Prokrastinatoru aizstāvībai

— Jolanta Sēnele

Prokrastinatoru aizstāvībai

— Jolanta Sēnele

Raksts

Publicēts: 03 decembris, 2018

Kategorija: Par visu ko

Dalies

Tautas paruna saka, ka neatliec uz rītu to, ko var izdarīt šodien, bet neskaitāmi daudz ļautiņu, to skaitā arī es, atliek ne tikai uz rītu, bet uz parītu, aizparītu un daži pat pēc mēnešiem un gadiem tā arī nav pieķērušies pie atliktajām lietām. Vai viņi visi slinki? Visi ar vāju gribasspēku, un visi bez mazākās disciplīnas iezīmes? Izrādās, pie vainas ir smadzenes un bailes. 

Pētījums, kas nesen tika publicēts žurnālā Psychological Science (1), paģēr, ka vaina visā šajā mistiskajā atlikšanā meklējama … smadzenēs. Izrādās, smadzenes ir tīri fiziski atšķirīgas darītājiem un atlicējiem, bet precīzāk - pēdējiem ir vairāk izteikts specifisks reģions smadzenēs (amigdala), kas ir saistīts ar tādu emociju kā bailes kontrolēšanu. Tas ir arī reģions, kur rodas “cīnies vai bēdz” impulss . Un tas varētu nozīmēt (šajā jomā ir ļoti maz pētījumu, tāpēc ar skaļiem secinājumiem akadēmiķi nemētājas), ka atlicēji ir nevis slinki, bet gan piesardzīgāki. “Tas var nozīmēt, ka indivīdi ar lielāku amigdalu ir mācījušies no pagātnes kļūdām un izvērtē nākotnes darbības un to iespējamās sekas daudz vispusīgāk,” raksta pētījuma autori. “Tas, savukārt, var novest pie lielākām bažām un vilcināšanās.”  

Vienkāršāk runājot, atlicējiem darbs un darīšana saistās ar bailēm, un tieši tāpēc viņi atliek tā uzsākšanu, skaidro Science Alert. Bet bail viņiem mēdz būt, piemēram, perfekcionisma dēļ. Bail, ka nesanāks tik labi, cik gribētos. Hroniskie atlicēji arī labāk gribot, lai citi domā, ka viņi gana nepacentās, nekā ka viņiem pietrūka zināšanu un varēšanas. Tā viņi pasargā savu pašapziņu, jo “raksts taču nebija tik labs tikai tāpēc, ka es to uzrakstīju divas dienas pēc pēdējā nodošanas datuma”, nevis tāpēc, ka “es nezināju, kā to labāk uzrakstīt”. Bet atlikšanai var būt arī savi plusi, kad izrādās, ka to, ko vajadzēja darīt, galu galā nemaz nevajadzēja darīt. Kā kāds reiz jau ir teicis, kāpēc atlikt uz rītu, ja var atlikt uz parītu.

Bet ja nu atlikšana ir kā akmens kaklā, tad zinātāji iesaka sākt ar sīciņiem, sīciņiem solīšiem: nevis uzrakstīt 10 tūkstošus zīmju vai stundu vingrot, bet uzrakstīt 500 zīmes vai izdarīt pāris pietupienus. Svarīgākais esot sevi tad atalgot, jo tikai tā tiek radīta pieredze, ka piepūlei mēdz būt arī jaukas sekas. Un nekad nesaki sev, cik izdarāmais ir svarīgs. Kā kādā senā eksperimentā (2) pierādījās, studenti biežāk atlika gatavošanos testam, ja viņiem tika teikts, ka tas būs svarīgs viņu zināšanu novērtējums, nekā tad, kad tas pats tests tika nodēvēts par kārtējo bezjēdzīgo testu, ko pildīsim vienkārši prieka pēc. 

 (1)  https://journals.sagepub.com/doi/10.1177/0956797618779380

(2) https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0092656699922614




uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 03 decembris, 2018

Kategorija: Par visu ko

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu