Man ir pa draudzenei katram dzīves gadījumam

— Aija Strazdiņa

Man ir pa draudzenei katram dzīves gadījumam

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 23 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Nopietni! Un, nē, tas nav tā, kā jūs tagad padomājāt – nošņurkušās, ar līkām kājām, kuras ņemt līdzi uz zaļumballi, lai nenosmeļ testosteronu; svarcēlājas rokkoncertiem, lai rūdītāko fanu rindās izsistu septiņus soļus svaiga gaisa; atturībnieces tālākiem izbraukumiem ar alkoholisku iznākumu, lai mājās pārrastos, pa ceļam saldi izgulējusies, nevis aizmigusi, turklāt vēl plastmasas maisiņā.

Manām draudzenēm diemžēl (vai par laimi?) nav sadzīviska pielietojuma. Un tomēr man ir pa reālai sievietei katrai dzīves situācijai. Paskaidrošu, kā tā.

Varbūt tev ir gadījies internetā uzmeklēt īpašu recepti un ar sev netipisku rūpību to nieka trīspadsmit stundu laikā pārvērst debešķīgā tortē ar baltu, pufīgu mīkstumu un gaišzilām sviesta rozītēm, lai šo daili uzdāvinātu jaunajiem apakšstāva kaimiņiem, kuri (jupis viņus rāvis!), izrādās, ir svaigēdāji, turklāt vēl uz diētas. Vai pašā bučelīgākajā attiecību sākumposmā, kad tā vien gribas otram acīs lūkoties un loģiskāk būtu sēdēt parka tālākajā stūrī uz ēnaina soliņa, esi nonākusi ļaužu pārpildītā kinoteātrī un notrinusies no titriem līdz titriem, domājot tikai par to, vai viņš šobrīd domā, kā tu par viņu patlaban domā, bet vēlāk, kad viņš jautā, kura bija tava mīļākā epizode, nespēt atcerēties ne tikai filmas, bet pat kinoteātra nosaukumu. Varbūt esi aizgājusi uz pirmizrādi greznā kleitā, iespējams, atlasa, un kāpēc gan ne ar mazliet mežģīnēm? Tādā, kura ir pietiekami gara, lai seksīgi apslēptu ne tikai potītes, bet arī septiņcentimetru špiļkas un kurai, protams, mugurpusē ir lielāks izgriezums nekā priekšā. Brīnumjaukā tērpā, kas pat apātisko tanti no lielveikala gaļas nodaļas gluži kā ar burvja mājienu pārvērstu žilbinošā fejā. (Varbūt tas bija burvju kociņš? Ai, vienalga!) Un kad tu šādā paskatā (dritvaikociņ, kurš to būtu zinājis) hipsterīgi krēslainā kamerzālē apsēdies blakus normāliem džinsos un bītlenēs tērptiem džekiem, atskan skaļš “čušs”... un fantāzija izgaro, atstājot tevi ar autfitam neatbilstošu tukšuma sajūtu... Realitātei satiekoties ar ekspektācijām, vienmēr uzvar realitāte.

Universāla ir tikai līme, visam pārējam šajā pasaulē ir ierobežots pielietojums, kam ne vienmēr ir dižs sakars ar mūsu vēlmēm un fantāzijām, tāpēc pie apjukuma un čābīgās pašsajūtas nav vainīga nedz vizuļojošā kleita, nedz putekļainā zāle teātra pagrabā, bet gan šo divu smagsvaru nesaderība. Vai ir jēga tērpam lūgties būt piezemētākam? Vai kūkai pārvērsties par blanšētām selerijām?... Vienkārši ir “jāiebrauc”, ka lietas vēlams eksponēt tām paredzētajās vietās. Un – paldies par pacietību, te nu mēs atgriežamies pie pamattēmas – arī cilvēkus!

Es jums pastāstīšu, kādas ir viņas, kuras mani pazīst vislabāk.

Vita ir dikti smuka. Un galīgi pie kājas, ka viņai nav garu kāju (dubulta, nē, jau trīskārša kāju pieminēšana vienā teikumā ir apslēpts mājiens uz to, ka kājas – un šī jau bija ceturtā reize – tiešām varētu būt garākas). Modeļu pasaules standarti Vitai iet secen, jo viņa ar visām platformenēm ir man tieši līdz padusei. Un tas nozīmē ne tikai to, ka esmu pastāvīgi informēta par viņas galvvidus apmatojumu, bet arī to, ka katru reizi, kad divatā izejam sabiedrībā, man pastāv reāls risks sajusties... ne tikai grandiozi, bet galvenokārt grandiozai. Kāpēc mēs joprojām kaut kur dodamies, paliek noslēpums, jo Vitai, lai mani sakliegtu, jāpaceļas pirkstgalos, bet man, viņā klausoties, piemetas dubultzods, – tātad skats uz mums abām, pieļauju, nav simtprocentīgi estētisks. Vita rūpējas par sevi – iet pie kosmetologa, pēc tam uz pilatēm, pēcpusdienās uz astroloģijas nodarbībām, bet vakaros Kilimandžāro minerālos noturētā sārmūdenī pagatavo Šeišelu salu tēju, kurā ar mazu bengāliešu karotīti iemaisa pilienu pilnmēnesī plaukušu Slātavas griķu ziedu medus. Viņa prot pagatavot bezgrēka kūku, bezgrēka pankūkas, bezgrēka kotletes un pat bezgrēka siļķi kažokā un, tērpusies taisna piegriezuma kleitiņā zem ceļgala, pagaršot no visa tikai mazu gabaliņu. Darbā viņa staigā taisnu muguru un ir laipna, piecgades plānu izpilda divarpus mēnešos un pēc pusdienu pauzes nomazgā kolēģu krūzītes. Reizi nedēļā pēc darba Vita dodas uz deju nodarbībām, kurās piedalās tikai sievietes, un tāpēc viņai nav drauga. Un viņa nekad, nemūžam nepiekritīs, ka tieši tas ir īstais iemesls. Ja atļaušos viņai šo, manuprāt, nepelnīti skumjo faktu pieminēt, Vita stāstīs par neizpildāmām ekspektācijām, par vīrišķīgas perfekcijas iemiesojumu, kāds sapņos nav redzēts, par laimi mūža garumā un abpusēju pretējo dzimumu saplūšanu. Un par to, ka apkārt ir vieni vienīgi lamzaki. Ja mēs aizietu uz krogu un pie mūsu galdiņa piesēstu simpātiski puiši, Vita ieslēgtu “biblotekāri” vai “saprotošo vecāko māsu”, un vakars, kā likts, beigtos pusē astoņos, turklāt bez bučošanās. Līdzīgs fiasko sagaida arī tad, ja es, nedod dievs, sadomātu uzzināt viņas viedokli par kunilinga tehnikām vai tantrisko seksu, – viņa vienkārši mīļi pasmaidītu un teiktu: “Es zinu, tev viss būs labi!” Un ar to saruna būtu beigusies. Čušs...

Sintijai savukārt ir skaisti zobi un formīgas krūtis. Un brīžos, kad viņa eksponē šīs abas kvalitātes vienlaikus, vēsi varu urbināt degunu vai kasīt nabu, jo esmu droša, ka tajā mirklī neviens uz mani neskatīsies. Ja Sintija aiziet uz sporta zāli (un viņa, neņemot vērā savu perfekciju, nez kāpēc to joprojām dara), kluba apmeklētāji domā, ka viņa ir trenere, bet treneri nedomā vispār, jo atslābinātiem apakšžokļiem seko viņas legingu līganajām kustībām. Katrs ikdienišķākais priekšmets, kas nonāk Sintijas rokās, kļūst par seksa rotaļlietu. Tu negribēsi redzēt, kā Sintija ēd banānus un gurķus! Kad es jūtu, ka uz to iet, pirmā doma – izvest no telpas bērnus, kaut gan barot viņu ar stroganovu un vārītiem kartupeļiem nav risinājums, jo arī tie tiek izbaudīti īpaši jutekliski. Pēdējo reizi, kad mēs bijām solīdā kafejnīcā, Sintija divreiz nolaizīja sālstrauku un vienreiz pateica viesmīlim, ka ķirbju biezzupa smaržo uzbudinoši. Kopš tā brīža mūs uz maiņām apkalpoja viss iestādes vīriešu kārtas personāls, un neviens no viņiem nepievērsa uzmanību manai necilajai eksistencei. Sintija pilnīgi ikdienišķi spēj uzsākt čatu par tēmām, kas apkārtējiem var likt nosarkt, un turpināt iesākto tik ilgi, līdz visiem šoks ir pāri, un klātesošie cits pēc cita, atkratījušies no kompleksiem, pieslēdzas sarunai. Viņai ir greznas trikotāžas jaciņas, košas somiņas, kičīgi zābaciņi, pārdesmit apspīlētu bikšu pāru un totāla drazas eksplozija mašīnā – katru reizi, pirms tur iekāpju, Sintija nošķūrē no krēsla prāvu kultūrslāni un vienaldzīgā tonī atvainojas, ka uz auto grīdas pie kājām ir izlijis ketčups un izbirusi kosmētika. Sintijai bija divi seski, bet nu, kad tie ir nomiruši, uzradies čalis, kurš, manuprāt, totāli nav viņas cienīgs, – ja jūs to ķēmu pazītu, gočpendel, domātu tāpat. Viņas ausu ļipiņas nav sabučotas, pēdiņas nav samīļotas, komplimentiņi netiek izteikti un, pieļauju, pat galviņa diez vai vispār jebkad tiek noglaudīta. Tomēr, neskatoties uz totālu Antarktīdu mājās, Sintija ik dienas ceļas un, iespīlējusies lateksa getrās, gatavo divas kafijas tases – vienu sev un otru cilvēkam, kurš viņu dramatiski nenovērtē. Ja es viņai piezvanītu un teiktu: “Ašā ideja! Laižam!”, viņai būtu vajadzīgas divas stundas un trīs čemodāni, pirms mēs satiktos... kas turklāt diez vai vispār notiktu, jo viņai būtu gana daudz laika, lai atrastu kādu ieganstu un paliktu mājās. Čušs...

Un tad ir Marta. Es tā arī neesmu tikusi skaidrībā, vai absolūti nevaru viņu ciest vai tomēr bezgalīgi mīlu. Marta var sasiet trīs dienas nemazgātus matus copē un visu dienu valkāties pa darbu pidžammā – jā, tieši pa darbu, jo viņa reizēm, kad netiek galā, turpat arī guļ. Ir arī ieguvums – viņa dara laimīgas kolēģu sievas. Iestādes vīriešu kārtas personāls ir informēts par teju vai visām dāmu tēmām, jo Marta tajā pašā prikidā iet ar džekiem pīpēt, un par ko tad lai smēķētavā runā ar naktsveļā tērptu džusi, ja ne par TO?! Un vēl viņa dzer sešus litrus ūdens dienā, jo tas skalojot ķermeni un prātu; kādreiz firma pasūtīja vienu smago Vendeņa mašīnu divos mēnešos, bet tagad mēļo, ka tāda paša lieluma krava uzņēmumā tiekot utilizēta nedēļā. Marta runā pilnā rīklē un, to darot, vicina rokas, turklāt katru atsevišķā trajektorijā – šī iemaņa, ko izkopt nemaz nav tik viegli, viņai esot iedzimusi no mammas, kura, starp citu, savos mammas gados ir nolēmusi taisīt tetovējumu. Kaut kas tetovējumam līdzīgs ir arī Martai – reiz jaunībā prāta aptumsuma brīdī viņa ļāvusi sev uz gurniem iemūžināt Īkstīti. Vēlāk, pārdomājot pasaku tēla varoņa izvēli un nespējot rast pamatojumu savai rīcībai, tetovējums tika papildināts ar Greizo ratu simbolisku attēlojumu, un kopš tā laika Marta nēsā nosedzošu apģērbu un ir gatava apzvērēt, ka neviens viņu nav redzējis pliku. Martai šaušalīgi garšo jūras eži, no kuriem ik reizi sākas letāla astmas lēkme, bet, neskatoties uz nelielajām neērtībām, viņa neliekas traucēties un notiesā visu porciju, ka šmaukst vien. Marta mīl rītos ilgi pagulēt un nevar ciest vīriešus. Kā sugu. Kas gan viņai neliedz lolot simpātijas pret atsevišķiem indivīdiem, bet ne par to ir stāsts, jo Marta ir lesbiete un lesbietēm nepienākas priecāties par pretējo dzimumu, no kura pašmērķīgās dominances vēsturiski esot cēlušās visas nelaimes, karus un apokalipses ieskaitot. Ar Martu nav iespējams aiziet uz kino, jo viņa skaļi svilpj ik reizes, kad sajūtas garlaikota, un projām ejot parasti netīšām izber atlikušo popkornu. Čušs!

Tu jautāsi: kā iespējams rast kopīgu valodu ar tik dažādiem cilvēkiem? Elementāri! Katrai medaļai, katram apbalvojumam (un tieši tādas viņas ir, kaut gan nejūtos viņas pelnījusi) ir otra puse.

Kad vajag momentā dragāt, uz sitiena ķerties klāt, es, protams, zvanu Martai. Viņa nekavējoties kāpj taksī un tajā pašā pidžamā brauc uz galvaspilsētas otru galu, lai pabarotu manu suni, aizvestu manus bērnus pie friziera vai atvestu šķipsniņu sāls. Kad sanāk ziepesMarta to intuitīvi jūt un iegāžas bez brīdināšanas, lai ar kaujas saucieniem “Es neļaušu nevienam darīt pāri manai ģimenei!”, ar to iztēlojoties mūsu platoniskās un nebūt ne asinsradniecīgās attiecības, sasolītu un, ja vajadzēs, arī sadotu pa muti visiem, kas domā citādi. Kad es neesmu droša, kā atrisināt kādu dzīves kalambūru, Martai nekavējoties ir vismaz četri piedāvājumi, no kuriem, kā likums, viens ir galīgi ku-kū, otrs ietver ļauna nelabvēļa cietsirdīgu novākšanu, bet divi atlikušie ir absolūti “cērtami”Pēkšņos sentimenta uzplūdos Marta var atnākt un bez brīdinājuma ielikt man klēpī savu trīs dienas nemazgāto galvu kā padevīgu apliecinājumu cieņai un uzticībai... lai jau pēc trim sekundēm apvainoti sāktu čīkstēt: “Nu, kas ir, ko, nevari man aiz auss pakasīt?!” Un es, atcerējusies, kā viņa ir mani atkal un atkal glābusi no visām pasaules likstām, uzņemot triecienu uz sevi, kasu ar’, jo tas ir mazākais, ko varu darīt. Vismaz šādā situācijā.

Sintija savukārt ielien manā privātajā dzīvē tik dziļi, ka pareizāk būtu teikt: viņa nemaz nelien no turienes ārā. Esmu gatava saderēt, ka ik reizi, kad satiekamies, nav jāgaida ilgāk par trim minūtēm, līdz izskan, kā sākotnēji varētu šķist, perverss jautājums, uz kuru iespējams atbildēt tikai godīgi kā pie bikts. Izčakarējusi no manis sensitīvu informāciju un vēlreiz līdz pēdējam sīkumam precizējusi visas detaļas, viņa ieslēdz savu sintijisko analīzi, un galu galā jautājumi, par ko bijām runājušas, iegūst šarmanti seksapīlu mirdzumu. Piemēram, ja es viņai pasaku, ka trolejbusā par sekundi ilgāk nekā pieņemts saskatījos ar simpātisku puisi, viņa no šīs gadījuma rakstura situācijas uzbur tik erotisku stāstu, ka turpmākās nedēļas es būtu gatava pārvietoties tikai ar sabiedrisko transportu cerībā piedzīvot vismaz ko attāli līdzīgu aprakstītajām ainām. Sintija nevar ciest, kad es cenšos kaut ko prātīgi izdomāt, jo, ja ir runa par attiecībām, esot jāmetas nezināmajā, “jāatslēdz smadzene” un “jāķer kaifs”, nevis jāparedz visi iespējamie iznākumi; racionāla pieeja intīmiem jautājumiem esot līdzvērtīga totālam morālam pagrimumam. Un vēl Sintija – jā, tā pati Sintija ar skaistajiem zobiem un lielajām krūtīm – saraus čokurā seju, ziemas un dzīvojamās istabas vidū uzvilks bikini, iebāzīs padusēs dilles un atsūtīs man selfiju. Un tad vēl divus – vienu ar poda brilli uz kakla un otru ar savas jaunās pinnes tuvplānu. Tikai tāpēc, lai mēs abas pasmaidītu. Jo mums abām nav neviena cita, kam šādas bildes sūtīt. Manā telefonā ir vesela galerija ar Sintijas pašiņiem, ar kuriem viņu varētu kompromitēt līdz kapa malai. Jūs pat nespējat iztēloties, kas tik tur sabildēts! Kad uznāk skumjas, es patveros Sintijas fotoizlasē. Jo tur ir smieklīgi un tur mēs esam tādas, kādas esam – bez grima, pušapa un, kāpēc gan ne, piemēram, ar burkānu degunā?!

Bet, kad zem kājām sašūpojas zeme un sirds tik pilna, ka tā vien gribas to izkratīt, braucu pie Vitas. Viņa mani sagaida pie vārtiņiem, ieritina siltā segā, pacienā ar karstu šokolādi un piekauta suņa acīm noklausās visu, kas sakāms, lai pēc tam konstruktīvi nostātos manā pusē. Mēs esam pazīstamas jau veselu mūžību, un es nespēju atcerēties nevienu pašu reizi, kad viņa emocionāli sakāpinātā situācijā būtu teikusi, ka man nav taisnība. Vita, kaut arī apmeklē tikai sieviešu deju nodarbības, negaidīti labi pazīst vīriešu psiholoģiju (varbūt tāpēc viņa tik profesionāli atšuj visus kavalierus, kuri laiku pa laikam kafejnīcās apsēžas pie mūsu galdiņa?). Vispār, ja es būtu čalis, es no viņas mazliet baidītos... Vita attaisīs vīnu un atnesīs vienu lielu (nebūt ne bezgrēka, bet putukrējuma) kūku un divas mazas karotītes, jo saldums dikti līdzot sirdslietās, un mēs, viena otru verbāli papildinot, tāpat vien, bez franču salvetēm un turku šķīvīšiem, kavējoties godīgās sarunās, nolocīsim desmittūkstoš kaloriju. Man ir aizdomas, ka pēc katras mūsu tikšanās Vita pastiprināti atgriežas pie savas diētas, bet es savukārt pie pareizās dzīves trajektorijas, kuru viņa prot man atgādināt tik labi kā neviens.

Bet, kad mēs sanākam kopā... Mīļie, tā ir eksplozija! Tad es sēžu un kā fantastikas filmā skatos, kā saplūst paralēlās realitātes, – Vita pēkšņi sāk laizīt sālstraukus, Sintija iesmērē matos zupu un, vicinoties ar rokām, izgāž šķīvja atlikumu sev klēpī, bet Marta kļūst nopietna un paziņo, ka līdz sirds dziļumiem atbalsta visas klātesošās, jo kurš gan cits, ja ne mēs esam viņas labākās draudzenes.

Tieši tā – man ir pa draudzenei katrai dzīves situācijai. Jo cilvēkus, tāpat kā lietas, jāmāk lietot pareizi. Ja tas neizdodas, noteikti kaut kas rīvēsies, ķersies un ar laiku saplīsīs pavisam. Arī es savulaik esmu zaudējusi draudzības, nezinot, ko no tām sagaidīt jeb, precīzāk sakot, sagaidot visu. Bet neviens, pilnīgi neviens cilvēks nav sūtīts šajā pasaulē, lai simtprocentīgi aizpildītu mūsu personības nepilnības, realizētu visas cerības un klīrīgās ieceres – gan tās, kuras mēs jau zinām, gan tās, kuras vēl nav pat prātā nākušas.

Es sastāvu no viņu gabaliņiem – maziem kolāžas krikšiem, kas tikai kopsavienojumā spēj veidot ko brīnišķīgu. Mana pašpietiekamība ir viņu nopelns. Jo ik reizes, kad iesāpas vai izšķīst, es savas draudzenes kā plāksterus līmēju uz brūcēm un malkoju kā dziedinošu eliksīru. Atceroties par viņām, satiekoties uz glāzi vīna, tasi tējas un uzsitot klaču, ieeļļoju visus vitāli svarīgos mehānismus. Bez viņām es nezinātu, kāda patiesībā esmu, bet tagad, veroties skatienu atspulgos, sajūtu sevi tik dažādu, vāju un spēcīgu vienlaikus. Jo no malas ir labāk redzams. Un tā nu gadījies, ka mana mala vienlaikus ir mans spēka centrs.

Mūsu savienība ir stiprāka par radu būšanu un valstu savienībām, par darba attiecībām un reizēm arī par laulību, jo mēs cita no citas neko negaidām. Mēs nedalām trofejas un nevelkam robežas. Nesalīdzināmies un nešaustām. Bet mīlam pašas sevi un cita citu tādas, kādas esam – ar skudrām un putniem, ar smiņķiem un bez, gan priekos, gan bēdās un līdz kaulam. Es dievinu Sintijas grumbiņas, kas, gadiem ejot, izdaiļojušas viņas acu kaktiņus, Vitas patstāvību, vientulību un ticību tam, ka kaut kur tālu, tālu pasaulē mīt tas viens vienīgais, un Martas nevīžīgo matu ērkuli, kurš ir makten mazsvarīgāks par viņas smiekliem, kas skan kā eksplozija stikla fabrikā un aplipina ar tīru, nesmākslotu laimi visus, kas atrodas divu kilometru rādiusā.

Es esmu daļa no mikrokosmosa, kas izdzīvos visos dzīves gadījumos. Fragments no kopainas, ko nekad līdz galam neizpratīšu, bet bez kura trūktu gaisa, adrenalīna, siltuma, miera un nemiera un pāri visam – mīlestības.

Es neesmu viņas pelnījusi.

Es viņas dievinu!

...un jau tagad zinu, ka visu mūžu bezcerīgi centīšos tikt skaidrībā: hmm, nez kādiem gadījumiem viņām esmu es?


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 23 marts, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2019

 

Dalies


1 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu


Vizbulīte Jansone


Beidzot rīts sākas ar smaidu! Paldies!

pirms 1 mēneša Atbildēt