenajām varonēm dzīves ceļā trāpījās precīzi viens ne mazāk daiļš princis, kurš tad arī bija tas īstais un vienīgais – un no “ilgi un laimīgi” pārīti šķīra trakākajā gadījumā vien nāriņas lāsts, indīgs vērpjamais ratiņš, ļaunā feja, nesmukā karaliene, riebīgā pamāte un septiņi apnicīgi rūķīši. Ja autoram bija labpaticis rakt dziļāk, laime bija maskējusies vardes, briesmoņa vai neglītā pīlēna ādā, bet beigās viss vienmēr tāpat bija labi un lielos štrihos princesei vajadzēja vien mierīgi čučēt un, nezaudējot vizuālo pievilcību, ļauties liktens plūdumam, kamēr Misters Lieliskais izlaužas cauri biezoknim un ar skūpstu atmodina mīļoto jaunai un skaistai nākotnei. 

Dzīvē visiem tā nepaveicas. Pastāv reāla iespēja, ka a) tavs princis ir aizdūris kādā citā virzienā un tu tā vienkārši plakani guļot un gaidot aizņem vietu un tērē laiku, b) ja ticam Pugačovai – ja tev ir 30, pastāv iespēja, ka viņš vēl nav piedzimis, tāpēc – ja esi šādas teorijas atbalstītāja un esi sasniegusi ceturto gadu desmitu, nākamos 20 gadus vari vēsi snauduļot, jo ātrāk jau tāpat šamējs diez vai būs cērtams, un c) lai cik tas skumji nebūtu, jāņem vērā neglaimojošā varbūtība, ka tu, iespējams, nemaz neesi princese. Un tad vēl ir kvantitātes aspekts – jo, redz, nevienā no pasakām daiļajām karaļmeitām nebija jāizvēlas viens no, piemēram, pieciem totāli lieliskiem kandidātiem. Te taisnības labad jāatzīst, ka daža laba pasaka gan stāsta par to, kā pilī sabraukuši precinieki, bet tie kā likums allaž ir viens par otru tizlāki. Ko mums, mazajām meitenītēm no septiņdesmitajiem, būs no tā mācīties? Vai viens un uz mūžu kā pasakās – vai vairākas nožēlojamas opcijas! 

Un tagad ej un to vienu vienīgo pareizo atrodi! Visā tajā biežņā? Nopietni?! Pieņemot, ga gluži monogāmas būtnes mēs visas neesam – aplauzies vienreiz, aplauzies otrreiz un alles kaput, nevainība ar galiem un ticība vējā! Katrai mazajai piecdesmito, sešdesmito, septiņdesmito un vispār jebkuras desmitgades meitenītei ir sava mēraukla – kādai pietiks ar vienu kļūmi, cita padosies pie desmitās, bet skaidrs viens: ja bērnībā uzstādītajai princešu programmai kāds neizšaus korķus, karaliskā būtne kādā brīdī iedurs sev ar vārpstiņu, apgulsies uz zirņa un cimperlīgi nopūtusies paziņos: viss, apnika princi meklēt – lai viņš tagad meklē mani! 

Mana draudzene Kitija vienmēr, cik vien viņu atceros (un tie ir ašpadsmit gadi), ir proklamējusi: “Te es esmu, lai viņš nāk un mani paņem, es esmu pilnībā gatava!” Kitijai nav bērnu, parādu, galvu reibinošas karjeras un ievērojamas intīmo attiecību pieredzes. Izmantojot iespēju, vēlētos paziņot plašākai auditorijai, ka Kitija dzīvo Iļģuciemā, stādā vaksācijas kabinetā, kur apkalpo tikai un vienīgi sievietes, iepazīšanās portālus nelieto un soctīklos ar svešiem vīriešiem nesarakstās. Kitijai ir tāda pati teorija kā Tolstojam – ka stiprākie karotāji ir pacietība un laiks. 

Man, savukārt, ir teorija, ka ieilgušas hormonāli – emocionālas dīkstāves blakusefekti ir konkrētajā vecumgrupā izplatītie Visivīriešiircūkas un Mantāpatvienaiirlabi sindromi, kas bieži tiek ārstēti pašdarbības ceļā, slimniecēm caurām naktīm sarunājoties pašām ar sevi. Kaite uzskatāma par hronisku, kad pēc šādas sarunas abpusēja sapratne netiek panākta. 

Un vēl man ir teorija, ka lai sagaidītu princi, tev ir nevis jāgaida, bet pirmkārt jākļūst par princesi. Šī iemesla dēļ mēs ar Kitiju vairs nesatiekamies.

Acīmredzamais – neticamais 

Cik jauki, ka esam tik nepārprotami nevainojamas! Vai nav lieliski, ka ik rītu piecelušās, mēs, lēni malkojot kafiju, ļaujam uzsūkties miega maisiņiem zem acīm, netraucēti plunčājamies vannā ar maijpuķīšu ekstraktu, mazgājam, žāvējam un lokojam svaigi tonētus matus un nevainojamos vaibstus pasvītrojam ar gaumīgu grimu. Tad skaisti apģērbušās un nopucētiem zābakiem slaidi slīdam pa saules pielietām ielām, gatavas uzsmaidīt maģiskajam, visu mūžu gaidītājam pretimnācējam tajā pat mirklī, kad viņš tik pat saķemmēts, smaržojošs, galants, labā garastāvoklī, atvērts komunikācijai un, vēlams, baltā zirgā fatāli jās mums pretī. Par to, ka mūs savedis liktenis, liecinās taureņi, kas plivināsies gaisā, vai vismaz milzīga neona izkārtne viņam virs galvas ar mirgojošu norādošo bultu! 

Zane un Toms iepazinās Tinderī. Uz pirmo randiņu Toms atbrauca sagrabējušā opelī un džemperī ar sašūtu piedurkni. Mašīnas un pulovera izlaiduma gadi, ko tur liegties, mazliet samulsināja Zani, bet tā kā viņa bija nolēmusi ļaut augstākajiem spēkiem sakārtot jautājumu par lolotajām skaistajām, īstajām ilgtermiņa attiecībām, jo neba greznas uzdzīves un ātras kaisles viņa ilgojās, meitene nolēma pievērst nedalītu uzmanību Tomam – un, tavu brīnumu, jaunais cilvēks izrādījās tiešām cērtams! Sarunas raisijās, dzirksteles šķīda un kaut gan nebiju klāt, varu saderēt, ka noteikti bija arī pa kādam tauriņam. 

Uz nākamo randiņu Toms atbrauca jaunajā Poršā un žaketē – veco opeli iepriekš esot no aizņēmies no tēva. Domājams, džemperi arī. Zane un Toms joprojām ir kopā – ilgi un laimīgi. 

Man ir teorija, ka laimi var atrast. Ka to var salasīt pa maziem gabaliņiem, salikt kā karti no slepenām norādēm. Ka lasot zīmes, mainot sevi un pasauli sev apkārt, ieskatoties sakritībās un ļaujoties nejaušībām, daudz, daudz biežāk sakot “Jā” visiem sīkumiem, kas ar mums notiek, un neizdarot priekšlaicīgus secinājumus vari nonākt tur, kur vienmēr esi sapņojusi būt. Bet – ir jāceļas un jāiet! Problēmas, iespējams, no bezdarbības nerodas, bet – bezdarbība tās arī neatrisina. 

Un vēl man ir teorija, ka lielākā daļa teoriju ir fufelis un katrs pats ir savas laimes kalējs.
Apkrāvusies ar nagu laku flakoniem, Betija sēdēja man pretī un samērā netipiski, ņemot vērā, ka viņa tomēr ir 

iecienīta manikīra meistare, grauza (savu, nevis manu) nagu. 

  • -  Pag, tad tu bučojies vai nē?! 
  • -  Nu ja, bučojos! Es taču saku! 
  • -  Ar ko?! 
  • -  Tak kā lai es to zinu!?! 
  • -  Smuks bija? 
  • -  Smuks. 
  • -  Seksīgs? 
  • -  Baigi. 
  • -  Patika? 
  • -  Tā, ka riktīgi. 
  • -  Un? Kā sauc? Kad tiksieties?... 
  • -  Nezinu. 
  • -  ...? 
  • -  Es aizlaidos. 
  • -  Kā tā – aizlaidies?! 
  • -  Jā. Iepatikās laikam. Kā mana latgaliešu tante saka – nomeizu. Teicu, ka aiziešu uz toču. Aizbraucu mājās. 
  • -  Neraudāji? 
  • -  Raudāju. 
  • -  Dumja? 
  • -  Jā. 




uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 31 oktobris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu