Kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām?

— Vents Sīlis

Kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām?

— Vents Sīlis

Raksts

Publicēts: 24 augusts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Psiholoģiska prombūtne attiecībās ir visai dīvains stāvoklis – tas ir kaut kas starp partizānu karu un pasīvās pretošanās stratēģiju. Aktīvas konfliktēšanas un izskaidrošanās vietā tiek izvēlēta emocionāla izvairība un atsvešinātība. Nav sānsoļu vai centienu šķirties, bet nav arī vēlmes baudīt tuvumu.

Un sekss, ja tas vēl vispār ir, nesniedz īstu apmierinājumu nedz viņam, nedz viņai. Ikdienas līmenī joprojām notiek sadarbība mājas uzturēšanas, bērnu aprūpēšanas un citos praktiskos jautājumos. Dzimšanas dienas un svētku dienas tiek svinētas, apsveikumi un puķes, kā jau pienākas, viss it kā darbojas. Taču tā ir tikai fasāde, sociālo scenāriju atstrādāšana, aiz kuras jau sen vairs nav nekādu jūtu un vēlēšanās piedalīties. Teātris mīļā miera labad. Fiziski vīrietis ir palicis, taču psiholoģiski viņš ir aizgājis.

Kāpēc vīrieši to dara?

Šo jautājumu biežāk uzdod dāmas, kuras ir nogurušas no centieniem saglabāt acīmredzami nefunkcionējošas attiecībās ar savu vīru vai ilgtermiņa partneri. Taču tas sev jāvaicā arī pašiem vīriešiem: kāpēc es vairs nepiedalos savās attiecībās? Jo ir diezgan dīvaini diendienā dzīvot kopā ar cilvēku, kurš kļuvis vienaldzīgs. Izveidojas tādas pragmatiskas “dienesta attiecības”, kur attieksme pret sievu vai romantisko partneri ir drīzāk kā pret darba kolēģi.

Vai tam par iemeslu ir “slavenās” vīriešu bailes no intimitātes? Nav tik vienkārši. Dziļa un patiesa intimitāte attiecībās vispār ir grūti sasniedzama neatkarīgi no cilvēka dzimuma. Tai nepieciešama drosme novilkt gan masku, gan bruņas un atklāt savas ne tik pievilcīgās puses, kļūt emocionāli ievainojamam. Vai tiešām vīrieši pārsvarā ir tik gļēvi, ka nespētu saņemties un atklāties savai dāmai? Manuprāt, problēma nav tikai drosmes trūkumā. Daudzos gadījumos var runāt par pagātnes traumu, kas radusies tieši saistībā ar emocionālu atklātību.

Atbilde uz intimitāti ir bijusi nežēlīga un destruktīva – vīriešu vai zēnu atklātība un ievainojamība tikusi izmantota pret viņiem. Ļoti iespējams, ka šī negatīvā reakcija ir nākusi no mātes vai tēva, vai mīļotās. Kāds, kam viņi ir uzticējušies, ir par to paņirgājies, iespējams, pat publiski. Kāds ir kritizējis viņus par pirmo, neveiklo mēģinājumu paust jūtas. Dzēlīga piezīme, pazemojošs sarkasms, neslēpti ļauna ironija – un vīrietis ir guvis mācību uz mūžu. Turklāt ne vienu vien. Arī vēlākajās attiecībās ir gadījies pieredzēt, ka partnere strīda karstumā ķērusies pie “aizliegtā paņēmiena” – izmantojusi kaut ko no tā, kas ticis runāts intīmi.

Varētu iebilst, ka tāda nu ir dzīves proza (interneta vidē, piemēram, šāda pazemošana un brutāla ņirgāšanās tiek uztverta kā norma, un daudzi tai nododas ar patiesu azartu). Taču jāņem vērā, ka iespaids, kādu psiholoģiskā agresija atstāj uz personību, ir atkarīgs no emocionālā brieduma. Vīriešu gadījumā – no emocionālā infantilisma, proti, nespējas atzīt, saprast un pārvaldīt savas emocijas, nekļūstot destruktīvam pret sevi un citiem. Emociju apspiešanu ir veicinājušas arī mūsu sabiedrībā pastāvošās audzināšanas tradīcijas un dzimumlomu stereotipi.

Emocionālās inteliģences trūkums

Emocionālās inteliģences trūkums, iespējams, ir devis pavisam pretēju efektu – padarījis vīriešus daudz jūtīgākus par sievietēm. Viņiem ir ļoti grūti runāt par emocijām, daudzi pat nespēj atrast vārdus savu izjūtu aprakstīšanai, līdz ar to ir grūti tās analizēt un izprast. Tāpēc viņiem ir grūtāk izturēt pamatotu kritiku, bez kuras nav iespējams uzturēt attiecības.

Vīrieši netiek galā arī ar attiecību pārtraukšanas/šķiršanās psiholoģiskajām sekām, jo emocionāli neattīstītam cilvēkam ir daudz grūtāk pārdzīvot negācijas un sarūgtinājumus. Neatliek nekas cits kā aizsargāties ar sev saprotamiem, kaut arī ilgtermiņā neefektīviem līdzekļiem, proti, ieslīgstot pašizolācijā, neatzītā depresijā un alkohola vai citās atkarībās, par spīti riskam, ka kādā reibuma vai galēja izmisuma epizodē apspiestās emocijas izlauzīsies uz āru kā ārēja vardarbība vai pašnāvības mēģinājums.

Vēl vienas būtiskas emocionālā infantilisma sekas ir vīriešu slinkums un neapzinātā paļaušanās uz sievietēm kā galvenajām attiecību veidotājām. Ir pat nostiprinājies uzskats, ka emocionālais darbs ir sievietes uzdevums, kamēr vīrieša uzdevums ir nodarboties ar sadzīvi un naudas pelnīšanu. Taču attiecībās tas nav iespējams, emocionālajam ieguldījumam jābūt līdzvērtīgam. Pretējā gadījumā vīrietim būt attiecībās nozīmē spēlēt svešā laukumā ar ievērojami meistarīgāku un gudrāku pretinieku, kuram iznāk pastāvīgi zaudēt, pat lāgā nesaprotot, kā tas vispār notika. Šo asimetriju paspilgtina sieviešu apsēstība ar “attiecību veidošanu”, tādējādi viņas realizē nepieciešamību uzturēt savu pozitīvo paštēlu. Vīrietis zemapziņā to jūt, un tas ir vēl viens iemesls dezertēšanai. Kamēr sievietes centīgi iet uz semināriem un kursiem, vīrieši paliek mājās, slēpdamies aiz ciniska humora maskas un kaunēdamies sākt sarunu par to, kas viņiem rūp un sāp.

Vīrišķība ir krīzē

Kā mēs nonācām līdz priekšstatam, ka just sāpes un ciest nav vīrišķīgi? Un ko vispār mūsdienās nozīmē jēdziens “vīrišķība”? Pēdējo gadu desmitu sociālās transformācijas ir padarījušas vīrieša dzimumidentitāti par problemātisku jēdzienu. Vīrišķība ir krīzē. Vecie, tradicionālie modeļi īsti vairs nestrādā, pasaule ir gājusi uz priekšu, un dzimumu vienlīdzība (bet ne vienādība) kļuvusi pašsaprotama. Kaut kādi mēģinājumi radīt jaunus modeļus notiek, taču pagaidām neveiksmīgi – gan “metroseksuāļa”, gan “robusti smalkā hipstera” tēli ātri pārvērtās par pašparodijām.

Vīrišķības krīze izpaužas kā pastāvīga vīrišķās patības apdraudējuma un neizpildīta “vīrieša pienākuma” sajūta, kā vispārīgs aizvainojums uz sievietēm (projicējot uz tām savu iekšējo cīņu ar māti, no kuras nav notikusi psiholoģiska atdalīšanās) un vienlaikus savas nepilnvērtības sajūta, atrodoties blakus spēcīgai un nobriedušai sievietei. Pēdējo vairāk nekā simt gadu laikā sievietes ir cīnījušās par savām tiesībām un veikušas patiešām lielu darbu, lai atbrīvotos no daudziem tradicionāliem dzimuma stereotipiem un aizspriedumiem. Lai izcīnītu vienlīdzību, sievietēm nācās ne tikai veikt sievišķības revīziju, bet arī attīstīt savu vīrišķo pusi. Saskaņā ar K. G. Junga analītisko psiholoģiju, vīrišķība nepieder tikai vīriešiem, tāpat kā sievišķība nepieder tikai sievietēm. Lai cilvēka personība būtu pilnībā attīstīta, tai jāapzinās sev piemītošās pretējā dzimuma īpašības. Jungs raksta: “Neviens vīrietis nav tik vīrišķs, lai viņā nebūtu nekā sievišķa. Fakts ir tieši tas, ka ļoti vīrišķīgiem vīriešiem (protams, labi aizsargāta un apslēpta) ir ļoti maiga jūtu dzīve. Par vīrieša tikumu tiek uzskatīts pēc iespējas izstumt sievišķās iezīmes, bet sievietei, vismaz līdz šim, par pilnīgi nederīgu tiek uzskatīts būt vīrišķai.” (Jung C. G. The Relations between the Ego and the Unconscious. 1916/1928, CW vol. 7, 298. paragrāfs.) Līdz ar to mūsdienīgās sievietes, kuras izkopa gan savas sievišķās, gan arī iepazina un iemācījās lietot vīrišķās kvalitātes, savā rīcībā ieguva dubultu arsenālu.

Pa to laiku vīrieši lēnām degradēja, atrodoties ārēji privileģētajā “stiprā dzimuma” statusā un paļaujoties uz vīrišķības stereotipiem, kas radušies vēl deviņpadsmitajā gadsimtā. Kādu rītu viņi pamodās pavisam citā pasaulē, kur blakus spēcīgām, vispusīgi attīstītām un, galvenais, pieaugušām sievietēm viņi paši izskatās emocionāli nenobrieduši, seksuāli neizglītoti un garīgi sekli, ar noslieci uz atkarībām un puicisku narcisismu. Šādi vīrieši nevar izveidot pilnvērtīgas attiecības ar sievieti, jo nav pabeiguši pāreju no infantilā puisēna ego uz pieauguša (iniciēta) vīrieša patību. Neatkarīgi no dzimuma attiecības ar psiholoģiski spēcīgāku personību apdraud vājo, nestabilo patību – cilvēks neapzināti baidās pazaudēt sevi, “izšķīst” otrā. Nenobrieduši vīrieši bēg no attiecībām, tikko tās kļūst patiesi nopietnas un sāk ietekmēt viņu patību.

Infantilai personībai atbilstoša ir arī infantila seksualitāte. Tās pamatā ir priekšstats, ka īstam vīrietim par seksu nekas nav jāzina, pietiek ar to, ka viņam ir funkcionējošs penis, kuru viņš prot ievadīt makstī un kustēties savā ritmā, līdz sasniedz ejakulāciju. Šāds vīrietis vairāk interesējas par savu seksuālo veiktspēju, it kā sekss būtu sporta veids, kur svarīgi ir dažādi kvantitatīvie aspekti, piemeram, locekļa garums, pozu maiņas biežums, kustību intensitāte un ilgums, nevis izjūtu kvalitāte. Liela daļa atbildības par to ir jāuzņemas pornogrāfijas industrijai, kas veicina šādu fallocentrisku attieksmi pret seksu. Pornogrāfijā, kas adresēta vīriešiem, tiek kultivēts priekšstats, ka sievietes ģībst jau no tā vien, ka ierauga peni erekcijas stāvoklī. Katrs pieskāriens tam šķietami sniedz sievietei pasakainu baudu, viņa acumirklī uzbudinās un jau pēc dažām minūtēm sasniedz orgasmu. Līdz ar to nav nepieciešama nedz priekšspēle, nedz īpašas rūpes par sievietes labsajūtu. Skumji, taču attiecību vārdā sievietes bieži mēdz samierināties ar to, ka nesasniedz seksuālu piepildījumu.

Neienāk prātā, ka sekss ar viņiem varētu būt garlaicīgs

Fallocentriski orientētiem vīriešiem pat prātā neienāk, ka sekss ar viņiem varētu būt garlaicīgs vai pat nepatīkams, viņi ir lieliskās domās par savu seksuālo sniegumu. Tomēr viņiem nav ne jausmas, kā un cik ilgi ir jāpieskaras visam sievietes ķermenim, ne tikai vispārzināmajām erogēnajām zonām, lai pilnībā atraisītos viņas libido enerģija. Viņi pat neiedomājas, ka šāds nesteidzīgs un vienlaikus iztēles bagāts sekss varētu ilgt nevis līdz drīzai ejakulācijai, bet pat vairākas stundas, ar kulminācijas un atslābuma brīžiem, kur erekcija kādā brīdī var izzust, lai pēc tam atgrieztos ar jaunu spēku, un ka orgasmam nav jābūt saistītam ar ejakulāciju. Ka šāda prasmīga, klātesoša un apzināta mīlēšanās var pacelties līdz garīgam pārdzīvojumam, ka tā var būt pieslēgšanās nepārtrauktajai mīlestības plūsmai, kuras avots vairs nav tikai cilvēks, bet visa dzīvā daba. Seksualitātē slēpjas fantastisks garīgā piepildījuma un brīvības resurss, kur viena cilvēka ķermenis un gars savienojas ar otra garu un ķermeni, lai paceltos līdz dievišķajam. Tieši tāds ir tantriskais sekss, ko Juris Rubenis raksturo šādi: “Tantrismā seksualitāte ir dzīvības enerģijas pieņemšanas un kāpināšanas līdzeklis. [..] Tantras filozofijā vīrieša un sievietes svētīta savienošanās ir kā durvis uz galīgo atbrīvošanos. Mēs tā palīdzam cits citam, seksualitāte palīdz pārspēt sašķeltību – duālismu –, atbrīvojot divus cilvēkus no egoisma un norobežošanās, lai sasniegtu kosmisko vienotību. Apgarota seksualitāte palīdz sevi saprast kā lielās dzīvības dejas (seksa ritms, elpošana) daļu.” (Rubenis J. Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss. Zvaigzne ABC, 2016, 142. lpp.) Taču pamēģiniet par ko tādu ieminēties fallocentriski orientētam vīrietim! Atteikšanos no falliskās dominances seksā viņš uztvers kā uzbrukumu savai vīrišķībai. Pamēģiniet norādīt uz viņa nezināšanu un neveiklību, iztēles un jutekliskuma trūkumu! Viņš to ņems ļaunā, noslēgsies sevī un pievērsīsies masturbācijai pornogrāfijas pavadībā, jo tur viņš ir kungs un pavēlnieks!

Un te iezīmējas vēl viens vīriešu dezertēšanas iemesls – sievietes pārlieku uzstājīgā un dažkārt pat agresīvā vēlme “strādāt ar attiecībām” vai “glābt laulību”. Bieži vien sievietes, it kā labu gribēdamas, šādā veidā uzliek saviem partneriem smagu psihosociālu slodzi, īpaši nerēķinoties ar to, vai un kā viņi tiks ar to galā. Iespējams, partneres piedāvātais attiecību risināšanas modelis konkrētajam vīrietim ar viņa vērtībām un pasaules redzējumu nav pieņemams. Vīrietim var būt psiholoģiski nepieņemami, ka sieviete ņemas kaut ko pārveidot bez īpašas iedziļināšanās un abpusējas vienošanās par to. Tas vairs nav darbs ar attiecībām, bet gan sievietes egoistiska manipulācija ar mērķi panākt, lai attiecības primāri apmierinātu viņas vajadzības. Līdz ar to reakcija var būt pilnīgi pretēji – viņš dezertē no stagnējošām attiecībām tieši tāpēc, ka viņa cenšas tās uzlabot savās interesēs un sev ērtā veidā, nerēķinoties ar otru.

Šāda nerēķināšanās var būt arī pilnīgi dabiska reakcija uz bērna piedzimšanu, kas ir viena no smagākajām ģimenes attiecību pārbaudēm. Turklāt mūsdienās sievietes mātes lomai piešķir pārspīlēti lielu nozīmi – sievietei var nebūt karjeras, izglītības vai kāda cita būtiska sociālās vērtības kritērija, taču kā sieviete viņa jutīsies realizējusies, ja viņai būs bērns. Mazuļa dzemdēšana un audzināšana var novest pie tā, ka ģimenes dzīve tiek pakārtota tikai bērna vajadzībām, un sievietes aizmirst, ka viņas ir ne tikai mātes, bet arī mīļotās savam vīrietim. Dažkārt pat rodas iespaids, ka mātes un bērna attiecībās vīrietis ir nevēlams, jo mamma visu zina labāk, prot labāk un vispār ar visu tiek galā vislabāk. Protams, vīrieši lieliski saprot, ka bērna kopšana ir nogurdinošs un stresa pilns uzdevums. Viņi cenšas, cik spēdami, nodrošināt šā procesa materiālo pusi. Taču vienlaikus viņiem nākas saskarties ar tā saucamo “toksisko mātišķību” – mātes lomas izmantošanu, lai attaisnotu savu egoismu, vienaldzību, agresivitāti, patmīlību, pašas neatrisinātās traumas un kompleksus, kā arī neiecietību pret vīrieti par to, ka viņam ir sava pieeja attiecībām ar bērniem. Nespēdami atrast resursus, lai izturētu mātišķā paštaisnuma un visatļautības gaisotni, viņi aiziet, kļūdami par mūžīgajiem grēkāžiem, neliešiem un nodevējiem viņas acīs. 

Dažāda kalibra cilvēku attiecības un pusmūža krīze

Ļoti būtisks ir arī jautājums par vērtību sistēmu un personības mērogu. Var gadīties, ka attiecībās nonākuši, ja tā var teikt, dažāda kalibra cilvēki. Vienam no partneriem var būt diezgan piezemēti mērķi, teiksim, mierīga un pārtikusi ģimenes dzīve. Viņu pašrealizācijai pilnīgi pietiek ar rutīnas darbu, rutīnas izklaidi un rutīnas seksu, viņi nevēlas neko vairāk. Turpretim otram ģimene ir tikai neliela daļa no individuācijas procesa. Viņa personības pašrealizācija ir saistīta ar daudz ambiciozākiem mērķiem, piemēram, starptautiska līmeņa uzņēmējdarbība, medicīnas profesionāļa karjera, mūziķa vai mākslinieka lauri, valsts lietas un sabiedrības izglītošana. Šādām jaudīgām personībām ģimene ir vitāli svarīgs atbalsta punkts, taču ne visas dzīves piepildījums. Ir bezjēdzīgi prasīt no viņiem kļūt par ideāliem ģimenes cilvēkiem. Viņi drīzāk aizies no attiecībām vai izšķirsies, nevis atteiksies no savas dzīves lielā aicinājuma. Pat ja kaut kā ar viltu vai draudiem izdosies piespiest viņus palikt, tie būs cilvēki, kas kļuvuši par savām ēnām un nezina, kā tikt ar šo krīzi galā.

Nākamais iemesls, kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām, ir tas, ka viņi dezertē no dzīves kopumā – tā ir tā pati pusmūža vai vēlīnā vecuma krīze, kas piemeklē mūs neatkarīgi no dzimuma. Tas nozīmē gan psiholoģisku, gan sociālu, gan arī profesionālu krīzi, kas risinās uz fiziskas novecošanas fona. Daži vīrieši pēkšņi atskārst, ka, par spīti ārējiem sasniegumiem, ir vīlušies sevī un nezina, kā tagad dzīvot tālāk. Citi saskaras ar nepieciešamību mācīties sadzīvot ar sava mirstīguma apziņu, it īpaši saistībā ar radinieku un draugu bērēm, kas pēkšņi sāk notikt ļoti bieži. Jau minēto iemeslu dēļ vīriešiem var būt grūti saprast, kas ar viņiem notiek un kā to risināt.

Lai tiktu galā ar to visu, vīrietim nepieciešamas bāzes iemaņas darbā ar savām jūtām, domām un vēlmēm. Normālā gadījumā šīs iemaņas būtu vajadzējis apgūt veselīgā komunikācijā vispirms ar tēvu, bet vēlāk – ar vīriešu sabiedrību, taču mūsdienu Latvijā šāda komunikācija tikai veidojas. Vīrieši vairāk izmanto gan psihoterapeita pakalpojumus, gan piedalās pēdējos gados atpazīstamību guvušās vīriešu pašizziņas un atbalsta grupās (vairāk informācijas var atrast telpaviriem.lv).

Un te nu mēs nonākam pie paša pēdējā iemesla, kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām, – viņiem ir nepieciešams laiks un telpa, lai strādātu ar sevi. Distancēšanās no attiecībām ir nepieciešams nosacījums sevis satikšanai un transformācijai. Pirmkārt, darbs vīru grupās prasa laiku – tie ir vairāki vakari mēnesī, kas netiek pavadīti mājās, un trīs četras reizes gadā tā pat var būt visa nedēļas nogale. Otrkārt, pieaug vīrieša psiholoģiskā neatkarība un emocionālais briedums, kas savukārt apdraud sievietes pozīcijas attiecībās – tiek pārvērtēta partnera loma un iespaids uz sevi. Ir vērts pārdomāt, vai sievietes ir gatavas šādam attiecību pārbaudījumam, un vai viņām pietiks iekšējo resursu attiecībām ar iniciētu un emancipētu vīrieti?

Lai vai kāds arī būtu iemesls, kāpēc vīrieši dezertē no attiecībām, tā ir būtiska problēma. Gan attieksmē pret sevi, gan pret savu partneri, bet jo īpaši – pret bērniem, ja tādi ir. Uzsākot attiecības, mēs patiesībā nemaz nevaram būt tām gatavi. Iedomājamies, ka saprotam viens otru, taču izrādās, ka nesaprotam pat paši sevi, kur nu vēl otru, tikpat sarežģītu un pretrunīgu cilvēku. Labākais, ko varam darīt, ir būt autentiski pret sevi un līdzjūtīgi pret otru, lai izvairītos no tiesāšanas un aiztaupītu liekas sāpes. Tad caur sevis satikšanu iegūsim iespēju satikt arī otru, iespējams, jau daudz dziļākā un skaistākā līmenī.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 24 augusts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2019

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu