“Kāds ir jūsu sapnis?” – šādu jautājumu man nesen uzdeva divas žurnālistikas studentes, un ir tā, ka es joprojām nevaru beigt par to domāt. Jo tiešām – kāds ir mans sapnis? Kad vairs ne tuvu nav divdesmit, uz šo jautājumu ir diezgan sarežģīti atbildēt pat sev pašai. Īpaši, ja to uzdevis divdesmitgadnieks. 

Tas ir laiks, kurā cilvēks varētu visus tos sapņus, kas plivinās viņa prātā, vienā mierā pārvērst gaisa balonā un aizlidot uz jebkuru pasaules vietu un, iespējams, pat citu galaktiku vai kādu paralēlo pasauli. Tas, protams, nenozīmē, ka sapņu vispār nav, tomēr... vai tie ir tādi, ko es pati savos divdesmit saprastu?

Kādreiz viena no manām vecmāmiņām uz visiem vēlējumiem dzimšanas dienās un citos svētkos atbildēja ar vārdiem: “Lai tikai nebūtu kara, neko citu man vairs nevajag!” Toreiz mēs ģimenē viņu nesapratām: “Nu, beidz vienreiz šito!” Jo šķita – nu, kā var tik ļoti dzīvot kaut kādās senās jaunības atmiņās un nesaprast, ka mūsdienu pasaulē tomēr ir daudz visādu reālāku lietu, kara mūsu pusē nekad vairs nebūs. Toreiz arī domāju, cik skumji, ja pienāk vecums, kurā cilvēkam nav nekādu ar sevi saistītu ilgu, sapņu vai plānu – tikai, lai veselība turas un kara nebūtu. Vecmāmiņa, protams, vairāk karu savā mūžā nepiedzīvoja. Taču šodien, kad savām acīm redzam, kas patiesībā ir karš, viņas pārņemtība ar pagātni, bailes no tās atkārtošanās vairs nešķiet savāda. Lai vai cik gadu mums katram būtu, mēs visi tagad izjūtam tuva kara šausmas. Starp citu, vecmamma, papa mamma, nāca no Abrenes, no daudzbērnu ģimenes. Karā viņa bija zaudējusi piecus brāļus. Skaidrs, ka to nav iespējams aizmirst.

Un redz, kādus lokus dzīve met. Es, pat vēl nenodzīvojusi līdz vecmammas toreizējam vecumam, tagad arī varētu teikt, ka man viens no lielākajiem sapņiem ir, lai šis drausmīgais, bezjēdzīgais, kādu lielummānijas apsēstu cilvēku izraisītais karš ātrāk beidzas. Un nevis vienkārši beidzas – tam jābeidzas ar Ukrainas uzvaru. Lai nepienāk brīdis, kad maniem dēliem ir jāiet karā. Lai nekad vairs nebūtu kara. Maz kas ir drausmīgāks par to.

Bet vai tas nozīmē, ka man vairs citu, tādu personisku sapņu nav? Ceru, ka ne. Gaisa balonu, kā divdesmit gados, no tiem uzkonstruēt vairs īsti nevarētu. Jo bez visa cita vēl ir tāda lieta, ka cilvēku diemžēl ierobežo laiks, kurā viņš te šajā pasaulē var daudzmaz vērienīgi izvērsties. Dažas lietas acīmredzot būs jāatstāj nākamajai dzīvei, jo nu... piemēram, Austrumu cīņu mākslu es pavisam noteikti vairs neapgūšu, tā jāsāk mācīties jau bērnībā. Var jau būt, ka kādai vēlmju daļai jātiek piepildītai ar grāmatu un filmu palīdzību. Es taču varu skatīties korejiešu vai ķīniešu filmas, kurās skaisti cilvēki ne vien skaisti cīnās, drīzāk dejo, nekā kaujas, bet reizēm pat lido un dara vēl nez ko. Varbūt tas ir labāk, nekā nākt no treniņiem ar izmežģītām locītavām un zilumiem visās vietās, kas faktiski ir neizbēgams process sākuma posmā. Nu, jebkurā gadījumā – dažiem sapņiem nav lemts piepildīties, jo tu vienkārši neesi piemērots to realizēšanai, bet dažiem ir noilgums. Jo reizēm sapņiem ir tā īpatnība, ka tie nepiepildās tikai no vēlmju domāšanas, burvju nūjiņas pieskāriena vai kā tamlīdzīgi, ir daudz un dikti pie tā jāstrādā. Turklāt vajadzīgas arī šādas tādas dotības un ļoti liela apņēmība. 

Tā tas vienmēr bijis un būs, ka visus savus sapņus piepildīt mēs nevaram. Taču kaut ko varam. Reizēm uz to ir ļoti mērķtiecīgi jāiet, bet reizēm tomēr apstākļi, situācijas pilnīgi negaidīti iegrozās tā, ka viss vienkārši notiek. Un tu vari tikai brīnīties un aizdomīgi paskatīties kosmosa virzienā. Arī man ļoti daudz no tā, par ko kādreiz sapņoju, tiešām piepildījies. Nu, labi, varbūt miljonu loterijā neesmu laimējusi, bet citādi tiešām nav iemesla gausties, ka skarbā dzīve būtu satriekusi manu gaisa balonu (mamma teica: tu tagad būvē gaisa pilis) pilnīgās lupatās. Protams, kaut kas ir lupatās. Kaut kas ir piepildījies, bet nav izrādījies sapņošanas vērts. Nu, tā gadās, kā teiktu mans kādreiz tik iemīļotais rakstnieks Kurts Vonnegūts. Vēl jau ir arī tā, ka paiet kaut kāds laiks, un tu saki paldies visiem augstākajiem spēkiem, ka to ieceri nav izdevies īstenot. Jo ar laika distanci redzi, kādās auzās šis sapnis tevi aizvestu. Tāpat jau mēs visi zinām, ka lielie sapņi paliek, bet tie sīkākie tomēr transformējas. Man, piemēram, septītajā klasē ļoti patika Pēteris no devītās. Viņš mani vispār neredzēja. Bet, kad es mācījos devītajā un viņš – vienpadsmitajā, viss mainījās. Pēteris gribēja ar mani iet uz kino, uz ballītēm un tā, savukārt es nevarēju saprast, kā no viņa uzmanības izvairīties. Ne jau tāpēc, ka viņam ap to laiku uz sejas bija uzmetušās pumpas. Nē, vienkārši man šajā jomā jau bija citi sapņi. Laikam piemīt spēja mainīt ļoti daudz ko, tostarp gan lielos sapņus un gan mazās aizsapņošanās.

Ja šodien atdzīvojies mantojumā nodotais globālais sapnis par to, lai nav kara, tas nenozīmē, ka tas ir vienīgais, ko vēlētos. Man, teiksim, ļoti svarīgi vienmēr šķitis nejusties garlaikotai, apnikušai no dzīves. Neesmu tādu brīdi vēl piedzīvojusi un ceru arī nekad nepiedzīvot. Vai tas ir sapnis? Man šķiet, ka kaut kādā dzīves posmā noteikti, jā.

Ko jūs atbildētu, ja būtu jāatklāj nevis vesela sapņu kolekcija, bet tikai tas viens vienīgais?

P. S. Tagad sākas viens patiešām skaists un maģisks gada brīdis. Īstais laiks ticēt (un sapņot), ka viss sliktais paliks pagātnē un turpmāk notiks daudz labu lietu. Skaistu gada nogali un ļoti izdevušos, mierīgu un veselīgu Jauno gadu!

Inga