Raimonda Platača skatījums uz dzīves jaudu

— Raimonds Platacis

Raimonda Platača skatījums uz dzīves jaudu

— Raimonds Platacis

Raksts

Publicēts: 20 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Viendien ziņās redzēju sižetu par gāzes vada līniju, kas sākas Sibīrijā un beidzas Vācijā. Darbinieks Gazprom kombinezonā televīzijas kamerā stāstīja, ka gāzes spiediens sākuma un beigu punktos būtiski atšķiras un tas galvenokārt ir saistīts ar dažādām noplūdēm – tās ir gan dabiskā ceļā izveidojušās sūces, gan cilvēku radīti nelegālie pieslēgumi, tāpēc punktā B nonāk krietni mazāks gāzes daudzums, nekā tas bija padots punktā A. 

“Kas par skaistu dzīves metaforu,” es nodomāju. Cik bieži mēs paši nopludinām savu sākotnējo potenciālu dažādās bezjēdzībās, lai pēc tam secinātu, ka “nu ja, es joprojām tā arī neesmu izdarījis neko no tā, kas bija ieplānots, jo vienkārši nebija spēka”.

Mēs katrs vairāk vai mazāk apzināmies savu patieso potenciālu – to maksimālo iespējamo jaudu, ko spējam sevī attīstīt. Daudzi dzīvo nesasniegtās laimes stāvoklī, kad ekspektācijas nesaskan ar reāli paveikto. Cilvēkā rodās konflikts, jo gribas izdarīt tik daudz, bet niecīgais paveikto darbu daudzums nesniedz gaidīto piepildījumu.

Šīs problēmas cēlonis meklējams tieši šajās jaudas noplūdēs – destruktīvās darbībās, kas attālina mūs no mērķu sasniegšanas. Atkarības ir ļoti spēcīgas destrukcijas, kurām mēs ziedojam savu dzīves jaudu, un no tām nav pasargāts neviens, arī es. Bija laiks, kad dzēru katru dienu divus gadus no vietas. Intelektuālā slodze darbā bija tik liela, ka man vienkārši vajadzēja atslēgt prātu. Vienā brīdī es sapratu – ja šādi turpināšu, ilgtermiņā būšu tikai zaudētājs, tāpēc aizbāzu šo sūci, aizvietojot alkoholu ar intensīvām sporta nodarbībām. Izmaiņas bija acīmredzamas – līdztekus fiziskajai formai uzlabojās arī mana pašapziņa, es kļuvu vairāk fokusēts un mērķtiecīgāks. Ballītes tika aizvietotas ar sporta zāli vai nakts velomaratoniem, bet paģiraino sestdienu vietā es piedzīvoju piepildītas brīvdienas, apciemojot sen nesatiktus radus un draugus. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad šī pašdisciplīna un veselīgais līdzsvars tika iedragāti. Laiks gāja uz priekšu, atbildība auga, līdz ar to arī nepieciešamība kāpināt apgrozījumu aģentūrā. Atkal nakts darbi un vēlme vienkārši atslēgt prātu – ideāla augsne kārtējai destrukcijai. Šajā brīdī manā dzīvē ienāca marihuāna. Sākumā nevainīgi – kāsis draugu kompānijā tīri garastāvokļa uzlabošanai, līdz es jau pieķēru sevi tajā, ka mēnesi ik vakaru esmu “kurījis gandžu”, jo citādi vienkārši nevaru aizmigt. Mans liekulības kalngals bija ballīte, kurā visiem lepni paziņoju, ka nelietoju alkoholu, bet aizslīdēju no tās maksimāli ātri, lai mājās līdz bezsamaņai sapīpētos zāli un aizvemtu visu māju. Marihuānas ietekmē manā dzīvē ienāca arī citas destrukcijas – pornogrāfija un datorspēles, kurām varēju nodoties dienām no vietas. Vienā brīdī sapratu, ka visa mana intelektuālā kapacitāte tiek likta lietā, lai izdomātu gudrākos veidus, kā nogalināt pēc iespējas vairāk virtuālo ienaidnieku, savukārt vienīgā mana fiziskā aktivitāte ir masturbācija. Ja man tajā laikā būtu jānomirst, vienīgais, kas tajā brīdī pārņemtu manu prātu, būtu pakāstais dzīves laiks un pašpārmetumi par nerealizēto. 

Šajā brīdī sapratu – jo ilgāk ignorēju radušos jaudas noplūdi, jo lielāka sūce veidojas. Jebkuram paradumam – gan uz attīstību, gan uz destrukciju vērstam – ir tieksme nostiprināties un pieņemties spēkā. Tā tas notika arī ar mani. Man izveidojās sentiments pēc šiem “foršajiem brīžiem”. Virtuālajā realitātē ar laiku parādījās draugi, kas arvien vairāk uzsita ziņu ar pamudinājumu maukt kārtējo nakti. Mans virtuālais es ar laiku ieguva arvien lielāku ietekmi geimeru vidū, kas radīja vēl dziļāku piesaisti šai spēlei. Ar laiku radusies dzīves jaudas sūce izveidojās arvien lielāka, un aizbāzt to sāka šķist gandrīz vai neiespējami. Viss turpinājās līdz brīdim, kad abas manas diametrālās personības šķautnes nonāca acīmredzamā konfrontācijā. Es piedzīvoju brīžus, kad no manis sagaidīja maksimālu profesionālu atdevi projektos un kopīgu virzību uz mērķi, bet vienīgais, ko savā acu priekšā redzēju, bija mērķis virtuālas šautenes stobra galā. Dziļi sevī es zināju, ka tas viss ir kaut kāds murgs, ka es taču gribu dzīvē izdarīt daudz vairāk. Mana dvēsele kauca pēc gaismas kā bez elektrības palicis geimeris, visa mana būtība drebēja no alkām pēc pašrealizācijas, un es zināju, ka tas būs viens brīdis, kad es aizbāzīšu šo sūci, pa kuru ar lielu spiedienu šļācas laukā mana dzīves jauda.

Atceros, kā komēdijā Novākt periskopu zemūdenē radās sūce un augsta spiediena ūdens strūkla draudēja applūdināt visu mašīntelpu. Huligāns Stepanaks, kurš bija bravūrīgs gailis, vienreiz mūžā saņēmās izdarīt kaut ko labu un nostājās strūklai priekšā ar milzīgu metālisku klemmi. Saņēmis visus spēkus, kliegdams un pūsdams viņš pamazām virzījās uz sūces pusi, pārvarēdams milzīgo spiedienu un beigās aizspiežot cauruli. Vienā brīdī es sajutos kā šis Stepanaks, saprotot – ja es tagad šito sūci neaizdabūšu ciet, tad vienkārši nogrimšu. Nogrimšu profesionāli, nogremdēšu attiecības, nākotnes plānus un perspektīvas. Tā sākās mana cīņa, kurā es, līdzīgi kā manis pieminētais filmas varonis, paņēmu rokās klemmi un nolēmu aizspiest šo sūci, lai vai ko tas man prasītu.

Es neticu pilnīgai atkarības apspiešanai. Ja caurulēs ir potenciāls rasties sūcei, tā radīsies. Aizspied vienā vietā, pēc brīža izšaus citā – līdzīgi kā manā gadījumā ar alkoholu un marihuānu. Es sapratu, ka mana vēlme atslēgt prātu ir tik liela, ka agri vai vēlu tā liks par sevi manīt. Vienīgais, ko varu darīt – izdomāt, kā negatīvai noplūdei piešķirt pozitīvu virzību. Es sāku lasīt grāmatas. Mani aizrāva jaunatklātā sajūta, kad jaunas informācijas apguve, stāstu varoņu emocionālie pārdzīvojumi ļauj man aizmirst dienas notikumus. Es attīstīju sevī ieradumu dienā lasīt, minimums, vismaz piecas minūtes. Niecīgais minimums ātri pieauga līdz 20 minūtēm, tās savukārt izstiepās līdz stundai un pat divām. Šajā laikā izlasītais grāmatu daudzums patīkami silda manu sirdi.

Vēl es pievērsos klavierspēlei un sapratu, ka skaņdarbu apgūšana lielā mērā man aizvieto datorspēles. Kādreiz es jūtūbā sekoju geimeru ieteikumiem par to, kā labāk spēlēt konkrēto datorspēli, bet tagad ar tādu pašu azartu raku augšā amatier-pianistu ieteikumus par to, kā labāk spēlēt vienu vai otru skaņdarbu. Pēc tuva drauga ieteikuma sāku apmeklēt Pagrabu – sporta zāli bumbu patversmē, kur saimnieko Artūrs – cilvēks, kurš atbildīgs par daudzu spēcīgu personību morālo un fizisko stāju. Tur es atcerējos, kas esmu, tieši tur ar katru ierašanos, ar katru sviedru lāsi savilku ciešāk sūcei uzlikto klemmi. Neskatoties uz darbu ar sevi, es joprojām ik pa laikam sastapos ar šo iekšējo konfliktu – zāle pret sporta zāli, bet, laikam ejot, kaifs no padarītā bija tik neizmērojams, ka es sapratu – man ir jāmauc uz priekšu, nenovirzoties ne pa labi, ne pa kreisi, saglabājot fokusu uz savu pašrealizāciju, un tas būs mans ceļš uz laimīgāku sevis versiju.

Mūsdienu cilvēkam, kurš ir pārņemts ar vēlmi izdarīt neiespējamo, prāta atslēgšana ir pašsaprotama nepieciešamība, bet viss ir labi līdz brīdim, kad tā pārvēršas par destrukciju, kas izsūc mūsu dzīves jaudu. Šeit pat nav runa par tādām atkarībām kā spēļu automāti, alkohols vai datorspēles. No pieredzes mēs zinām, kā nevainīga stunda Netflix pēc darba pārvēršas par seriālos pakāstām brīvdienām. Mēs paši lieliski apzināmies, ka prokrastinācija YouTube, ziņu portālos vai Facebook mūs nepadara gudrākus un faktiski nekur nevirza, tāpēc labākais, ko var darīt, ir apzināties tās mikroplaisas vai izteiktās sūces, pa kurām aizplūst jauda, kas varētu tikt novirzīta mērķu sasniegšanai.

Ir viegli pamanīt cilvēku, kurš ir maksimāli noslēdzis visas savas destruktīvās noplūdes. Viņš vibrē citādi, jo viss viņa akumulētās jaudas potenciāls tiek virzīts pašrealizācijai. To nevar nesajust, un tādi cilvēki lieliski spoguļo mūs pašus, liekot uzdot jautājumus par to, ko mēs iesākam ar savu dzīves jaudu.

 

Turpinājumu lasi I’mperfekt pavasara numurā.

 


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 20 aprīlis, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu