Mēs esam zvaigžņu putekļi

— Laura Lauziniece

Mēs esam zvaigžņu putekļi

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 01 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš ir cilvēks, kurā klausoties varētu paiet dienas. Cik poētiski viņš spēj izstāstīt par zinātni, tikpat zinātniski pasniegt mākslu. Un vēl viņš ir īsts, patiess un cilvēcīgs. Vienā vārdā – dubultzvaigzne.

 Gatavojoties intervijai, konstatēju, ka tu neesi traki nasks uz publicēšanos. Vai atceries savu pirmo interviju?

Vispār ne. Varbūt tas bija Latgales Vēstnesis vai kaut kas tamlīdzīgs, kas tolaik iznāca Daugavpilī, bet tiešām neatceros. Es pilnīgi saprotu jautājumu, jo tam būtu jābūt nozīmīgam atgadījumam, bet man laikam ir kāds cits notikums, ar ko varu lepoties un kas man ir dārgs. Daugavpils teātra kursa pasniedzēja bija teātra kritiķe Silvija Radzobe. Tās bija dziļākas un lielākas attiecības nekā vienkārši ar pasniedzēju, kurš ierodas un nolasa savu teorētisko materiālu. Viņa patiešām gatavojās, turklāt tas bija laiks, kad jaunus labus materiālus iegūt bija ļoti grūti. Pasniedzēja, kā ierasts, ieradās ar lielām, smagām somām, tās bija pilnas ar svaigi izņemtām grāmatām no Ļeņingradas bibliotēkas. Uz Daugavpili viņa brauca ar rīta vilcienu, un mēs bieži vien gājām pretī sagaidīt. Tās somas patiešām bija smagas. Viņa bija ne tikai teātra vēstures pasniedzēja, viņa arī sekoja līdzi mūsu darbiem. Ar prieku aicinājām pasniedzēju uz skatēm. Divas reizes gadā notika starpskates. Vienā no reizēm viņa, vakarā noskatījusies mūsu darbus, pa nakti viesnīcā katram uzrakstīja recenziju. Katram individuāli! Nu, lūk, savu pirmo recenziju mūžā gan es atceros labi. Lasīt, kā profesionāls kritiķis analizē manu darbu uz skatuves, patiešām bija liels notikums. Juridiskā nozīmē mēs vēl pat nebijām īsti aktieri, tikko bijām pabeiguši otro kursu. Pārkrāmēdams arhīvu, nesen atradu šo recenziju. Pats pie sevis nosmējos, ka nu jau saucu to par arhīvu. Dažas lietas atdevu Teātra muzejam. Iedomājies! Es jau runāju kā relikts. Jā, ar Daugavpils teātri darba līgums tika noslēgts 1992. gadā. Un pēc divdesmit deviņiem gadiem profesijā es varu apgalvot, ka esmu laimīgs par savu izvēli.

Tev patlaban ir piecdesmit gadu. Šis ir tāds ne jauns, ne vecs vecums. Kā tu pats jūties piecdesmitgadnieka ādā?

Man patīk, kā es novecoju. Man patīk laiks, kurā es piedzimu, kurā dzīvoju un kurā kļuvu par aktieri. Man nav mieļu vai ilgu – ak, kaut es būtu dzīvojis tajos un tajos gados! Par to, cik briesmīga vai cik laba bija Padomju Savienība, man neviens nekādas muļķības nevar iestāstīt vai ausīs saspraust batonus. Es absolūti apzinātā vecumā piedzīvoju varas maiņu un transformāciju, pats biju arī uz barikādēm pie telegrāfa. Ārā uz trešā stāva palodzes bija izlikts radio, sekojām līdzi Pleskavas desantnieku divīzijas virzībai no Viļņas uz Rīgu. Es biju pārņemts ar domu, ka nu tik būs tanki, būs šaušana. Ārprāts, cik būs interesanti!

Vai tad bail nebija?

Protams, ka ne. Tāpēc jau karavīri mirst jauni. Tagad man būtu bail. Un tagad es saprotu, cik tas ir brīnišķīgi, ka viņi neatbrauca.

(......) Šis ir tikai sarunas sākums. Visu rakstu lasi Imperfekt 18.numurā 

Foto: Edmunds Brencis


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 01 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu