Novembrī nopūtu savas 30 svecītes. Jauna desmitgade – tas skan īpaši, arī biedējoši. Tomēr es beidzot no sevis vairs nebaidos. 

Sastrādāts ir gana daudz, galu galā mājās aug nu jau divi bērnudārznieki. Jāatzīst, ka dēla jaunais sākums lika satraukti žņaudzīt rokas, jo tas nozīmēja jaunu sākumu arī man pašai. Auklējot atvases, laiks ritēja itin kā kaut kur ārpus manis. Ļāvos mammas lomai, necenšoties paralēli izveidot impēriju. Vairākums manu vienaudžu bija pakāpušies pa karjeras kāpnēm, par ko priecājos, bet nu, kad pašai bija jāmeklē pirmie pakāpieni, sapratu, ka maldos tumsā. Nav pat koka trepīšu. Sabruku kā čupiņa pērno lapu. Asaras raisījās pārsteidzot gan mani, gan manu laulāto draugu, un tikai bērni, iegrimuši multenē, to nemanīja vai izlikās nemanām. Apmulsušais vīrs uzlika savu smago, nedaudz raupjo plaukstu man uz galvas, ieķerdamies matos: “Kas noticis?” 

Nobirst asaras – saldas un slapjas.

“Nekas... varbūt tur tā lieta?”

Gatavojoties septembrim, jau maijā biju paspējusi nosūtīt pāris CV uz dažādām vietām, bet vairāku gadu pauze darba tirgū pēc augstskolas absolvēšanas, šķiet, ir viens sulīgi sarkans karogs. Ja kāds man arī atbildēja, tad tikai, lai painformētu, ka pieteiktajai vakancei mani neizskata, tā vietā ir opcija vadīt bērnu ballītes. Noriju krupi. Nav jau gluži tā, ka nevarētu, bet tajos vakaros un brīvdienās savus bērnus vēl nedaudz tomēr gribētos satikt. Iedomājos sevi princeses Elzas kostīmā un nosvīdu. Pirms gadiem desmit tādā jau biju griezusies. 

Jāpelna tā nauda pašai! Mans karstais izmisums pielipa arī vīram, kas kļuva par manu invenstoru. Ja kādreiz vēl šaubīšos par to, vai viņš mani mīl, es vienkārši ieiešu mūsu meitas istabiņā un palūkošos uz tur atstāto saldējuma mašīnu, kas, apsegta ar plēvi, nosodoši glūn man virsū. Gluži kā sunītis, kas nav izvests pastaigā. Jāatzīst, ka tādā gadījumā aicinu iedomāties sanbernāru, jo aparāts ir gana liels, ļoti smags un neērts, es to nemaz nevaru pacelt. Turklāt tas ir arī ir ļoti dārgs. Toties tiešām taisa saldējumu! Vaniļas molekulas saput degunā. Mēle lokās pa auksto un slideno virsmu. Zobos skrapst krāsainie cukura graudiņi. Nobirst vafele, un šokolādes mērce izžūst uz zoda, kamēr karote jau sitas pret trauka dibenu, – papildporciju!

Mans biznesa plāns? Īpaši mirkļi, ko piešķir svaigs, uz vietas gatavots mājas saldējums. Pirmā vilšanās nebija ilgi jāgaida. Uzšķirot intrukciju, iepazinos ar savas saldējuma mašīnas garo lietošanas ierobežojumu sarakstu. Vislabāk tas justos kādā kafejnīcā, kur tam būtu iespēja nebeidzami griezties. (Joprojām jūtu, kā tas caur sienu glūn uz mani.) Klusi klauvēja jūnijs. Kamēr bērni spēlējās Lucavsalā, es ar mērces pudelēm un vafeļu konusiem stiepos pār Salu tiltu. Nedaudz nosvīdusi, bet ļoti lepna. Vējš un mašīnas svilpoja man garām. Izstieptās rokās nesu milzīgu kartona kasti. Vai es jau teicu, ka biju dikti lepna? “Šādi, lūk, izskatās cilvēks, kas seko saviem sapņiem… un nekad, nekad nepadodas!” es klusītēm saucu garām braucošajiem. 

( Šis ir tikai raksta sākums. Visu stāstu lasi Imperfekt 23.numurā.)