Kovida bērni

— Indulis Paičs

Kovida bērni

— Indulis Paičs

Raksts

Publicēts: 21 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Statistika rāda, ka Covid-19 ir mazāk apdraudošs bērniem. Labas ziņas! Bet mūsu bērni patlaban aug informācijas telpā, kurā nemitīgi uzskaita mirušos… Agrāk tā notika, ja kaut kur tuvumā bija karš. Vai mūsu bērni ir kara laika bērni? Kovida bērni?

Vai tas, ka mūsu bērnu iespēja fiziski saslimt ir neliela, ļauj mums atviegloti sacīt, ka pandēmija viņus neskar?

Bērni mēdz uztraukties par savu vecāku dzīvēm un dzīvībām daudz nopietnāk, nekā mēs domājam. Nejauksim ārēju mieru ar reālajiem iekšējiem pārdzīvojumiem. Reizēm vecāki ir pārsteigti par savu bērnu nobriedušo domāšanas veidu. Izrādās, dziļumos, aiz ārējās bērnišķības un rotaļīguma, slēpjas nākamās personības dzīles – bērns jau tagad veido savu priekšstatu par realitāti un nes sevī veselu jūtu un emociju pasauli. Dažādi aizsargmehānismi palīdz izturēt un neizrādīt spriedzi, taču tā pastāv un izpaužas netiešos veidos: emocionālos izvirdumos, traucētā miegā vai nespējā koncentrēties atbildīgos brīžos.

Atcerēsimies paši savu reakciju pavasarī! Vai nebija brīži, kad šķita – normālā dzīve vairs nav tik svarīga, jo viss taču ir beidzies un nekad vairs nebūs tā, kā bija. Ja tā notiek ar pieaugušu cilvēku, kura rīcībā ir pieredze, nobriedusi psihe un racionālas zināšanas, cik daudz vairāk tāds “pasaules gala” izjūtu kamols var rasties bērnā?

Lieki nedramatizējot, tomēr jānorāda, ka bērnībā piedzīvotais stress atstāj paliekošas sekas un ietekmē veidu, kā vēlāk bērns apstrādā spriedzi pieaugušā vecumā. Palielinās jūtīgums, mazinās noturība pret ilgstošu stresu.

Jāatceras galvenais princips: traumatiska pieredze vecākiem ir traumatiska pieredze bērniem. Līdzīgi kā vardarbības gadījumā – bērnam redzēt vardarbību, kas vērsta pret viņa vecākiem vai citām aprūpes personām, līdzinās tam, it kā bērns būtu pats personiski piedzīvojis šādu agresiju. Un bērni vēro, kādas sekas pandēmija atstāj mūsos, un cieš kopā ar mums.

Traumai ir daudzi līmeņi. Viens ir fiziskās vai emocionālās sāpes tiešā notikuma ietekmē un tuvumā. Bet daudz nopietnāks jautājums ir par tiem domāšanas modeļiem jeb šabloniem, kas izveidojas traumatiska notikuma vai to kaskādes rezultātā. Es varu aizmirst pašus notikumus, bet domāšanas shēmas manā galvā ir mana tagadne vienmēr un visur. Parasti ir vajadzīgs liels terapeitiskais darbs, lai vispirms apzinātos šīs galvā mītošās shēmas un tad pakāpeniski atbrīvotos no tām.

Kāda ir kovida krīzes ietekme tieši uz bērniem? Pasaulē parādās pirmie pētījumi, bet jau tagad var norādīt uz vairākiem virzieniem.

 Spriedze vecākos

Nedomāsim, ka mūsu spriedze ir tikai mūsu problēma. Psiholoģijā sen zināms, ka bērni mēdz izslimot un dažādos citos veidos izspēlēt vecāku un citu pieaugušo spriedzes savā uzvedībā. Dažādos vecumposmos tas var parādīties atšķirīgi, sākot ar pēkšņiem miega traucējumiem un beidzot ar sekmju vājināšanos skolā. Bērni nolasa mūsu spriedzi un mūsu reakciju uz to. Savā ziņā tā ir pati svarīgākā mācību stunda, ko pašlaik esam spiesti viņiem pasniegt, proti, kā rīkoties situācijā, kas ir pilnīgi jauna un neprognozējama? Kā cilvēki tiek galā ar stresu? Kā viņi organizē savu dzīvi un veido attieksmi?

Bērni no saviem audzinātājiem mācās tā sauktās deklaratīvās un procesuālās zināšanas. Deklaratīvās zināšanas mēs kā vecāki iemācām bērnam citātu veidā, bet procesuālās – ar savu piemēru, iesaistot bērnu rīcībā. Deklaratīvajā atmiņā iegulst frāzes un fakti, bet procesuālajā – pieredze par to, kā konkrēti tiek risinātas kādas dzīves situācijas. Izlasīt grāmatu par golfu var ātri, bet iemācīties to spēlēt ir vesels process. Spriedze un tās pārvarēšanas stratēģijas – tieši šo prasmi bērni mācās no mums šajā situācijā. Un tas notiek neapzinātā, automātiskā veidā. 

Stresu radošās situācijas var būt dažādas. Vecāki, kas palikuši bez darba, bet tikuši pie pamatotām dusmām uz valsti un sabiedrību. Vientuļā mamma, kas strādāja restorānā. Tēvs, kas bijis spiests aizvērt ilgi lolotu biznesu. Reizēm bērns izjūt ne tikai gaisā esošo vecāku spriedzi, bet arī fiziskas sekas no notiekošā. Varbūt vecāki nevar atļauties to, ko varēja agrāk? Un kā ar iespējām ceļot un brīvlaikā izbaudīt bezrūpīgu laiku ar savu ģimeni, kas varbūt jau bija pierasts? Reizēm ģimenes mēģina nerunāt par sāpīgām tēmām, bet tas vēl vairāk liek izjust situācijas ārkārtējo raksturu.

Ar neapstrādātas spriedzes vairošanos jāsaista arī pieaugošais alkoholisma un ģimenē notiekošāsvardarbības gadījumu skaits. Šādu pieredžu postošā ietekme uz bērnu, šķiet, nav pat īpaši jākomentē. Bet arī tā ir kovida bērnu realitāte! Vecāki, kuri netiek galā ar spriedzi un izpauž to ļoti destruktīvās formās. Ja sabrūk drošie dzīves balsti, bērna situācija ir neapskaužama. Mums pat grūti iedomāties, kā tādu situāciju uztver kāds, kura fiziskā un visa cita veida drošība un labklājība ir atkarīga no tuvāko pieaugušo rīcības un attieksmes. Skarbā realitāte izmaina bērnus, līdz ar to arī viņu mijiedarbību ar citiem bērniem pagalmā, skolā vai dārziņā. Rezultātā tas netiešā veidā skar arī tos bērnus, kuriem ir palaimējies pašiem nebūt šāda posta lieciniekiem. Gluži kā Remarka darbos – skarta tiek visa paaudze, jautājums tikai, cik tieši vai netieši.

(Šis ir tikai raksta sākums. Visu rakstu lasi žurnāla Imperfekt 2020.gada ziemas numurā.)

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 21 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu