Redaktores sleja

— Inga Gorbunova

Redaktores sleja

— Inga Gorbunova

Raksts

Publicēts: 15 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Vasaras sākumā biju aizbraukusi uz Portugāli pie vecākā dēla. Viņš dzīvo un trenējas ļoti gleznainā vietā pie klinšu ieskautas upes. Kādā posmā aizdambēta, tā veido tādu kā lielu ezeru. Vietām tur dziļums sasniedz pat simt metru, bet vidēji kādi četrdesmit pieci. Ūdens burvīgā dzidri zilzaļā krāsā. Kā uz pastkartītēm. Visapkārt neskarta daba. Ja brauc ar kuteri, kad jau satumsis, abos krastos var redzēt mirdzam dažnedažādus acu pārus. Pavasarī mežacūkas bija uzrakušas dārzu. Lauku eksotika, īsāk sakot, tās krāšņākajās izpausmēs, ko iztraucē tikai veikbordisti, ūdensslēpotāji vai kādi vasarnieki un ekskursanti.

Maijs, kaut silts un saulains, man bija pagājis trakā skrējienā, tāpēc sākumā vispār bija ļoti jāpiespiežas, lai izmestos peldkostīmā. Lieki bilst, ka situācija, kad visi tuvākajā apkaimē ir atlētiski un skaisti iedeguši, nekādi neatvieglo personisko izģērbšanos. Bet ko citu 35 grādos darīsi? Sēdēsi istabā zem kondicionētāja? Savulaik, katru vasaru uz ūdens pavadījusi un zinot visus drošības noteikumus (turklāt ar pamācošu pieredzi: reiz, kad vēl slēpoju ar sportisku niknumu un man mugurā nebija ne vestes, ne hidrotērpa, vienā slaidā kritienā ūdens norāva bikini augšdaļu; tā nogrima Lielupes dzelmē uz neatgriešanos, padarot izkļūšanu krastā nedaudz komplicētu), tagad ar supa dēli ieairējos šajā upē, neuzvilkusi vesti. Upē, kas ir tik dziļa, ka tās dibenā varētu atrasties jebkas, sākot no nogrimušas senlaiku pils un beidzot ar Nesiju vai ūdensvīru. Kāpēc neuzvilku? Vienkārši. Negribējās iegūt tā saucamo traktorista iedegumu. Kopā ar vienu citu līdzīgi domājošu supotāju izkuģojām malu malas un tikai reiz, kad bijām aizairējušās krietni tālu, sametās mazliet neomulīgi, jo apkārt bija tik vientulīgi krasti, ka iztēlē sāka dzimt dažādas ainiņas, kuras, protams, arī pārspriedām. Bet citādi viss ideāli. Līdz tai reizei, kad iebraucu upē viena un ieraudzīju blakus dēlim palielu čūsku. Galva bija izstiepta virs ūdens, ķermenis aktīvi locījās, un man (nez kāpēc) šķita, ka tā noteikti vēlas tikt uz mana supa un ielaist manā ķermenī savu indes zobu.

Sagadīšanās pēc tieši tobrīd biju izlēmusi mainīt pozīciju un atrados, varētu teikt, pusceļā. Ar vienu kāju tiešā čūskas tuvumā. Un tobrīd kļuva skaidrs, ka pirmatnējais cilvēks manī vēl aizvien ir dzīvs. Vismaz, cik tas attiecas uz instinktiem un refleksiem.

Tas bija zibenīgs “cīnies vai bēdz” impulss, ko smadzenes pārraidīja ķermenim. Jo (tagad pat smieklīgi) pirmā doma bija: man ir airis, varu to nosist! Lai piedod nevainīgais rāpulis par tik slepkavniecisku domu, faktiski es pat lapsenes dzenāju, nevis situ nost, bet pirmatnējais instinkts neatstāja vietu žēlumam pret dzīvu radību. Taču tūlīt klāt bija arī otrā doma: neprotu nosist, būs vēl sliktāk. Un tad arī trešā: āāāā, šausmas – čūska! Līdz ar šo domu es zaudēju līdzsvaru un iegāzos ūdenī. Iespējams, to veicināja arī fakts, ka rokas instinktīvi jau sāka pozicionēt airi pirmajam impulsam atbilstošai rīcībai.

Laimīgā (nu, ļoti laimīgā) kārtā iekritu otrpus dēlim, nevis virsū čūskai. Nav grūti iedomāties, ko tā darītu, ja nez no kurienes virsū gāztos daudzkārt lielāka izmēra radījums. Vispirms cīnītos un tikai tad bēgtu. Bet cilvēki pēc tam teiktu: nu, kā tad tā, likās tik saprātīga sieviete, citus vienmēr gudri pamācīja, bet tagad pati neuzvilka vesti...

Šķiet, todien, neraugoties uz vecuma grupu, uzstādīju savu personisko ātrumrekordu peldēšanā. Loģika arī joprojām nebija atmodusies. Jo skaidrs – ja čūska gribētu, viņa mani noteikti būtu panākusi. Laimīgā kārtā viņa to negribēja.

Vakarā gūglēju snakes in Portugal. Tur to, izrādās, ir vesels lērums, bet tikai viena indīga. Un es, nebūdama diža bioloģijas speciāliste, tā arī nesapratu, kuru no tām sastapu. Tajā pašā vakarā dēls, ejot gar krūmāju, uz savas jakas piedurknes nejauši bija “uzsēdinājis” lielu zirnekli. Tas gan nepārprotami bija no indētājiem. Atšķirībā no manis viņš nebija uzvedies pirmatnīgi, bet ar vienu roku izvilcis no kabatas telefonu, šo pasažieri dažādos rakursos sabildējis un pēc tam ar šīm bildēm “priecēja” mani un savu sievu.

Mūsu gudrie senči teikuši: bailēm lielas acis. Ir jau arī. Dažkārt tik lielas, ka vai nu. Tās ir bailes, kas atņem līdzsvaru un iegāž ūdenī. Bailes paralizē domāšanu un padara vāju. Bailes neļauj piedzīvot daudz interesantu lietu, bailes aptur un attur, neļaujot iet turp, kur tik ļoti gribas. Bailes ierobežo un iesprosto. Kā teica Kriss Valatons vienā no mūsu intervijām, bezbailīgu cilvēku vispār nav. Visi baidās. Tikai vieni bailes pārvar, bet citi ļauj tām regulēt dzīvi.

Es jau kādu laiku cenšos no dažādām dzīves situācijām izlobīt pa mācībai turpmākajam. Manuprāt, čūska atpeldēja, lai pateiktu: neesi muļķe, nelien tādā dziļumā bez vestes. Viens mirklis, dažas nianses, kāda sagadīšanās reizēm izšķir visu. Taču tā neteica: nelien vairs nekad dziļumā, tur varbūt dzīvo Nesija, ūdensvīrs un trīsgalvu pūķis, pastāvi labāk krastā! Lai tie citi riskē, tu vienkārši paskaties, kā dzīve paiet garām.

Apdomīgums un bailīgums nav viens un tas pats, vai ne?

Lai pēc šīs skaistās, piedzīvojumiem bagātās vasaras mums visiem te tikpat skaists, krāsains un iedvesmojošs rudens!



uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 15 septembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu