Mēs esam zvaigžņu putekļi

— Laura Lauziniece

Mēs esam zvaigžņu putekļi

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 21 aprīlis, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.

 

Gatavojoties intervijai, konstatēju, ka tu neesi traki nasks uz publicēšanos. Vai atceries savu pirmo interviju?

Vispār ne. Varbūt tas bija Latgales Vēstnesis vai kaut kas tamlīdzīgs, kas tolaik iznāca Daugavpilī, bet tiešām neatceros. Es pilnīgi saprotu jautājumu, jo tam būtu jābūt nozīmīgam atgadījumam, bet man laikam ir kāds cits notikums, ar ko varu lepoties un kas man ir dārgs. Daugavpils teātra kursa pasniedzēja bija teātra kritiķe Silvija Radzobe. Tās bija dziļākas un lielākas attiecības nekā vienkārši ar pasniedzēju, kurš ierodas un nolasa savu teorētisko materiālu. Viņa patiešām gatavojās, turklāt tas bija laiks, kad jaunus labus materiālus iegūt bija ļoti grūti. Pasniedzēja, kā ierasts, ieradās ar lielām, smagām somām, tās bija pilnas ar svaigi izņemtām grāmatām no Ļeņingradas bibliotēkas. Uz Daugavpili viņa brauca ar rīta vilcienu, un mēs bieži vien gājām pretī sagaidīt. Tās somas patiešām bija smagas. Viņa bija ne tikai teātra vēstures pasniedzēja, viņa arī sekoja līdzi mūsu darbiem. Ar prieku aicinājām pasniedzēju uz skatēm. Divas reizes gadā notika starpskates. Vienā no reizēm viņa, vakarā noskatījusies mūsu darbus, pa nakti viesnīcā katram uzrakstīja recenziju. Katram individuāli! Nu, lūk, savu pirmo recenziju mūžā gan es atceros labi. Lasīt, kā profesionāls kritiķis analizē manu darbu uz skatuves, patiešām bija liels notikums. Juridiskā nozīmē mēs vēl pat nebijām īsti aktieri, tikko bijām pabeiguši otro kursu. Pārkrāmēdams arhīvu, nesen atradu šo recenziju. Pats pie sevis nosmējos, ka nu jau saucu to par arhīvu. Dažas lietas atdevu Teātra muzejam. Iedomājies! Es jau runāju kā relikts. Jā, ar Daugavpils teātri darba līgums tika noslēgts 1992. gadā. Un pēc divdesmit deviņiem gadiem profesijā es varu apgalvot, ka esmu laimīgs par savu izvēli.

Tev patlaban ir piecdesmit gadu. Šis ir tāds ne jauns, ne vecs vecums. Kā tu pats jūties piecdesmitgadnieka ādā?

Man patīk, kā es novecoju. Man patīk laiks, kurā es piedzimu, kurā dzīvoju un kurā kļuvu par aktieri. Man nav mieļu vai ilgu – ak, kaut es būtu dzīvojis tajos un tajos gados! Par to, cik briesmīga vai cik laba bija Padomju Savienība, man neviens nekādas muļķības nevar iestāstīt vai ausīs saspraust batonus. Es absolūti apzinātā vecumā piedzīvoju varas maiņu un transformāciju, pats biju arī uz barikādēm pie telegrāfa. Ārā uz trešā stāva palodzes bija izlikts radio, sekojām līdzi Pleskavas desantnieku divīzijas virzībai no Viļņas uz Rīgu. Es biju pārņemts ar domu, ka nu tik būs tanki, būs šaušana. Ārprāts, cik būs interesanti!

Vai tad bail nebija?

Protams, ka ne. Tāpēc jau karavīri mirst jauni. Tagad man būtu bail. Un tagad es saprotu, cik tas ir brīnišķīgi, ka viņi neatbrauca.

Tev nešķiet, ka cilvēks tavā vecumā kļūst skarbāks?

Es nezinu. Kā tu domā to “skarbāks”? Ciniskāks vai ironiskāks varbūt. Jā, mūsdienu jaunieši ir romantiskāki. Viņi dzīvo ļoti labā un maigā pasaulē. Tas droši vien ir labi. Bet man gandrīz kā tādam vecam mūdzim un ciniķim tomēr patīk par visu pasmieties. Arī sabiedrības brīvību varam vērtēt pēc tā, cik ļoti par kaut ko ir iespējams smieties. Principā būtu jābūt tā, ka smieties var par visu. Mūsdienu cilvēks kļūst sterilāks. Taču nekas destilēts uz skatuves nestrādā. Tiklīdz tu sāc sevi cenzēt, mākslas brīvība pazūd. No vienas puses, mākslas uzdevums ir provocēt, norādīt uz konkrētām lietām un problēmām. Teātris ir tā vieta, kur mēs varam runāt nedaudz citādā valodā. Uz skatuves ir jābūt daudz lielākai brīvībai. Tas ir pareizi un labi. Bet uz jauno paaudzi es raugos ļoti pozitīvi. Katrai ģenerācijai ir savs laiks. Viņi veido šo laiku, un šis laiks ietekmē viņus. Nedomāju, ka man tur vajadzētu kaut ko mainīt. Tas, ko spēju un varu ielikt savos dēlos, ir ģimenes un atbildības sajūta. Man ir divi dēli – vienam 20, otram 24 gadi, tātad es zinu, par ko runāju. Viņi ir precīzi tajā vecumā, kādā ir arī mani audzināmie jaunie kolēģi teātrī. Ar viņiem patlaban strādāju kā pedagogs. Vispār tas nav tik vienkārši, tāpēc es apbrīnoju savu pasniedzēju Pēteri Krilovu... par viņa spēju paskaidrot, par spēju vadīt skolojamos vajadzīgajā virzienā. Uzskatu, ka man jau ir diezgan uztrenēta auss un es jaunajos aktieros spēju atšķirt falšas notis no īstām. Nekautrējoties to arī saku. Bet vispār es esmu tāds mīlīgs pedagogs. Neprotu būt skarbs un bargs, varbūt māku tikai tā izskatīties. Nekad nevar zināt, kad cilvēks atvērsies. Ir situācijas, kad students atveras tikai trešajā kursā. Iespējams, viņš ir sabijies pats no sevis, bet viņā gruzd lielā skatuves vajadzība. Galvenais, lai tā vajadzība nenodziest. Tā atvēršanās saistāma ar dažādiem kompleksiem un domām par kaut kādām muļķīgām un pilnīgi nevajadzīgām lietām, piemēram, kā tu izskaties no malas. Tādas domas neveicina atraisīšanos. Protams, par aktieri nevar kļūt katrs. Kaut kādam nervam, vajadzībai atrasties uz skatuves ir jābūt. Ja tādas nav, tad ko tu uz tās skatuves dari? Ir jāmīl arī spēle, spēlēšanās, ākstīšanās, provokācija, riska zonas, pietuvošanās robežām, kaut kam jaunam un iepriekš nepazītam. Tā ir jaunatklājēja un zinātnieka loma. Es pats atvēros tikai otrajā kursā. Līdz tam man laikam pat nebija priekšstata par to, ko daru. Es tikai klausījos skolotājos. Bet, kad otrā kursa beigu eksāmenā spēlēju Moljēra fragmentu, pēkšņi pirmo reizi uz skatuves sajutos kā mājās. Sajutu, ka valdu pār situāciju. Uzskatu, ka bailes mūs nevienu pilnībā nekad nepamet. Arī mani tās nepamet. Tas nenozīmē, ka aktieris vienreiz atveras un tad viss. Pēc laika atkal pazūd kaut kādi pieturas punkti, visi rokturi aizslīd prom, un atkal viss jāsāk no jauna. 

Tu esi stingrs tēvs vai tāds, ar kuru var līdz sirds dziļumiem izrunāties?

Es nezinu, vai ar mani var izrunāties, man ir tāds stingrs mūlis, līdz ar to es neesmu no tiem, ar kuru kāds gribētu baigi izrunāties. Tā ir. Manuprāt, es esmu cilvēks, kurš ļoti labi prot klausīties. Atceros, kad piedzima dēli, ar nepacietību gaidīju, kad viņi izaugs lieli. Gribēju ar viņiem runāt, kopā kaut ko skrūvēt, griezt ar nazi, ņemties un darīties pa šķūni vai darbnīcu. Man vienmēr ir paticis kaut ko darīt ar rokām. Pēc pirmās izglītības esmu juvelieris. Man tā juveliera māksla diezgan labi patika, un es to darīju ar prieku. Karjeras sākumā ar gredzenu un auskaru veidošanu patiešām spēju sevi uzturēt. Bet ko es ar to gribēju teikt? To, ka pavisam nesen ieraudzīju, ko mans dēls Matīss taisa, paturēju rokās, papētīju, pabrīnījos un sapratu, ka es tā vairs tehniski nemācētu. Sapratu, ka viņš par mani šajā jomā ir līmeni vai divus augstāk. Un man tik ļoti iepatikās šī doma. Savukārt mans vecākais dēls Latvijas Kultūras akadēmijā studē audiovizuālo mākslu un skaņas montāžu. Un pavisam nesen es pirmo reizi mūžā ar savu dēlu satikos filmēšanas laukumā. Režisoram Matīsam Kažam top jauna filma Ūdens garša. Es tur biju aktieris, bet mans dēls – skaņu inženieris, līmēja man klāt mikrofonu, stāvēja ar tā saucamo būmu. Tā arī bija laba sajūta. Viņš tika uzaicināts kā profesionālis un es arī.

Vai aktierim ir jābūt empātiskam?

Es esmu saticis daudz empātiskākus cilvēkus par mani. Es jau tomēr tāds mūdzis esmu, bet empātija, spēja iejusties, iztēloties ir ļoti, ļoti svarīgas. Tās ir aktiera pamatprasmes. Ja to nav, ir ļoti slikti, bet tās var arī izkopt. Es nerunāju par līdzi jušanu. Arī. Bet ne tikai. Tā ir māksla vērot, ieraudzīt. Kā cilvēks iet, kā viņš runā, kā veido teikumus? Rausta valodu, meklē vārdus. Kā tieši meklē šos vārdus? Tu sāc domāt kaut kā citādi, līdzīgi viņam. Tas ir veids, kā no ārpuses iekļūt cita iekšpusē. Cilvēka fizioloģija diezgan daudz pasaka priekšā. Ir dažādi ceļi, kā piekļūt cilvēkam. Bet šie ceļi ir jāiet. Citreiz baigi nepatīk. Ir tādas lomas, kas nav īsti man. Tad ir jālaužas iekšā, jāplēš nost sava komforta miziņa un uzaudzētās bruņas. Nemaz nav tik ļoti patīkami. Tas, ka mēs aktieri neviļus esam arī psihologi... jā. Es domāju, ka, pat īpaši neizkopjot kaut kādas spējas un nelasot psiholoģijas grāmatas, mēs esam uztrenējuši gan aci, gan ausi, lai saprastu, kurš melo un kurš ne, kad cilvēks ir patiess un kad ne. Šie signāli ļoti noder, jo mēs paši tos bieži lietojam. Bet apzināti mēs šīs spējas ikdienas dzīvē nepiekopjam. Manuprāt, labs aktieris ir neredzams. Hameleons, kurš var kļūt par koka lapu, salveti, telefonu vai par tevi. Aktieris, kurš ir redzams uz sarkanā paklāja, jau arī nav īsti viņš pats. Tā ir viena no viņa ādām.

Kādā intervijā lasīju, ka pirms sagatavošanās nākamajai lomai tu izpēti tēlu tik tālu, ka spēj iztēloties, kas viņam varētu atrasties kabatās. Juveliera darbs arī prasa pacietību. Varbūt tas ir vienkārši iedzimts perfekcionista gars?

Nē, es neesmu perfekcionists. Tas ir drīzāk tāpēc, ka es pats sev esmu apnicis. Aktieri bieži vien sev apnīk, jo viņiem izveidojas tāds stabils instrumentu krājums, ko viņi izmanto katrā jaunā lomā. Bet tas nav labi. Tas nav pareizi. Katrai jaunai lomai ir cita psihofizika. Jāmēģina sevi lauzt un atrast, kas konkrētajā tēlā varētu būt unikāls. Tas ir interesanti, bet grūti. Slinkums arī dara savu. Kad nevari atrast to unikālo, tas sāk kaitināt, un tu izlīdzies ar kaut kādiem stereotipiem. Varbūt daļai skatītāju tas nebūtu nekas, bet pats sevi tu tajā situācijā baigi augstu nevērtē, jo neko jaunu neesi radījis. Tu vienkārši runā jaunus burtus tajā pašā balsī. Arī kolēģi to redz. Mūsu kompānija tāpēc ir ļoti laba. Tas nemaz nav tik bieži, ka otram vari teikt visu, ko domā, arī tad, ja tas ir kaut kas slikts. Spēt pateikt otram, kā vajadzētu un kā varētu būt labāk, arī ir jāmāk. Zinu, ka citās trupās tas diez vai ietu cauri. Šeit mēs cits citu kaut kā pieskatām.

Kā var savākties kopā tik līdzīgi dziļdomājoši cilvēki?

Tas ir jautājums Alvim Hermanim. Viņš bija tas cilvēks, kurš visus savāca kopā. Kādā veidā viņš izveidoja to pasjansu, ko viņš redzēja, kas mēs varam būt atsevišķi kā indivīdi un kā varam sastrādāties kopā? Nezinu. Acīmredzot Alvim ir gandrīz tādas kā pravietiskas spējas redzēt tālāk. Ar dažiem viņš nebija strādājis kopā, ar dažiem bija. Man laimīgā kārtā bija sanācis nokļūt viņa iestudētajā izrādē Kaija. Tā bija ļoti interesanta izrāde, kuru spēlējām ar lellēm. Viņš bija redzējis arī manu diplomdarbu – izrādi Velns Pētera Krilova režijā. Un tā viņš mani izvēlējās. Nebija tā, ka es piekritu uzreiz. Dienu domāju. Ar sievu arī runāju, ne tikai iekšējā balsī klausījos. Redzi, tolaik es biju Dailes teātrī štatā. Citi, piemēram, nebija štatā. Situācija bija ļoti šaubīga. Lai vai cik grūti laiki bija, Dailes teātris tomēr bija visiem pazīstams. Stabila darbavieta, stabilas perspektīvas, kamēr Jaunais Rīgas teātris bija paputējis, publika pazudusi. Viss bija jāsāk no jauna. Tas bija riskanti. No otras puses, vienmēr ir kārdinājums būt kaut kā jauna aizsācējam. Tolaik izrādē Tims Tālers jeb Pārdotie smiekli bija novilkti aizkari, kas samazināja zāli par vienu vai divām trešdaļām. Tā bija Alvja Hermaņa pirmā izrāde uz lielās skatuves, mana pirmā lielā galvenā loma šajā teātrī. Pēc tam piecpadsmit gadu spēlējām izrādi Mans nabaga Marats. Ļoti ilgi spēlējām. 

Izrāde Vectēvs tiek spēlēta jau desmit gadu. Vai pirmās izrādes ir salīdzināmas ar pēdējām? Vai tu tur esi tas pats vai jau cits?

Grūti pateikt. Es pats esmu mainījies, prototipi, ko spēlēju, ir aizgājuši aizsaulē. Es turpinu nest viņu sacīto. Interesanta sajūta. Kā es to varu izdarīt? Ar prieku! Es tagad neatceros, cik izrādes kopā esmu nospēlējis. Simt piecdesmit? Varbūt simt piecdesmit piecas. Garo dzīvi nospēlējām 420 reizes, arī Latviešu mīlestību ļoti daudz. Tāpēc jau man patīk teātris labāk par kino. Tas ir ekskluzīvi. Kino ir mehāniskāks. Nenoliedzami, arī tur ir grūti, kino strādā citi principi: skatieni, tuvplāni, montāža, teksts, frāze, bet tur nav tā plūduma, kas ir teātrī. Izrāde sākas septiņos un beidzas vienpadsmitos vakarā. Lineāri vai ne, bet tur tu konkrētas stundas dzīvo savu dzīvi. No sākuma līdz beigām. Man patīk tā doma, ka ir cilvēki, kas uz izrādi atnākuši pirmo reizi, un es viņiem šo stāstu pirmo reizi. Ir diezgan grūti stāstu izstāstīt it kā pirmo reizi, ja tu to dari jau simt piecdesmito, bet jāspēj ieraudzīt sevī to sajūtu, kas tev izraisa vēlmi to izstāstīt vēlreiz. Tā ir psiholoģiska ekvilibristika, nevis formāla teksta izrunāšana ar izteiksmi vai vaibstu spēli. Ja nākamā doma piedzims tavā galvā, tad tā piedzims arī skatītāja galvā. Tādu Vectēvu, kādu iestudējām toreiz, tagad mēs iestudēt vairs nevarētu. Mēs nevarētu “gāzt” par žīdiem un holokaustu.

Minēji, ka profesijā strādā jau gandrīz trīsdesmit gadu un jūties ļoti laimīgs. Vai tevi nekad nav pārņēmušas skumjas pārdomas par to, ka mūsu valstī diemžēl nevar sasniegt Holivudas augstumus?

Pirmām kārtām neesmu pārliecināts, vai es citur vispār kaut ko sasniegtu. Protams, jāņem vērā, no kura brīža mēs raugāmies. Ja es būtu kaut kādu prasmju bagāts, tad varbūt. Bet, ja raugāmies no nulles punkta, tāds, kāds es biju, stājoties Daugavpilī, vai tāds es varētu konkurēt ar citiem līdzīgiem kaut kur pasaulē? Nezinu. Piemēram, Krievijā ir milzīgs tirgus un nežēlīga konkurence. Bet viņi jau arī plēšas kā suņi. Tur cilvēkiem piemīt diezgan skaudras īpašības, filmēšanas laukumā viņi kliedz. Viņos ir daudz vairāk neiecietības, kategorisma, pieprasīšanas, arī vēlme pēc sava statusa atzīšanas. Var just, kurš tur ir galvenais. Mēs šajā ziņā esam daudz rāmāki. Protams, visas pieredzes mūs bagātina. Es tur neesmu daudz filmējies, bet ir sanācis piedalīties krievu projektos tepat Rīgā. Mana pieredze nav salīdzināma ar dažu kolēģu pieredzi, kuri ir filmējušies A klases filmās pie ļoti labiem režisoriem. Piemēram, Andris Keišs varētu pastāstīt daudz vairāk.

Kur meklējamas saknes tavai interesei par neirobioloģiju?

Ar neirobioloģiju aizrāvos, kad meklēju piekļuvi Plūdonim. Jau biju izpētījis laikmeta kontekstu: kas ar Plūdoni notika tajā laikā un ar Latviju un Krievijas impēriju, kāpēc viņš uz konkrētiem notikumiem ir reaģējis tā vai citādi, kā rakstīja dzeju piektajā gadā? Muižu dedzināšana, nodibinās pirmā Padomju Latvija, viņš deviņpadsmitajā gadā pieslēdzas, pēc tam atkal aiziet prom. Tad ķēros klāt viņa politiskajiem uzskatiem, intīmajai un ģimenes dzīvei. Mākslinieks no tā barojas, un mēs saprotam, kāpēc viņš raksta tā, kā viņš raksta. Tas jau bija izmēģināts ar Veidenbaumu, ar Plūdoni gribēju iziet jaunu ceļu. Vilim Plūdonim ir ļoti raksturīgi “baisulīgie” gabali un traģiskās balādes. Radās jautājums: no kurienes tas nāk? Kas tie par tumšiem mežiem, suņpurniem, visādiem nosalušiem, bez valodas palikušiem nabaga ganu zēniem? Visu laiku viņu nepamet kaut kādas baisas nojautas, vēja gaudas un tā tālāk. Un tad man šķita, ka to būtu interesanti papētīt no neiroloģijas viedokļa. Kas ir cilvēka bailes? Kā tās veidojas? Kas ir sapņi? Ko cilvēks redz sapņos? Kā rodas murgi? Man likās ļoti interesanti salikt zinātnisko pamatojumu ar dzeju. Man nešķiet, ka dzeja no tā kļūst mazāk poētiska. Man šķiet, ka tā tikai iegūst papildu šķautni. Domāju, ka Plūdonim bija kaut kādas fobijas un ārkārtīgi spoža un mirdzoša iztēle. Un kaut kā nešķiet, ka ģeniālais dzejnieks ar šādu iztēli varētu būt laimīgs vai mierā ar sevi. Kaut gan neviens mēs ar sevi neesam mierā. Kad strādāju pie jaunas lomas, man vienmēr patīk pieķerties kaut kam jaunam. Kad iestudējām Pakļaušanos – stāsts par hipotētisko nākotni Francijā, ko pārņem islāms –, mani ieintriģēja islāma štelle. Nopirku Korānu, sāku studēt pravieša Muhameda dzīvi un vēl daudz dažādu tekstu krievu valodā. Ļoti interesanta, milzīga, grandioza un fantastiska pasaule. Ja man būtu daudz laika, es gribētu iestāties Teoloģijas fakultātē. Man ļoti patīk reliģija, tās fenomens, cilvēka maģiskā domāšana. Kāpēc vispār ir radusies reliģija kā struktūra, kā veids, kā sistēma, kas notur kaut kādā kārtībā sabiedrības, dažnedažādas civilizācijas dažādos laikos? Kā tās ietekmē kultūru, arhitektūru, to, kā mēs ģērbjamies, runājam, izturamies cits pret citu. Jebko. Visu! Cik ļoti to visu ir ietekmējusi kristietība mūsu gadījumā un islāms, hinduisms, konfūcisms, animisms vai zoroastrisms citos gadījumos. Piemēram, zoroastrismā ir ļoti skaista pamatdoma – pats galvenais ir labas domas, labi vārdi un labi darbi. Šīs trīs komponentes vienlaikus. Tas ir ļoti grūti. Pamēģini! Pamatfilozofija tur ir gandrīz dievišķa un neiespējama, bet tas ir virziens, kurā būtu jātiecas ikvienam cilvēkam.

Tad tu vairāk esi zoroastrisma idejas piekritējs?

Es esmu agnostiķis. Agnosis nozīmē – bez zināšanām par Dievu. Tas, kurš pieļauj visu. Man it kā ir teorētiskas zināšanas, bet tās tiešām ir teorētiskas. Man reliģija patīk kā domāšanas fenomens un arī manas domāšanas objekts, bet tas nav tas, ko es izmantoju. Protams, kā jebkuram cilvēkam, arī man ir domas par iespējamo citu pasauli, nojausmas vai pārdomas par to, vai šim visam ir iemesls vai apzināts cēlonis, vai tomēr tā ir vienkārši evolūcija. Man patīk zinātne. Es esmu ziņķārīgs, zinātkārs cilvēks. Ja vajadzētu, es varētu būt zinātnes popularizētājs. Man liekas, ka ziņkārība ir cilvēka un cilvēces pamatā. Arī progresā neredzu neko negatīvu. Jā, tam ir negatīvās blaknes, piemēram, visas pasaules piecūkošana, resursu iztērēšana, pārapdzīvotība un tā tālāk. Bet progress ir progress. Es sajūsminos par zinātnes atklājumiem. Var šķist, ka tas ir kaut kas sauss, bet tā nav. Tas ir neprātīgi poētiski. Pagājušā gadsimta vidū viens no lielākajiem astrofizikas atklājumiem bija fakts, mēs visi sastāvam no vienas pirmvielas. Gan tu, gan es, gan vistālākās vēl neatklātās zvaigznes un zvaigžņu sistēmas atomārā līmenī ir viens un tas pats. Citiem vārdiem sakot, mēs esam zvaigžņu putekļi. Savācoties un kompresējoties no šiem zvaigžņu būvmateriāliem veidojas planētas. Zinātne tiešām ir poētiska. Palūkosimies nevis astrofizikas, bet paleontoloģijas virzienā. Ir tāda Tamanisi ieleja Gruzijā, tur ir atrasti Homo habilis jeb prasmīgā cilvēka kauli. Tie bija Homo sapiens priekšteči. Un ir konstatēts, ka vienam no atrastajiem galvaskausiem nav neviena zoba, bet žokļu alveolas ir aizaugušas. Tas nozīmē, ka šis radījums, kura smadzeņu svars ir gandrīz tikai trešdaļa no tā, kas ir tev un man, un ir stipri līdzīgs šimpanzes smadzeņu apjomam, apmēram 450 gramu, kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ ir spējis uzturēt vecu radinieku. Šimpanzes to nedara. Šimpanzes rūpējas par jaunāko paaudzi, bet ne vecāko. Vecie nav vajadzīgi, un tie vienkārši aiziet bojā. Tātad izrādās, ka pirms 1,7 miljoniem gadu ir radusies mūsu kultūra, parādījies jēdziens, ko paleontologi sauc par grandmothering. Parādās trešā paaudze, kura tiek uzturēta bez praktiskiem iemesliem. Viņi kaut ko ēd, bet neko nevar nomedīt. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi interesanti. Piemēram, Francijā rekonstruējot neandertāliešu kapu, zinātnieki konstatēja, ka līķis ticis guldīts ziedos. Tātad pirms vairākiem tūkstošiem gadu cilvēkiem jau ir bijusi izpratne par skaistumu. Vai pavisam nesen ledus laikmets, paleolīts. Kaut kāda daiļava, kas dzīvojusi pirms 15 000 gadu, tiek atrasta ar briežu zobu kaklarota. Taču tajā apkārtnē, kur viņa mita, to briežu nemaz nebija. Brieži dzīvo aiz Pirenejiem otrā pusē. Tad saprotams, ka ir bijis kāds paleolīta Romeo, kurš devies pāri kalniem un medījis briežus. Un tie bija tikai dzerokļi. Tātad viņš piekrājā veselu kolekciju un devās atpakaļa pie savas daiļavas, lai pasniegtu specifisko briežu zobu kaklarotu. Man šķiet ārkārtīgi interesanti raudzīties uz vēsturi un zinātni un saskatīt tur poēziju.

Mūsdienās diezgan daudz cilvēku spriež par dvēseli, pārdzimšanu, iepriekšējām dzīvēm, karmu. Vai tu tam tici?

Nē. Man nav tam nekādu pierādījumu. Kārtīs skatīties ir forši, bet kur ir informācija no aizdzīvēm? Pilnīgi pieļauju, ka arī ajavaskas rituālos cilvēki nevis saskata iepriekšējo dzīvju pieredzes, bet gan sastopas ar informāciju, ko viņiem sagādājušas neironu kombinācijas. Neironi nepārtraukti veido saites. Ķīmisku vielu iedarbībā saites savienojas citādi, droši vien atslēdzas noteikti kontroles mehānismi, uzslāņojumi, ko uzliek mūsu pieredze dzīvē, sabiedrībā, un paveras kaut kas cits. Cilvēks ierauga ko fenomenālu un apbrīnojamu. Bet kāpēc tad mēs tur nepaliekam, kāpēc atnākam atpakaļ? Vēl ir interesanti, kāpēc iepriekšējā dzīvē neviens nav bijis, teiksim, sists un izvarots, skuķis bez zobiem? Kāpēc visi sevi iztēlojas par persiešu princesēm, hercogiem un hercogienēm? Kurš tad bija kalps? Viņu tā kā bija vairāk. Es nezinu. Protams, arī es domāju par nāvi, bet man šķiet, ka pēc tam nekā nav. Es saprotu, ka cilvēkiem patīk domāt citādi, jo šī teorija varētu būt pārāk garlaicīga. Bēdīga. Vai tiešām viss? Vai tiešām nav nekāda turpinājuma? No vienas puses, tas var šķist pat augstprātīgi. Visas cilvēces kultūras vēsture ir cieši saistīta ar reliģiju, savukārt reliģija paredz šā turpinājuma dažādus variantus. Budismā vienu, kristietībā citu. Vainas apziņu, gandarījumu, bet katrā ziņā turpinājumu. 

Tiešām. Kur tad ir tā dzīves jēga?

Dzīvē. Jēgu nevajag meklēt. Jēgu vajag radīt. Pašpilnveidošanās instinkts liek augt un attīstīties. Kolumbam tas lika doties uz Ameriku, Maskam lidot uz Marsu. Tas ir instinkts, kas liek kaut ko darīt, no rīta modina un virza mūs uz priekšu. Jēga ir darīšanā. Jēga ir dzīvošanā. Jēga ir darīt labu citiem. 

Bet kāpēc tad viens piedzimst bagātā ģimenē, otrs pie lielveikala ubago naudu, cits iekļūst satiksmes negadījumā?

Vistīrākā nejaušība. Ja tu paņem daudzus cilvēkus vai vairākus trusīšus... kāpēc viens izskatās tā, otrs citādi? Katram apspalvojums tomēr ir citāds. Kāpēc? Evolūcijas likums katrā sugā mēģina atrast labāko risinājumu, tāpēc rodas dažādas modifikācijas. Nepiemērotās izzūd, piemērotās izdzīvo ilgāk. Tas nav racionāls skatījums uz dzīvi, man šķiet, ka tas ir poētisks. Es apzinos, ka cilvēkam, kurš min dubļus, ir diezgan grūti saskatīt to, cik poētiski tie rudens aukstumā izlien cauri viņa nosalušajām pirkstu starpām. To visu es ļoti labi saprotu, tajā pašā laikā man ir piemērs. Kaimiņos dzīvoja Nellijas tante. Salīkusi līkumiņā, nevarēja vairs atliekties, rokas savilktas, pirksti neklausa. Tāda viņa arī staigāja ar spieķīti. Viena pati dzīvoja, ūdens kaut kā tur pumpējās, tualete ārā, nu, kā jau laukos, bet visu laiku smaidīga kā saulīte. Izdomāja vārīt klimpas. Liks ūdenī, bet kaut kā ar tām neveiklajām rociņām ņēma un katlu apgāza. Visas klimpas pa zemi, bet viena klimpa uzkrīt uz čības. Viņa mani satiek un stāsta: “Man tā klimpa tik smieklīga uz tās čībiņas. Es tā smejos, tā smejos!” Es iedomājos, ka pazīstu tūkstošiem vecu, nīgru cilvēku, kuri šajā situācijā dusmotos par to, ka nebūs ko ēst. Kā to visu satīrīt? Vecums, rokas savilktas, viss būs vēl tikai sliktāk, viss drīz beigsies. Bet viņa smejas. Saproti? Tas ir attieksmes jautājums. Kā tu to pasauli redzi. Vai tu pasauli redzi poētisku vai kā izgāztu šķīvi? Ja tev pasaule ir kā izgāzts šķīvis, tev nevar palīdzēt. Bet, ja tu to redzi kā smieklīgu klimpu uz čības, ar tevi viss ir kārtībā, vienalga, cik bagāts, nabags, slims vai vesels tu esi. Tā ir tā dzīves jēga. Tu to radi pats.

Minēji, ka tava atpūta ir darīšana. Ja atklāti, es tiešām nespēju tevi iztēloties, dīkdieņojot uz milzu peldriņķa dīķim pa vidu.

Tāda bilde tiešām nevarētu būt. Es, piemēram, nespēju nogulēt pludmalē. Es varu iet, bet gulēt es nevaru. Meditatīvi sēdēt un makšķerēt arī nevaru. Pat ogas lasīt man ir grūti. Piemēram, mellenes. Tas nozīmē tupēt uz vietas un lasīt. Man vajag virzienu. Es varu airēt laivu. Katru vasaru ar Znotiņa ģimeni braucam pa upi. Teju visas upes jau būsim izbraukuši. Nupat bijām Dubnā. Mana meditācija ir dārzs. Tagad, piemēram, pirmā lieta, ko es daru – dodos pie jāņogu krūma un ēdu, kamēr tek sviedri. Upenes es arī varētu ēst čupām. Nav labi tik daudz ēst, bet man ļoti garšo! Vēl es esmu atkarīgs no ziņām. Neklausos mūziku, klausos tekstu. Kad braucu mašīnā vai darbnīcā vīlēju, patīk, ka man fonā kāds vāvuļo. Vislabāk, protams, ja fonā skan kāda laba raidluga.

Vai pēdējā gada notikumu dēļ nav radies iekšējs stress par to, ka atkal nāks rudens, visu vērs ciet, cilvēki būs pieraduši pie Netflix un uz izrādēm vairs nenāks?

Man nav stresa, es jūtos labi. Es zinu un saprotu, ka liela sabiedrības daļa vēl nav vakcinējusies vai negrib to darīt. Bet man ir apnicis par to domāt. Manā uztverē ir tā: ir problēma – vīruss, un ir konkrēts risinājums – vakcīna. Man šķiet, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir tie, kas ir vakcinējušies, un tie, kas vēl nav vakcinējušies. Un viss. Es netaisos kaut kā citādi dalīt cilvēkus. Manuprāt, vakcīna ir normāls un brīnišķīgs risinājums. Varam atkal atgriezties pie zinātnes. Sākot no Džennera laikiem, 18. gadsimta beigām. Viņš cīnījās pret bakām un atrada šo ģeniālo risinājumu, ka pret cilvēku bakām var cīnīties tāpat kā pret govju bakām. Ja mēs gribētu būt ļoti precīzi un visu latviskot, tad vakcīna būtu jādēvē par govjošanu. Govju bakas latīniski ir vaccine variole. Un šo veidu, ko mēs darām, par godu Dženneram nodēvēja par vakcinēšanu. Tātad govjošanu. Un beigu beigās cilvēce no šīs vājprātīgās slimības ir tikusi vaļā. Pēc tam bija kaudze ģeniālu cilvēku, piemēram, Luijs Pastērs, kurš izdomāja vakcīnu pret Sibīrijas mēri, tostarp arī pret trakumsērgu. Es esmu vakcinēts un ar prieku skatos uz publiku, kas arī ir vakcinēta. Nupat nospēlējām Latviešu mīlestību, publika cēlās kājās un gavilēja. Kā vecos laikos. Bija brīnišķīga kopības sajūta. Skatītāji uz izrādēm tagad nāk stundu iepriekš. Grib atkal atgriezties pie vecās labās sajūtas, ka ir bufete, kur mierīgi var apsēsties pie galdiņa. Teātris ir unikāla un ekskluzīva situācija. Konkrētā vakarā sanāk 300 vai 400 cilvēku, un tas ir unikāls notikums tieši tajā brīdī, tikai tiem cilvēkiem un tikai mums. Pēc tam viņi būs citi, mēs būsim citi, būs cita diena, cita temperatūra, cits garastāvoklis, tūkstošiem un miljoniem situāciju un apstākļu, kas būs mainīgi. Mēs runāsim to pašu tekstu, bet tā būs pilnīgi cita izrāde un pilnīgi cita sajūta. Tas ir unikāls tiešsaistes pārdzīvojums tieši šajā mirklī. Tāpēc es domāju, ka viss būs kārtībā, un uz nākotni raugos ar cerībām. Cilvēki šo pārdzīvojumu gribēs piedzīvot, viņiem tas ir vajadzīgs. 

Vai tu pēdējā pusotra gada laikā arī esi mainījies?

Jā, es kļuvu vecāks. (Smejas.) Es pirmo reizi pēc tik daudziem laulības gadiem tik ilgi dzīvoju kopā ar sievu. Diendienā. Es ilgi biju mājās, pirmo reizi ieraudzīju, kas ir pavasaris. Parasti teātrī pavasarī un rudenī noris intensīvs darbs pie iestudējumiem. Tagad ieraudzīju, kā sāk ziedēt un kā nozied ābeles. Visu pilno apli. Ieraudzīju, kā mostas daba, kā tā nobriest un kā atkal aizmieg. Atkal atgriezīšos pie zinātnes. Es laikam gribu tev pierādīt, cik tā ir poētiska. Sapratu, ka mēs ar sievu esam dubultzvaigznes. Dubultzvaigžņu sistēmā ir divas zvaigznes, kas pārvietojas nevis viena gar otru, bet gan tā kā dejā. Gravitācijas centrs ir šīm zvaigznēm pa vidu, un tas ir redzams tikai tiem diviem dejotājiem. Tas ir tāpat kā sadoties rokās un griezties. Un tas, kas tur mūs kopā, ir tikai mums diviem zināms pievilkšanās spēks. Šķiet, ka tā ir viena no skaistākajām domām, kas mani piemeklējusi pandēmijas laikā. (Smejas.) Par to esmu ļoti lepns.

Zini, man šķiet, ka no tevis staro tāds latviskums, kas vieš bijību. Es nespēju izskaidrot, kas tas ir. Tāds cilvēcīgums.

Ui, ui, ui! Labi, man ir arī tautastērps. Ne visiem vīriešiem skapī atradīsi tautastērpu. Labi, ja nopietni, tad varbūt tā ir šīs vietas patikšana. Man patīk vieta, kurā es dzīvoju. Man patīk šie cilvēki, valoda, kultūra. Tā mani baro. Tas ir tas, kāpēc es redzu jēgu strādāt. Mēs visi esam pārcēlāji. Mēs šo laika posmu pārceļam. Pieņemsim, ka tu biji hercogiene un pēc tam būsi vēl kaut kas, un pieņemsim, ka es nekas nebiju un pēc tam arī nebūšu, bet mums abiem ir šis mazais posms uz Zemes, kas man un tev ir jāpārceļ. Un tas ir par to, cik rūpīgi tu šo trauku paņemsi, cik rūpīgi nesīsi un cik rūpīgi beigās noliksi. Cik daudz tu par to trauku izstāstīsi tiem, kuriem tas būs jānes tālāk. Cik viņiem tas būs interesanti. Vai viņiem vispār būs jēga to nest? Reiz Austrālijā svētdienas skolā tikos ar jauniešiem, un man vajadzēja izdomāt, kamdēļ tā latviešu valoda būtu jāsaglabā. Viņiem tur, diasporā dzīvojot, to ir vēl grūtāk izdomāt. Izprātoju, ka labs iemesls ir piederība sazvērnieku klubiņam. Pasaulē ir septiņi miljardi cilvēku, latviešu valodā runā labi ja divi miljoni. Tas ir ārkārtīgi maz. Iespēja, ka tevi kaut kur pasaulē sapratīs, ir ļoti minimāla. Bet tas taču ir brīnišķīgi, ka mums ir tāda slepena valoda, ko neviens svešais nesaprot. Tā ir sazvērnieciska sajūta, ka mēs piederam mazam izredzēto klubiņam. Tādas sazvērnieku idejas taču baro jebkuru klubiņu, vai tie būtu masoni, ilumināti vai filatēlisti. Zināšanas. Arī tās cilvēkam liedz pret šo vietu izturēties kā pret atkritumu kasti. Redz, kaut kādi cilvēki ar mums kopā ir auguši, kaut kādus stabiņus te uz ielām saskrūvēja. Vai viņi gribēja ko ļaunu? Nē! Viņi vienkārši neapdomāja. Viens paņēma un uzrasēja, otrs pieskrūvēja, bet īsti nepieslēdzās tam, ko viņi dara. Bet tā taču ir mūsu pašu pilsēta. Ir jāiedziļinās. Kāds pirms tevis šo bruģi reiz no zviedriem ir pircis par vienu latu gabalā, kāds to tur ir licis. Tā taču ir mūsu Rīga, nevis katram savs dzīvoklis. Šķiet, ka dažiem tālāk par trepjtelpu nekāda tīrība nemaz vairs neinteresē. Man šķiet, ka vēl joprojām mēs neesam iemācījušies būt kopā. Tā laikam viena no nelaimēm, kas mums ir, ko acīmredzot piecdesmit gadi boļševiku varas ir kaut kā izkropļojuši. Stulbi jau viņus vainot, cik tad ilgi! Bet ja nav viena namīpašnieka, ir tie individuālie dzīvokļi... Katrs dzīvo savā aliņā, bet, kā tā māja kopā izskatās, tas nevienam vairs nav būtiski. Ir taču svarīgi apzināties, ka tas ir mūsu. Padomju laikā ar varu gribēja iepotēt apziņu, ka nekas nav tavs, bet tagad... viss ir mans, bet nekas nav mūsu. Ja nav šīs apziņas, tad valsts, tauta vai nācija šķīst ārā. Es jau arī esmu savrupnieks, riktīgs viensētnieks. Man ir svarīgi, ka es neredzu kaimiņu. Es gan turu sevi rokās un nekādas sētas nebūvēju, bet, protams, drusku cemme man ir, ja manā mežā nāk un sēņo. Kādā sakarā kāds pirms manis ir gājis un nolasījis manas baravikas? Ja viņš vēl ir lietuvietis… (Smejas.) Īpaši nikns es esmu, ja ir piecūkots. Pudeles samestas un vēl visādas plastmasas. Prieks, ka cilvēki mainās, šķiro. Rīga taču ir tik brīnišķīgi skaista. 

Tev ir kaut kāds mūža sapnis, uz ko tu gribētu aiziet tuvākās desmitgades laikā?

Pagaidām laikam nav. Ko tu sauc par lielu sapni? Pašam savu izrādi uztaisīt? Nezinu. Skatīsimies, kā mums izvērtīsies darbs ar jauniešiem. Bet tādu aizrautīgu režisora garšu sevī neesmu sajutis. Es nevarētu teikt, ka man tajā pusē ļoti patīk. Man tāda nemanāmāka pedagoga pozīcija šķiet interesantāka. Lai cik poētiski tas arī skanētu, dzīve pati par sevi ir tā, kas mudina mani iet uz priekšu. Mežs, lauki, kaut kāda darīšana. Man tiešām patīk skatīties, kā aug augi. Tad es vēroju, domāju, ko vēl varētu iestādīt. Bet kur es to visu likšu? Ja to ābolu par daudz, sagāžu mašīnā un vedu uz teātri kolēģiem. 

Neatradu tevi ne feisbukā, ne tviterī. Kā tu sadzīvo ar sociālo tīklu laikmetu?

Man nākotnē nāks priekšā mūsdienu tehnoloģijās balstīts pasākums teātrī. Tātad būs jāapgūst. Bet par to es vēl nedrīkstu daudz runāt. Izrādes mainās, noteikumi mainās. Daudz kas mainās. Sieva tagad raksta promocijas darbu par skatuves runu 20. un 21. gadsimtā. Unikāls. Par to, kā ir mainījusies runa un kā runu ir ietekmējušas tehnoloģijas, piemēram, mikrofoni un citu pastiprinošu ierīču lietošana. Harija Liepiņa balss no aktiera vairs netiek pieprasīta. Tagad tiek pieprasīts piezemētāks, reālpsiholoģisks tonis. Galīgi nav obligāti izrunāt visus patskaņus un līdzskaņus. Populārāka ir kinematogrāfiska ielas runa, kas ir atpazīstama un negriež ausīs. Bet man baigi neinteresē, kas notiek sociālajos tīklos. Protams, es bieži vien nonāku neveiklās situācijās, kad visi par kaut ko runā un visi to jau zina, bet es ne.

Varbūt jāpamēģina?

Nu, beidz, ja es pamēģināšu, tad tur arī palikšu. Es jau esmu diezgan atkarīgs no dažādām kustīgām bildītēm jūtūbē. Teoloģija, dažādas reliģijas, sektas un pārliecības, militārās lietas, vēsture… ko tik es tur neskatos. Bet laiks paiet! Līdzīgi kā citiem ļaudīm sociālajos tīklos. Un tad ir jāsit sev pa pirkstiem, jāsaņemas, vismaz jāpavingro, jāatkārto teksts vai kaut kas jēdzīgs jāpadara. Jā, ir jāzina kaut kādi fakti par vēsturi, lai negvelztu visādas muļķības, bet visu tu uzzināt nevari. Atsevišķi fakti, kas tev ir nepieciešami, ir jāņem un jāpēta. Piemēram, ieej muzejā un paskaties uz renesanses gleznotāju darbiem. Vieni vienīgi plikņi, bruņinieki un mollīgas dāmas. Kas tas viss ir? Bet, ja tu to zini, tas ir neprātīgi interesanti. Ir baigi forši zināt kontekstu un sūdīgi to nezināt. Vēsture ir interesanta. Bet cik tā ir patiesa? Ir objektīvā patiesība, piemēram, gravitācija. Jeibogu! Pamēģini uzkāpt tur augšā un nolēkt no jumta, patiešām nokritīsi lejā. Objektīvā patiesība ir tā, ko eksperimentāli var pārbaudīt pat tie cilvēki, kuri cits citu nevar ciest, bet galu galā nonāk pie viena un tā paša rezultāta. Viņš var mēģināt pierādīt, ka Zeme ir kantaina, uzbrauks kosmosā, veiks aprēķinus, bet beigās konstatēs: stulbi, jābrauc atpakaļ un jāpiekrīt, ka tomēr ir apaļa. Un tad ir privātā patiesība. Tu, piemēram, tici, ka pirms apmēram divtūkstoš gadiem kāds cilvēks 33 gadu vecumā ir tevis, citu un visu vēl nedzimušo cilvēku dēļ ņēmis un nomiris. Tas ir pareizi, jo tu tam tici. Tas ir tavs risinājums. Bet tu vari ticēt arī tam, ka Saulei pretējā pusē ir planēta Nibiru, kurai ir identiska orbīta ar Zemi, un uz tās dzīvo reptuloīdi. Tā arī var būt tava privātā patiesība. Un tad ir vēsturiskā patiesība, kas vienmēr ir saistīta ar politisko patiesību. Viens tic, ka atnāca vācieši un visu mums te izčakarēja, cits tic, ka labi vien ir, ka atnāca un mēs rakstām ar latīņu burtiem, nevis kirilicā. Tā visa ir patiesība, bet daļēja. Un tad ir mākslinieciskā patiesība. Tā ir visforšākā tāpēc, ka nav jāpierāda. Ir tā, un viss! Tā ir tā, kas rada. Šai patiesībai nav nekāda sakara ar objektīvo patiesību, šīs patiesības uzdevums ir pierādīt, ka kaut kas ir subjektīvi mans.


Foto: Edmunds Brencis

 

 

 

 

 

 

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 21 aprīlis, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu