Pirmā mīlestība

— Agate Anna Grebže

Pirmā mīlestība

— Agate Anna Grebže

Raksts

Publicēts: 06 decembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Ilustrācija: Kao Viets Ngujens

Kad man palūdza uzrakstīt par pirmo mīlestību, krūtīs kaut kas ietrīsējās. Likās, ka ir tik daudz, ko izstāstīt, tomēr, kad pēc vairākām atmiņu un pārdomu pilnām nedēļām beidzot manā priekšā bija balta lapa, uz vairākām stundām iestrēgu pie vārda “kad”. Mana pirmā mīlestība mani noskatīja skolas gaitenī pie ķīmijas kabineta, kad mācījos 10. klasē. Garlaicīgāko stundu laikā lavījāmies ārā katrs no savas klases, lai bučotos. Šad tad pat cēlāmies krietni agrāk, nekā vajadzētu, lai pirms stundu sākuma vēl pagūtu papļāpāt uz palodzes pie skolas bibliotēkas. Iedomājies, cik silta un maiga šķiet gulta, kad aukstā, tumšā un ļoti agrā ziemas rītā jāceļas uz skolu. Mīlestība šķiet siltāka.

Esmu daudz domājusi, kāpēc pirmā mīlestība ir tik īpaša. Kāpēc cilvēki tā nerunā par otro, trešo, desmito vai, galu galā, pēdējo mīlestību? Runāt jau runā, bet citādi. Jo mīlestība ir un paliek mīlestība, tomēr pirmajai ir daudz bonusu, ko mums šajā mūžā ļauts izdzīvot tikai vienu reizi. Bet, kad tu tur esi iekšā ar drebošiem ceļgaliem un trīcošu sirdi, mežģošos mēli un visādi citādi nenoslēpjamu satraukumu, tad nešķiet nez cik īpaši, bet tieši tā ir tā sajūta, kas pirmo mīlestību atšķir no citām. Tas it tāpat, kā dodoties uz skolu pirmo reizi, kad ir patīkams satraukums un tu nezini, ko gaidīt. Šis tas dzirdēts no vecākiem vai redzēts filmās.

Tikai likumsakarīgi ir tas, ka pirmā mīlestība visbiežāk ir arī visneveiklākā. Gan jau jūs man neticēsiet, jo kuram gan patīk justies apmulsušam un nesaprast, kas notiek. Bet tagad, atskatoties uz to, man šķiet, ka tieši tas ir pats maģiskākais – kad tu, būdama jau pusaudze (un pusaudžiem nereti šķiet, ka viņi ir gandrīz pieaugušie), pēkšņi atkal nokļūsti tādā kā bērnībā, kur viss jāmācās no jauna. Ir atkal tik daudz, ko izdzīvot pirmo reizi, tik daudz neiepazītu sajūtu. Un, ja pēc pirmajiem (otrajiem vai cik nu kuram vajadzīgi) neveiklajiem randiņiem joprojām vēlies satikt otru, vienā mirklī neveiklība pazūd pati no sevis. Jo gluži vienkārši saproti, ka tu viņam patiksi arī tad, ja vienmēr nerīkosies kā pēc grāmatas, ja kļūdīsies vai kaut ko nemācēsi. Princis taču nepārstāja mīlēt Pelnrušķīti, kad uzzināja, ka viņa ir kalpone. Un Skaistule iemīlēja Briesmoni, jo viņam bija laba sirds. Viņa teica: “Mīlestībai nav jābūt perfektai, galvenais, ka tā ir patiesa.” Kad tu mācies mīlestību, tā šķiet līdzīga pasakām, ko lasīji bērnībā, nevis visām tām Netflix filmām, kur pieaugušie visu traki sarežģī. Tīri, gaiši un skaisti – tā jāsoļo iekšā savā pirmajā mīlestībā, šoreiz pašai savā pasakā.

Ir brīnumaini sekot līdzi tam, kā izmainies, kad pirmo reizi iemīlies. Tu tik bieži domā par to, kā sagādāt otram prieku, vēlies rūpēties. Tev ir skumji, ja otrs slikti jūtas, un tu esi gatava darīt tik ļoti daudz, lai tavs sirdsāķītis pasmaidītu. Un cik lieliska sajūta ir tad, ja apzinies, ka arī tu viņam esi ļoti svarīga un viņš tevi mīl, kaut arī varbūt ne vienmēr kontroldarbā tiec pie sekmīgas atzīmes vai izskaties kā Holivudas filmu zvaigzne. Pirmā mīlestība pierāda, ka svarīgi esam tieši mēs. Pirmā mīlestība mums iemāca ļoti daudz par cilvēcību, ļoti daudz par sevi.

Pa kluso

Nekad neesmu spējusi vecākiem pateikt, ka “man tagad ir puisis”. Nu jau man ir 21 gads, taču joprojām veiksmīgi esmu izvairījusies no šā fakta paziņošanas. Parasti ļauju viņiem pašiem to kaut kā izdomāt. Tomēr, lai viņiem tas būtu pa spēkam, tev jādod mazi mājieni. Kad vecāki jautā, kurp dodies, nemelo, ka satiksies ar draudzenēm, pasaki, ka ej uz randiņu vai vismaz “pastaigāties/uz kino vai jebkur citur ar puisi”, vari pat nenosaukt viņa vārdu. Un tas nepavisam nenozīmē, ka viss uzreiz ir ļoti nopietni. Tieši šādā situācijā varēsi pateikt, ka satikāties, bet nebija pārāk interesanti, tāpēc izdomājāt, ka vairs nesatiksieties. Nevajag izplūst detaļās, ja to nevēlies. Un pārsvarā vecāki arī neuzbāžas ar pārāk daudz jautājumiem. “Vai jūs staigājāt rokās sadevušies?” un “Vai viņš tevi nobučoja?” parasti paliek draudzeņu klačām. Jo mēs jau pašas lielākoties uzpūšam no mušas ziloni, kad jārunā ar vecākiem par tik jutīgām tēmām; viņi taču arī to ir piedzīvojuši, viņi arī ir gājuši uz pirmajiem randiņiem. Un esmu diezgan pārliecināta, ka mammas jutīsies ļoti priecīgas, ja meitas uzticēsies, un ar prieku pastāstīs visu, kas tevi interesē, ja vien pajautāsi. Man ir lielas aizdomas, ka katru mammu neizsakāmi laimīgu dara tās reizes, kad kaut nedaudz uzskati viņu arī par savu draudzeni. Bet, ja negribi, tad nevajag. Viena mana draudzene, pārrodoties no pirmā randiņa ar puisi (ar kuru nu ir kopā jau kādus astoņus gadus), rozi, ko viņš uzdāvināja, uzreiz iebāza drēbju skapī, kur puķe tā arī novīta un sakalta. Un viss tikai tāpēc, lai vecāki neredzētu un neuzdotu liekus jautājumus.

“Tu nevari mani nemīlēt”

Visticamāk, tu neiemīlēsies no pirmā skatiena. Nesaku, ka tā nenotiek, bet vairāk vados no atziņas, ka cilvēks ir jāiepazīst, jo tikai tad kāds var pilnībā iepatikties. Citādi tevi vienkārši apbur (reizēm pat ļoti) kāda izskats, žesti un kustības vai, piemēram, balss, bet vēlāk izrādās, ka tas viss ir tikai un vienīgi tevis pašas izdomāts un jums nav nekā kopīga. Tomēr, pieņemot, ka ar katru randiņu atklājas arvien vairāk labā un ka varbūt jūs pat izlemjat kļūt par pāri, nesaprašanos var radīt brīdis, kad tu iemīlies. Jo tas nenotiek, kā nospiežot on/off pogu. Kā vispār var zināt, vai tu mīli? Tas ir tāpat kā jautāt, vai tev garšo tēja ar pienu, ja nekad neesi to nogaršojusi. Mana atbilde ilgi bija: “Nezinu.” Tu mani mīli? Nezinu. Ne “jā”, ne “nē”, jo šīs atbildes es varētu izmantot tikai tad, ja zinātu, kas tas ir, un varētu salīdzināt ar savām tā brīža sajūtām. Nepilnu pusgadu neatbildēju savam puisim uz “Es tevi mīlu!”, kaut gan nevienā brīdī man nebija šaubu, ka man viņš ļoti, ļoti patīk. Mēs pat bijām jau sapazinušies ar ģimenēm un pavadījām kopā gandrīz visu laiku. Arī brīdī, kad viņš neizturēja un pavisam koķeti teica: “Muļķīt, tu nevari mani nemīlēt, to tu saproti?”, domās es pat piekritu, bet skaļi to tāpat vēl nevarēju pateikt. Jo gaisā izskanējušo “Es tevi mīlu!” nekad vairs nebūtu iespējams paņemt atpakaļ. Un pirmo reizi, to sakot, gribēju būt pilnīgi pārliecināta, ka tā tas arī ir. Bet kā gan es varu zināt, ka tā tas ir, ja nezinu kas tas ir? Kas ir mīlestība?

Labdien, google.com! Sakiet, kas ir mīlestība? 

Mīlestība ir dziļas, uz cilvēka iekšējo pasauli vērstas un noturīgas jūtas, kas rodas pret kādu citu cilvēku, cilvēku grupu vai personai nozīmīgu parādību. Mīlestības izpausmes visbiežāk ir pieķeršanāsuzticībarūpes un gādība pret cilvēku, cilvēku grupu vai priekšmetu/parādību, kas ir iemīļota. Ārēji tā bieži vien izpaužas ar neverbāliem līdzekļiem, piemēram, ar skatienu, mīmiku, ķermeņu pozu. Klasiskajā izpratnē mīlestība ir starp diviem cilvēkiem, kas savstarpēji nav radinieki, visbiežāk, starp vīrieti un sievieti. Šādās situācijās var novērot abu dzimumu pastaigas, sadošanos rokās, skūpstīšanosziedu dāvāšanu un tā tālāk. No verbālajām mīlestības izpausmēm jāmin iemīļotā cilvēka saukšana mīļvārdos, piemēram, par “saulīti”, “kaķīti” vai “zaķīti”. Arī komplimentus uzskata par mīlestības izpausmi. Pie mīlestības izpausmēm var pieskaitīt arī mīlestības vēstuļu rakstīšanu.

Es viņu patiešām mīlēju, un tagad man ir drusku žēl, ka centos definēt mīlestību un uzzināt, kas tas ir un vai tas notiek ar mani, tā vietā, lai vienkārši noticētu savai sirdij un ļautos vēl vienam neveiklam, bet skaistam mirklim.

Greizsirdība

Kad tu kādam pilnībā uzticies, tev ir dikti bail pazaudēt to cilvēku. “Greizsirdība” ir viens nejauks vārds, bet šoreiz ne par to pieaugušo cilvēku greizsirdību.

Sākumā pie savas pirmās mīlestības tika viena mana labākā draudzene, pēc tam – otra. Un tajā brīdī man kļuva kaut kā vientuļi, likās, ka es viņām vairs neesmu vajadzīga, ka viņas sāk par mani aizmirst. Pirms puišiem mēs bijām nešķiramas, mūs pat bija iesaukuši par māsām, jo mēs vienmēr visur bijām trijatā. Arī visi draugi mums bija kopīgi, līdz vienā brīdī visi sadalījās pa pārīšiem. Manā dienasgrāmatā pat ir ieraksts:

 “Vēl nesen tik neparastā, mūsdienām tik neraksturīgā draudzība, kurā visi bija kā viens, puiši un meitenes, nu ir izmainījusies (baidos no vārda “izzudusi”). Nolāpīts! Cik tie puiši var būt kaitinoši! Tev šķiet, ka viņš ir tavs draugs un tu – viņa, līdz tas ir pāraudzis jūtās. Pie velna! Viņš jau no sākuma to zināja, bet neko neteica. Tikai palēnām pietuvojās. Un tad pēkšņi katram no puišiem kāda meitene kļuvusi mīļāka par pārējām, un meitenei – viņš. Un te pēkšņi draudzības vairs nav. Manas māsas jau ir dziļi iepinušās, tas ir kas vairāk par taureņiem vēderā. Tik skaisti, tāds prieks! Kā pasakā... kamēr puiši nostājas pirmajā vietā. Draudzenēm vairs neatliek tik daudz laika, un tad jau arī gribēšana zūd. Un tikai tad, kad kaut kas izmainās, tu novērtē un saproti, cik labi bija iepriekš.”

 

Toreiz biju diezgan kategoriska, tāda četrpadsmitgadīga dumpiniece. Tagad skaidrs, ka nekas nav tikai balts vai melns. Pēc šīs dusmu un reizē skumju izlikšanas uz papīra sekoja pavisam vienkārša izrunāšanās ar draudzenēm – izstāstīju, kā jūtos. Un saruna beidzās ar vārdiem: “Jūs man nozīmējat neiedomājami daudz, līdz šim to tik skaidri neapzinājos. Es darīšu, cik spēšu, lai māsas būtu kopā tieši tik ilgi, lai kopā auklētu mazbērnus.” Es satiku savu pirmo mīlestību īsi pēc tam un jutos slikti, ka esmu uztaisījusi šādu kašķi ar draudzenēm; es vienkārši sapratu, kā jutās viņas. Nebiju kļuvusi ne par kripatu mazāk svarīga, vienkārši viņu dzīvēs bija parādījies vēl kāds nozīmīgs cilvēks. Un to ir svarīgi saprast un pieņemt. Šā iemesla dēļ pusaudžu gados mēdz izjukt daudzas skaistas draudzības. Jāapzinās, ka tas ir ļoti mainīgs laiks mūsu dzīvēs, un jāmāk to pieņemt. Arī tava kārta pienāks, bet pamēģini līdz tam nesačakarēt draudzību. Ar kuru gan tu pēc tam varēsi paklačoties par savu pirmo skūpstu, ja nebūsi uzklausījusi draudzeni, kad viņa pirmo reizi iemīlējās?

Pirmais skūpsts

Atceros laiku, kad manām draudzenēm vienai pēc otras parādījās pirmās simpātijas, un kā spriedām, kā tas ir “ieķerties” kādā tā riktīgi. Un ja nu jūs nonāksiet līdz tam, ka pat sadosieties rokās un bučosieties? Atceros, cik sīki un smalki tika nopratināta katra draudzene, kura bija kaut vai solīti priekšā “mīlas lietās”. Jo ļoti gribējās saprast, kā tas viss notiek, negribējās izgāzties vai kaut ko nemācēt, kad pienāks mana kārta. Un tad tā pienāca, turklāt neviena draudzeņu gudrība nelīdzēja, jo (kaut gan es nekad nebiju bučojusies) skaidrs bija tas, ka to nedaru tā, kā manam puisim likās pareizi. Un zināt, kas ir pats foršākais? Tas bija sliktākais skūpsts manā dzīvē, kas nozīmē tikai vienu – visi citi ir bijuši labāki. Runājot par šīm lietām, “labs” un “slikts” nav pareizo vārdu izvēle, bet, ja vēl pēdējo reizi to tomēr lietošu, likšu to vārdu virknējumā “vislabākais skūpsts ir ar kādu, kuru mīli.”

Happy ending

Pēc tam daudz kavējos atmiņās par to it kā mazo trīs vārdu mirkli, ko – esmu diezgan pārliecināta – nekad neaizmirsīšu. Kad attiecības sāka ieņemt bēdīgāko pirmās mīlestības daļu, savā dienasgrāmatā rakstīju:

 “Atceries, sākumā Tu nevarēji izturēt, ka Tevi nemīlu. Tu teici, ka nevaru Tevi nemīlēt. Un es Tevi tiešām nemīlēju. Martā, aprīlī, maijā, jūnijā ne. Teici arī to, ka nekad Tevi neiemīlēšu. Stulbenis! Un pie kā tas noveda? “Es Tevi mīlu!” – vārdi, kas ir tik apbružāti un nonēsāti, bet to kodols, neizprotamā būtība un neeksistējošais skaidrojums man vēl ir jauns. Es tos sargāju? Nē, es no tiem baidījos. Es patiešām baidījos no šīs pasaulē ik sekundi, nē, biežāk izskanošās frāzes. Bet varbūt tā bija būtība? Varbūt kaut kas cits? Sekas? Ja nu es baidījos no mīlestības izraušanas no manis, pirms vēl jebkad biju teikusi “Es mīlu!”? Atzīt bailes nav viegli, ne tad, ja neviens par tām nezina. Es Tev savējās pateicu. Un kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc es ļāvu sev Tevī iemīlēties? Man nav viegli, jo es baidos. Vienmēr visiem esmu teikusi, ka man ne no kā nav bail. Tumsa, augstums, zirnekļi... phe! Sasodītā mīlestība! Ak kungs! Tu liec man baidīties katru dienu, katru mirkli, kad Tu neesi blakus. Un tas ir bieži. Pēdējā laikā bieži. Tu saki, ka es visu izdomāju, bet, ja es uzvestu Tevi uz debesskrāpja jumta un apgalvotu, ka Tev nav bail no augstuma? Ja iedzītu meža biezoknī nakts vidū un teiktu, ka Tev nav bail no tumsas? Ja iedzītu vienu...”

Šķiet, es nevienam šo neesmu stāstījusi, nevienam neesmu ļāvusi ieskatīties savā dienasgrāmatā. Es to rakstīju tālajā 2014. gadā, kad pati centos saprast, kas ir un kas nav mīlestība. Bet...


Visu rakstu lasi žurnāla I’mperfekt Meitene otrajā numurā.


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 06 decembris, 2019

Kategorija: Žurnālā

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu