Pasmēķē zāli, un tev ir superīga iespēja tikt pie psihozes

— Laura Lauziniece

Pasmēķē zāli, un tev ir superīga iespēja tikt pie psihozes

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 09 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 “Jūs tiešām uz Tvaika ielu?” aplikācijas Bolt taksometra vadītājs, sēžot puspagriezienā, piecas garas sekundes cenšas saskatīt manās acīs kaut ko neparastu. “Jā, man tur intervija,” es viņam uzšņācu un izturu skatienu. “Vispār es baigi kavēju,” piebilstu, mudinot beidzot sākt braukt. Tā nu mēs, garās sarunās neielaižoties, aizvadām klusu piektdienas pēcpusdienu sastrēgumos. Lūk, stāsti, ko gribi, bet, ja reiz tu dodies Tvaika ielas virzienā, rēķinies, ka šoferis tevi ik pēc piecām minūtēm uzlūkos atpakaļskata spogulī. Mani pie durvīm sagaida stilīga, jauna sieviete, kuru kādā no pilsētas terasēm piektdienas vakarā varētu sajaukt ar dāmu no reklāmas industrijas. Šoreiz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra psihiatres Jutas Jaudzemas stāsts.

 

Es šeit nekad iepriekš neesmu bijusi un, atzīšos, šo vietu iztēlojos ar dzeloņstieplēm un restēm, aiz kurām sēž cilvēki, kuri kliedz, raud un gaida iespēju, kad varēs aizbēgt. Bet te gluži tā neizskatās! 

Tas priekšstats veidojas no leģendām, kādas valda sabiedrībā. Nav jau gluži tā, ka cilvēki ļoti vēlas te uzkavēties, drīzāk viņi ātrāk grib tikt prom un nevienam nestāstīt, kur bija nonākuši. Arī mums negrib teikt, ka, iespējams, galvā vēl skan balsis. Bet ir noteikts pacientu loks, kuri šeit atrod glābiņu, kuri zina, ka te viņi būs paēduši, ka būs ko uzvilkt mugurā un ka viņi kaut vai mēnesi varēs padzīvot mierā. Protams, vairākumā gadījumu lielākā daļa uzskata, ka zāles vajag man, nevis viņiem. Uzreiz jāpasaka, ka es strādāju pirmreizējo psihožu un ekspertīžu nodaļā ar smagākajiem gadījumiem. Mani pacienti nav tie, kuri atnāk paši, bet tie, kurus atved ar ātro palīdzību. Tā ir akūtā psihiatrija un stāvokļi, kas pārsvarā jau prasīt prasās pēc steidzamas palīdzības. Protams, starp viņiem ir arī tādi, kuri ierodas paši. Diemžēl dažreiz gadās tā, ka atved cilvēku, kurš ir izdzēris pārāk daudz alkoholisko dzērienu, viņam pār galvu birst visas pasaules problēmas, tad viņš sagriež vai saskrāpē sev rokas, un kā suicīda apdraudētu viņu atved pie mums. Tie pārsvarā ir gadījumi, kuros cilvēki paši vairs nespēj adekvāti novērtēt situāciju, un tad ātro palīdzību izsauc tuvinieki vai arī kāds garāmgājējs uz ielas. Protams, pacienti ar hronisku saslimšanu atgriežas atkal un atkal. Pie mums diemžēl tas ir ļoti nesakārtoti – ja cilvēks labprātīgi nepiekrīt doties uz pansionātu (kas tomēr ir vismaz kaut kāds atbalsts), viņš kuļas pa dzīvi, kā nu māk. Bieži vien kuļas, kuļas, līdz atkal tiek atvests pie mums. Būtībā mēs pildām diezgan lielu sociālo funkciju, bet par to neviens negrib daudz runāt, jo tas viss ir “nesmuki”, tāpēc jāpaslauka zem paklājiņa. Pēdējā laikā tās ir vienas no manām skumjākajām pārdomām. Pie mums tiek atvesti tikai astoņpadsmit, deviņpadsmit gadus veci pacienti, un es redzu, ka viņi ar slimību sadzīvo ne jau pirmo dienu. Un tad viņi man pamazām izstāsta, ka, piemēram, balsis dzird jau gadus piecus, daži kopš pusaudžu vecuma, citi vispār nezina, kā tas ir, kad to balsu nav. Viņi uzskata, ka tas ir normāli. Pēc kāda laika man zvana vecāki un jautā: “Vai jūs varēsiet viņu izārstēt?” Es varēšu viņu savākt un sakārtot, bet izārstēt viņu es vairs nevarēšu.

Kāpēc tu saki, ka pēdējā laikā tiek atvesti gados jauni pacienti? Ar ko tas ir saistīts?

Cilvēki nerunā, mazāk kontaktējas, ierodas nedaudz “ielaistākās” stadijās. Pirmkārt, faktiski man vairs nav neviena pacienta, kurš nebūtu lietojis kādas vielas. Šeit strādājot, esmu pilnīgi pārliecināta, ka zālīti legalizēt nevajag, jo pašlaik rodas sajūta, ka tā aug un ir pieejama visur un ikviens to var smēķēt kaut vai visas diennakts garumā. Zālīte vai amfetamīns nav nevainīgi. Ir kaudze pētījumu par to, ka mums katram smadzenēs ir elementi, kas var ļaut attīstīties, piemēram, šizofrēnijai. Vajag tikai savienot divus atbilstošus puzles gabaliņus. Ja cilvēks, kuram jau pietiekami daudz puzles gabaliņu ir savienoti, vēl piesmēķē klāt zāli, ir superīga iespēja tikt pie psihozes. Smagās narkotikas... tas jau ir cits cilvēku kontingents, un tie jau ir citi stāsti. Un tad rodas jautājums, kas bija pirmais – vielas vai psihiskie traucējumi? Uz šo jautājumu īsti nav atbildes. Turpinot par marihuānu... pirmajā brīdī cilvēks ir eiforijā, dzīvo rozā burbulī, bauda, viss viņam ir skaisti. Pēc tam marihuānas lietotājs nonāk atpakaļ reālajā dzīvē, kur atkal viss ir štruntīgi. Citiem pat rodas paranoja. Un tad ir divi varianti – vai nu konstanti bēgt no pelēkās realitātes uz rozā burbuli, vai meklēt palīdzību. Līdzīgi depresijas slimniekiem vai bipolāro traucējumu pacientiem palīdz alkohols, kas pirmajā momentā šķietami ierauj cilvēku eiforijā. Alkohols ir depresants, un, sasniedzot kritisko masu, tas visu lielo problēmu padara vēl lielāku, kļūst tikai sliktāk, līdz cilvēks saskrāpētām rokām nonāk šeit, izguļas un nākamajā rītā nesaprot: “Kādā sakarā es te esmu nonācis, ko es vispār domāju? Kāpēc es to darīju?” Galu galā kļūst skaidrs, ka neviens no šiem līdzekļiem nepalīdz. Tie ir māņi. 

Es saprotu, ka nav obligāti jāpiedzīvo sirdstrieka, lai otram ārstētu sirdi. Un nav pašam jāsalauž kāja, lai otram uzliktu ģipsi. Bet es joprojām nesaprotu, kā var izprast balsis galvā, ja tu nezini, kā tās skan?

Nē, balsis galvā nevar izprast, un es ceru, ka nekad tās arī neizpratīšu. Bet tieši tas man šajā darbā patīk. Te ir jādomā. Negribu noniecināt nevienas profesijas pārstāvi, bet es, piemēram, nevarētu būt ķirurģe. Tur tu zini – ja apendicīts jāgriež, tad jāgriež. Smadzenes atvērt es teorētiski varu, bet ieraudzīt šizofrēniju es tur nevaru. Uzskatu, ka psihiatrijā, psiholoģijā, psihoterapijā... visās šajās netveramajās nozarēs tomēr jābūt iekšā emocionālajai inteliģencei. Tas tagad tāds diezgan trendīgstermins, bet empātijai ir jābūt, un ir jābūt spējai izprast, kā otrs varētu justies. Es redzu, es jūtu, es saprotu, ka pie kāda pacienta šodien labāk nevajag iet klāt, jo var dabūt belzienu pa galvu. Citam kaut kas nav labi. Tas ir skaidrs, es to jūtu, bet es to nevaru verbalizēt. Laika gaitā izveidojas kaut kāds pazīmju kopums, pēc kura var salikt kopā lielo bildi. Ja es ar cilvēku runāju un viņš man atbild pēc pauzēm, ir diezgan skaidrs, ka tur skan balsis. Tas ir tāpat, ja man ausīs būtu ieliktas austiņas, es mēģinātu runāt, bet paralēli man skanētu vēl kaut kas cits. Nu, kāda tad tur būtu saruna? Psihoze būtībā notiek tad, kad cilvēkam zūd robeža starp realitāti un viņa fantāziju. Tur iznāk ārā kaut kas no zemapziņas. Diezgan bieži notiek tā, ka pie mums cilvēks nonāk tieši tāpēc, ka viņam ir nomainījies balsu saturs. Balsis piepeši ir kļuvušas ļaunas, un tad viņš meklē palīdzību. Labi, tā ir dziļākā psihoze un komplicēta ārstēšana. Parunāsim, piemēram, par depresiju. Daži neizprot, saka: “Ko viņš guļ gultā? Tā taču sevis žēlošana vien ir!” Un tas mani parasti tracina. Es baidos minēt, kāda būtu statistika Latvijā, ja visi godīgi aizpildītu depresijas testu. Es domāju, ka depresija ir bijusi vai ir daudziem. Daudz vairāk, nekā mēs apzināmies. Bet, lai to saprastu, ir jāmēģina empātiski izprast otra sajūtas. Es domāju, ka katrs no mums ir juties tik skumjš, ka gribas saritināties, gulēt un neko nedarīt. Un tad ir jāmēģina izprast, ka cilvēks ar depresiju šādi jūtas ne vien stundu vai pāris stundu, bet gadu, divus vai desmit gadus, un dažos gadījumos pat visas dzīves garumā.

Kāpēc tu izvēlējies šo ceļu?

Abi vecvecāki bija ārsti. Vecmamma bija epidemioloģe, un vectēvs strādāja Veselības ministrijā. Vecmammai bija grāmata par dažādām šausmīgām slimībām. Bērnībā, kad gāju gulēt, vienmēr jautāju, lai pastāsta man, piemēram, par holeru. Tas viss likās tik interesanti! Vēlāk mērķtiecīgi izvēlējos skolu ar ķīmijas un bioloģijas novirzienu. Es diezgan skaidri zināju, uz ko eju. Pirmā krīze laikam bija tad, kad iestājos Medicīnas fakultātē. Viss sākās ar anatomiju, ar kauliem. Pasniedzējs mums izdalīja piecus centimetrus biezas grāmatas. Man šķita, ka tās laikam būs visam mācību gadam. “Ko jūs? Tie ir pirmie trīs mēneši!” teica pasniedzējs. Man šķiet, ka zināmā mērā man bija eksistenciālā krīze. Bļāviens! Ja nu man tas nesanāks, ko tad es darīšu? Tam visam klāt vēl nāca dažādi negaidīti dzīves pagriezieni. Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad man pienāca klāt vecmamma un pilnīgi normālā tonī pajautāja: “Klausies, man tiešām ir meita?” Kad mācījos otrajā kursā, vecmāmiņai sāka attīstīties demence, savukārt es viņu sāku kopt. Lai gan mums bija paveicies ar resursiem, otru cilvēku (to, kas kopj) šī slimība absolūti izdedzina. Pieļauju, ka tajā laikā ļoti labi sāku saprast, ko patiešām nozīmē depresija. Sajūtas īsti nevar aprakstīt. Tajā laikā man pat psihiatrijas cikls vēl nebija sācies, bet pēc pāris gadiem es jau perfekti zināju visas alcheimera un demences attīstības stadijas. Man mājās bija dzīvs piemērs. Tolaik es saskāros gan ar to, cik grūti atrast kādu, kurš kopj šādus cilvēkus, gan ar to, cik ļoti no aprites tiek izrauti mājinieki. Vispār par šo tēmu ir kaudze pētījumu. Protams, ir brīnumainas teikas par to, kā vecumdienās mazbērni vecvecākiem pienes ūdens glāzi pie gultas, bet šajā gadījumā tā nebija tikai ūdens glāze, tas bija pilnas slodzes darbs. Ja man nebūtu tādu kursabiedru, es laikam uz eksāmeniem nebūtu aizgājusi. Man viss sakrita vienā čupā. Ģimenē vecmāmiņas slimību ne visi bija gatavi pieņemt un saprast, mans draugs (tagad jau vīrs) aizbrauca uz diviem gadiem mācīties uz Ameriku, tam visam pa vidu atklājās arī tas, ka mums ir grūtības tikt pie bērniņa. Bet sestajā kursā, kad nāca eksāmeni, es jau biju ar lielu vēderu. Rezidentūrā sāku darbu psihiatrijas un narkoloģijas centrā un būtībā tajā laikā izgāju cauri visām nodaļām. Sākumā gan bija tā, ka dažs labs pacients man skatījās garām un teica, ka grib runāt ar īstu ārstu. 

Vai tad, izejot cauri visām nodaļām, nepārņem baiļu sajūta – nē, es šo nespēšu darīt visu atlikušo dzīvi!

Atzīstu, ka man ir grūti strādāt ar bērniem. Man vienmēr bija skaidrs, ka nebūšu pediatre. Man tas ir pārlieku smagi. Viņš tur neko nevar mainīt, viņš tāds ir piedzimis. Man šķita, ka nevarēšu strādāt arī gerantopsihitarijā ar veciem cilvēkiem. Bet nebija tik traki, jo man jau bija rūdījums. Man joprojām ir interesanti, un joprojām deg acis. Šajā darbā patiešām nav rutīnas. Neizbēgami ir arī darbs ar pacientu radiniekiem. Ir bijis tā, ka radinieki nespēj pieņemt tuvinieka slimību un sakliedz uz mani, pasaka visu, ko par mani domā. Protams, dažreiz man arī sevi jāsavalda, bet pēc tam apdomājoties ir skaidrs, ka radiniekiem, īpaši vecākiem, tas ir ļoti smags pārbaudījums, iespējams, kādam tas šķiet šausmīgākais, kas vispār ar cilvēku var notikt. Lielai daļai pacientu slimības jau ir iedzimtas. Cilvēkiem ar šizofrēniju vai depresiju jau diagnožu klasifikatorā pastāv varbūtība, ka šie traucējumi ir rekurenti. Viņš vienu reizi ir slimojis, vairākus gadus bijis remisijā, ir noticis kaut kas, kas pēc gadiem viņam traucējumu atkal ir atgriezis atpakaļ. Tāpēc es nevaru izlaist pa durvīm ārā pacientu un nešaubīgi teikt, ka nu viss būs kārtībā. Pirmais jautājums, ko cilvēks ar depresiju uzdod: “Cik ilgi man te jāpaliek?” Mēnesis, ko cilvēkiem tik ļoti negribas te pavadīt, psihiatrijā patiesībā ir ļoti īss laika posms. Pirmo efektu no antidepresantiem es labākajā gadījumā redzu pēc divām nedēļām. “Ā, nē! Pagaidiet, bet man taču ir darbs,” viņš man saka. Tad seko otrs jautājums: “Cik ilgi būs jālieto zāles?” Divus gadus, gadu, ilgi būs jālieto. “Ak Dievs, tad ne!” Nu, bet pagaidiet, ir cilvēki, kuri ar cukura diabētu visu mūžu lieto zāles. Uz kopējā fona, ja tās zāles vēl arī palīdz, tas ir mazākais, ko var izdarīt. Jā, zāles parasti ir ļoti spēcīgas un izraisa dažādas blaknes, bet jāsaprot, ka neārstēta psihoze var ļoti krasi izmainīt smadzenes.

Kāda ir tava pirmdiena?

Divas reizes mēnesī man ir dežūras. Tas nozīmē, ka no rīta uz darbu nav jānāk. Nāku uz darbu ap diviem vai trijiem un nododu dežūru no rīta astoņos. Pārējās dienas ir ierasts darba laiks no astoņiem līdz pieciem. Man gan ar to darba laika ievērošanu nesanāk tik spīdoši. Ārsts, tāpat kā skolotājs, arī izejot no darba ir ārsts vai skolotājs. Protams, es cenšos aizvērt durvis un teikt: tagad es būšu tikai mamma, bet bieži tā nesanāk. Šis darbs ir specifisks. Man vēl bija tas gods mācīties pie profesora Caunes. Absolūts dižgars. Viņš mācīja daudz no vecās skolas. Tad, kad man bija gari mati, uz darbu nācu saņemtiem matiem, bet ne jau bizītē. Ķēdītes uz darbu neliku. Nianses, taču svarīgas. Man nav gadījies, ka mani rauj aiz matiem vai mēģina kā citādi nodarīt pāri, man laikam ir paveicies ar labu čuju. Es jūtu, kad ar pacientu nevajag pārāk ilgi runāt. Ja eju runāt, tad sēžu tuvāk durvīm. Tā nu tas ir. Ne jau tāpēc, ka viņš ir ļauns, bet viņš ir impulsīvs. Otro grūtniecību es godam izstaigāju šeit. Pēdējos mēnešus pirms dekrēta strādāju akūtajā hroniskajā sieviešu nodaļā. Vienai no pacientēm slimība jau bija darījusi savu, un viņa būtībā kā nepieradināts zvērs sēdēja stūrī. Viņa varēja būt arī impulsīva. Zini, varbūt viņi to nepasaka, varbūt viņi to pasniedz citādi, varbūt viņi to līdz galam neizprot, bet viņi jūt, ka citiem nav vajadzīgi. Lai cik pārņemti viņi būtu ar saviem pārdzīvojumiem, viņi tāpat ir un paliek cilvēki. Un tas bija tāds interesants moments – staigājot apkārt ar mazuli vēderā, es sapratu, ka esmu drošībā. Man ne reizi nenācās saskarties ar kādu riskantu situāciju. Nodaļas vadītājai ir labs stāsts. Viņai reiz bija liels, būdīgs pacients, kurš varēja paņemt skapīti un laist pa koridoru, ja kaut kas nebija pa prātam. Vienā reizē viņš viņai labsirdīgi saka: “Ataidji, dzetočka!” Pabīdīja maliņā un laida savu skapīti pa koridoru. Joks jokam, bet arī sašķeltā prātā vienmēr atrodas cilvēcības dzirksts. Protams, pacients akūtā stāvoklī nav domāts nepieredzējušām acīm. Tas ir smagi, tas ir nopietni un šokējoši. Tas, ko ar cilvēku var izdarīt viņa smadzenes, vispār ir kaut kas nereāls. Reizēm es pie sevis nodomāju, ka pilnīgi saprotu, no kurienes rodas filmas par eksorcismu. 

No kurienes tevī ir šis spēks, drosme, pārliecība un enerģija?

Man šķiet, ka es vienkārši esmu iemācījusies pārslēgties. Man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Varu braukt ilgi, klausīties mūziku. Piemēram, studiju gados es vienā brīdī piefiksēju, ka piektdienu vakaros eju ilgā dušā. Tagad šķiet smieklīgi, bet tas man palīdzēja. Arī tagad, izejot no šejienes pa durvīm, cenšos savu dzīvi piepildīt ar kaut ko skaistu, ar to, kas mani iedvesmo. Dzīvot tā, kā man iemācīja mamma un vecvecāki, – ja gribas, tad vajag sevi palutināt, dažreiz varbūt pat impulsīvi atļaut. Neiegrožot sevi ar “šo es nedrīkstu”. Kāpēc sevi visu laiku dresēt? Varbūt tas izklausās pietiekami primitīvi, bet sevi vajag iemācīties arī atalgot. Es joprojām mācos izteikties diezgan atklāti, nepaturēt sevī. Negācijas vai aizvainojumi, ko tu paturi sevī, pēc tam citā veidā tāpat iznāks ārā. Banāla lieta – dusmas. Cik ilgi es mācījos pateikt, ka esmu dusmīga! Mēs jau nemākam. Bērnībā mums visi krata ar pirkstu sejā un saka: nu, nu, nu, nedusmojies! Bet kāpēc es nevaru dusmoties, kāpēc man nevar būt slikts garastāvoklis? Tāpēc, ka sliktās emocijas ir fui? Bet tās ir emocijas. Tavas emocijas! Un forši, ka tev tādas ir. 

Ko tu domā par meditāciju, garīgajām praksēm? Tā jau arī tāda iespēja pārslēgties.

Kā jau teicu, man patīk viss, kas ir ar mēru. Kamēr viss ir līdzsvarā, ir skaisti. Līdzko es sastopos ar cilvēku, kurš kā ar nazi visu ir nogriezis un aizgājis pilnīgā meditācijā, man sāk rasties jautājumi. Man šķiet, ka tās ir galējības. Kāpēc nevar dzīvot, kāpēc visu laiku vajag kaut ko meklēt? Tad ir jautājums, kādu tukšumu tu mēģini piepildīt. Kāpēc tev ir diskomforts? Man šķiet, ka dažreiz šie meklējumi ir pat bīstami. Lai man piedod visi guru, bet jautājums ir šāds: cik daudzi no tiem, kas mūsu platuma grādos praktizē astrālos ceļojumus un mudina uz tiem arī citus, paši to pārzina? Un nākamais jautājums: kurš pēc tam uzņemsies atbildību?

Vīrs izprot tavu darbu?

Viņš ir zinātnieks. Atceros studiju gadus, kad pārņemta nācu mājās, stāstīju dažādas teorijas un citēju pasniedzējus... Viņš vienkārši mierīgi noklausījās. Viņš nenoliedz manu zinātni, bet katrā gadījumā viņš to nesaprot, taču aiz cieņas pret mani skaļi to nesaka.

Kur, vērtējot skalā no 1 līdz 10, mēs psihiskās veselības jomā atrodamies uz pasaules kartes?

Uzskatu, ka akūtā daļa ir OK, bet mums diezgan klibo posms pēc iziešanas no slimnīcas, kas pacientam nav sakārtots. Kur viņam likties? Viņš ir izstumts, sarežģīts, sabiedrība viņu negrib redzēt, viņam ir jāpielāgojas. Darba devējam arī jāpielāgojas, jo tā nav kaujas mašīna, tur jānāk pretī ar saudzīgāku režīmu, viņš kādā brīdī var izkrist arī no aprites. Ir pacienti, kuriem ir gribassfēras defekts. Viņš varbūt neko negrib darīt visu dienu, viņam nekas neinteresē. Sausā kapitālismā tas, protams, neiet cauri. Skandināvijā ir daudz labu piemēru, daži arī pie mums. Ir uzņēmums, kurā cilvēki ar īpašām vajadzībām ražo sveces, pirms pandēmijas bija arī kafejnīca, kurā strādāja cilvēki ar invaliditāti. Mēs esam svaigi izgājuši ārā no padomju laika. Daudzu cilvēku apziņā šādi slimnieki joprojām neeksistē. Viņi ir neērti. Smagi slimus bērnus tantuki joprojām dzen ārā no autobusa. Man nupat viena mamma stāstīja, es to pati neizdomāju. Saprotu, ka var just līdzjūtību, var domāt, kaut es pārāk līdzjūtīgi neskatītos tam bērnam virsū, bet nolamāt un dzīt ārā no sabiedriskā transporta... Tad kur mēs esam? Sātanu izdzinēju līmenī? Bet paaudze jau nav vainīga, jo viņi no tā baidās. Psihiatrija joprojām ir pilna ar stigmu – to nevar sataustīt, to nevar saprast, to nevar izņemt. Mana galvenā misijas sajūta ir destigmatizēt sabiedrību, izskaidrot, kas te notiek. 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 09 septembris, 2021

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Vasara 2021

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu