Laimīgi cilvēki neslimo

— Inga Gorbunova

Laimīgi cilvēki neslimo

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 06 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Taisnību sakot, aicināt praktizējošu ģimenes ārsti, Ārstu biedrības vadītāju uz sarunu par dzīvi brīdī, kad atkal sācies kovidstress un valstī izsludināta ārkārtējā situācija, varbūt arī nav pati gaišākā doma. Kā pati Ilze saka: “Šodien labāk parunāsim par veselību. Nez vai kādai I’mperfekt lasītājai pašlaik interesē tas, kā es mājās vāru zupu.” 

 Uz interviju Ilze atskrien ar nelielu nokavēšanos, jo pieņemšanā bijis vairāk pacientu nekā plānots. Telefonā klausās kāda elpu un stāsta, ko un kā darīt, e-pastā vēl pārbauda kādu visām ārstu praksēm izsūtāmu vēstuli un stāsta, ka šodien bijis tas gadījums, kad uz darbu jāņem līdzi mazā meitiņa, kuru mūsu sarunas laikā pieskata kolēģe. Vaicāju, vai viņa pati, tādā virpuļa epicentrā atrodoties un katru dienu pieņemot pacientus, jūtas droši.

 Cilvēkus, kuriem ir akūtie simptomi, lūdzam nenākt, bet sazināties telefoniski. Ja ir aizdomas, ka tas varētu būt Covid-19, sūtām uz analīzēm. Un tikai tad, kad esam pārliecināti, ka nav, pieņemam cilvēku klātienē. Tas ir gan tāpēc, lai citi pacienti justos droši, gan arī tāpēc, lai mēs nenonāktu saskarē ar slimnieku. Jo, ja ārstiem ir bijis šāds kontakts, tad jāiet karantīnā. Pat ja esam bijuši pareizi apģērbti. Primārajā aprūpē visu laiku strādāt koviddrēbēs nav nemaz tik vienkārši. Tā ka laiks tagad tiešām ir diezgan sarežģīts.

Tādu cilvēku, kuri ir bez simptomiem un pārnēsā vīrusu, nav daudz. Tagad labi, ka ir šī jaunā metode, kad vīrusu var noteikt ar siekalu testu, jo tas ir vienkāršāk. Izmantojot metodi, kur tiek ņemta iztriepe no deguna un rīkles, jāzina, ka reizēm vīrusa ģenētiskā materiāla klātbūtne var saglabāties vēl astoņdesmit dienas vai pat ilgāk. Ja cilvēks saslimis, nav jēgas visu laiku taisīt testus un gaidīt, ka tagad neuzrādīsies. Tas nav vajadzīgs. Parasti pēc četrpadsmitās dienas saslimušais vairs vīrusu neizdala. Tātad – saslima, tests pozitīvs, pēc divām nedēļām vesels, var iet ārā. Ir, protams, smagāki saslimšanas gadījumi, kur pacients vīrusu var izdalīt ilgāk, bet šos pacientus ļoti nopietni monitorē.

Stāstīji, ka jau kopš trīs gadu vecumā zināji, ka gribi būt ārste. Bērnībā tev bija pašai sava zāļu kaste. Un, kad kaimiņiem savajadzējās, viņi nāca aizņemties.

Mamma bija ārste, un mums mājās bija dažādas zāles. Visu smalki izprasīju, kas pret ko iedarbojas, un saliku kārtīgi kastē: analgīnu, dimedrolu, amidopirīnu, olitetrīnu, ogli. Dzīvojām komunālajā dzīvoklī, un visi kaimiņi zināja, ka man ir tāda aptieciņa. Man jau toreiz šķita: ja esi ārsts, tev ir darbs, kuram ir jēga. Visu bērnību esmu dzīvojusi mammai līdzi, daudz laika pavadījusi kopā ar viņu darbā. Tas atstāja iespaidu. 

Man bērnībā ļoti nepatika palikt bērnudārzā pa nakti, kad mammai (Martai Aizsilniecei) bija naktsdežūras Liepājas Tuberkulozes slimnīcā, tā nu es bieži devos viņai līdzi uz slimnīcu, kur pavadīju laiku kopā ar tuberkulozes pacientiem vai sēdēju dispanserā kopā ar māsiņu, kamēr mamma konsultēja. Pati par sanitāri slimnīcā sāku strādāt pēc astotās klases.

Mana mamma arī bija ārste. Kad viņa nomira, atradu studiju laika dienasgrāmatu. Daudz sapņu par to, cik laba ārste viņa būs, kā kalpos cilvēcei un zinātnei. Bija pieminēts arī Hipokrata zvērests un ārsta sūtība. Bet mūža otrajā pusē viņa vairāk laika veltīja studentu apmācībai un bija ļoti skeptiska par Latvijas medicīnas nākotni. Aicinājums būt ārstam, sapnis būt labam ārstam – vai tev šķiet, ka visiem mediķiem tāds piemīt? 

Tas ir diezgan sarežģīti, jo reizēm ir cilvēki, kuri ir brīnišķīgi studenti, kuriem ir ļoti labi rezultāti mācībās, kuri vienkārši ir vislabākie, tomēr viņiem galīgi neiet komunikācija ar pacientiem. Ja tā, tad ikdienas klīniskais darbs viņiem nemaz tik labi nevedas, viņi ir veiksmīgāki zinātnē. Un, protams, ir arī kolēģi, kuri varbūt nav bijuši nekādi teicamnieki teorētiskajās zinībās, bet ir absolūti brīnišķīgi ārsti. Jo viņi dzird un saprot cilvēku. Jāteic, jautājumi par to, kas ir medicīna un kas tajā svarīgs, ir ļoti daudz pētīti. Ģimenes medicīnas saknes ir trīs: klīniskās zināšanas, komunikācija un konteksts.

Ir svarīga arī vide, kurā tu strādā, un, strādājot par ārstu, tas viss ir jāņem vērā.

Būtisks ir stāsts par to, kāpēc vispār rodas medicīniskās kļūdas. Tās tiek analizētas un daudz pētītas, arī Latvijā gribam ķerties klāt, taču nevaram šo jautājumu sakārtot, kamēr ir tāds Krimināllikums par ārsta atbildību, kāds bija Staļina laikos. Kamēr tā, medicīnisko kļūdu mēs nemaz nevaram atzīt. Bet tāda pastāv, un visā pasaulē par to runā. 

Medicīniskā kļūda parasti nerodas zināšanu trūkuma vai kādas tehniskas neveiksmes dēļ, bet galvenokārt komunikācijas problēmu dēļ. Protams, gadās kļūdas, teiksim operācijā. Mēdz šausmināties: nu, kā var aizmirst pacientā tamponu? Bet, ja cilvēks pie operāciju galda ir nostāvējis astoņas stundas, tad… Cilvēks ir tikai cilvēks, viņš nogurst. Ja ārstniecības procesā kļūda ir radusies neuzmanības, noguruma dēļ, mums jādomā, kā to padarīt neiespējamu. Tas risināms samērā vienkārši. Tomēr svarīgākais ir saprast, ka nopietnākās kļūdas galvenokārt rodas komunikācijas problēmu dēļ ārsta un pacienta starpā. 

( Šis ir tikai sarunas sākums. Visu interviju lasi jaunajā IMPERFEKT) Foto: Natālija Golubova


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 decembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Ziema 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu