Skati meitu pēc kleitas

— Aija Strazdiņa

Skati meitu pēc kleitas

— Aija Strazdiņa

Raksts

Publicēts: 13 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Dalies


 Kad vajag ieskrūvēt sienā izļurkātu kloķīti, vienīgā skrūvgriežņu kastīte ieslēdz superspējas un kļūst neredzama. Vēstures liecībās atrodamas norādes, ka katrai istabai manā salīdzinoši frišajā mājā reiz bijusi durvju atslēga un pildspalvas virtuves štruntu kastītē, spriežot pēc to neveiklās formas, labākos laikos rotājuši uzgalīši. Kad man beidzas veļasmašīnas kapsulas, tās, Dieva goda vārds, beidzas ar galiem, un basta, staigā tu smirdīgās drēbēs vai raudi, jo knauzerīgā plauktiņa ar saimniecības preču rezerves daļām vannasistabā nav. 

 Ja atklāti, līdzīgs totāli negaidīts izbeigšanās stāsts bieži piemeklē apkures granulu noliktavu (tā manta, bitīt matos, burtiski sadeg!), zāles pļāvēja degvielas tvertni (tā kā pļauju reti, konstruktīvi pieņemu, ka to izosta spoki), sausā provianta krājumus (Vakariņās makaronus ar mērci?... Piedošanu, būs tikai mērce.), printera kaseti (vienu vai, vislabāk, abas reizē – jā, speciāli šādiem gadījumiem man ir divi printeri), nagu lakas/grima/taukainu traipu no ķēķa virsmām noņēmējus (ko no pļaujmašīnas ostīšanas brīvajā laikā izdzer tie paši spoki) un, protams, pusgaro kaprona zeķīšu (visneglītākā praktiskā lieta sievietes garderobē!) noliktavu.

Toties!

Manā vešiņas atvilktnē ir... pag, tūdaļ pārskaitīšu... mazliet vairāk nekā pirms nedēļas, jau 32 apakšveļas komplekti, brīvas komplektācijas biksiņas neskaitot. Un kastēs zem gultas, priekšnamā, drēbju skapja aizmugurē un vēl droši vien sešās septiņās vietās, par kurām esmu aizmirsusi, vārdā nenosaukts skaits nevis šādu tādu, bet, atļaušos atzīmēt, tīri kvalitatīvu apavu.

Ar šo mans rausējas gars teorētioski varētu sajusties pabarots, ja vien es sensenos laikos nebūtu padzirdējusi kāda jau aizmirsta prātvēdera teikto, ka īstens kolekcionārs vāc vismaz trīs lietas: vienu – sabiedriskā tēla uzlabošanai, vienu – materiālu mērķu vadīts, bet trešo – totāli bezjēdzīgo – savam priekam.

Bingo! Lai dzīvo gudri cilvēki, kas attaisno mūsu kaprīzes, nodomāju es un, drošs paliek nedrošs, nemaz necenšoties iedziļināties artefaktu jēdzīgumā, svinīgi atzīstos: man, protams, ir arī trešā kolekcija! Un, nē, tās nav koloniālās ēras pastmarkas, lietusmežu moskītu nolaizīts dzintars vai akmens laikmeta tīģergarneļu zobi, bet gan kārtējā šmotku padarīšana, proti, KLEITAS!

Pupu mizas, jūs teiksiet!? Ha! Nekā nebija! Kleita ir dzīves sastāvdaļa.

Protams, apsveicami, ja jums ķermeņa priekšējā daļā atrodas apjomīgas, labas, sulīgas un maigas... nevis tās abas, par ko jūs tagad padomājāt, bet sirdis. Nav ne vainas, ja paveicies un Dieviņš labo īpašību izsolē iedalījis smuku dibenu. Bet iedomājieties katru vai, pasarg’ Dies’, visas šīs kvalitātes, ietērptas kleitā... Mmmm, tieši tā, cita runāšana!

Dārgās vīrišķīgās, šlipsēs un džogīpantos tērptās dāmas – gan tās, kuras ar bezgalīgu sajūsmu pazīstu, gan tās, kuras tagad šķobās un lasot rāda skābu ģīmi! Ar jūsu atļaušanu atliksim jūs uz dažām šī iejūtīgā grāmatžurnāla lappusēm malā, svēti ticot, ka arī jums ir visas tiesības bozties un neieredzēt mini, midi un maksi, ko mēs, ēteriskās kolekcionāres, tā mīlam, ka nevaram bez ģībiena normāli paiet garām nevienam sievišķīgi noformētam skatlogam.

Bet kas gan būtu kleita bez stāsta... vai ne?

 

Princese un kreppapīrs

“Bērnība ir tas pats, kas pārdzert jēgu. Visi atceras, kādus podus tu sagāzi, izņemot tevi pašu.”

Autors nezināms

 

Visu apzināto agrās bērnības laiku pavadīju, ignorējot mammas palīgā saucienus (tas ir tā, ka mamma tevi sauc palīgā, bet tu esi mazs, nepaklausīgs bērnelis, uzliec nikolaju un nenāc), sēžot piemājas bērza galotnē un gaidot pie horizonta parādāmies putekļus, ko sacēlis tēva vai krustmātes žigulis, kas savukārt liecinātu ne tikai par radinieku, bet arī par galvaspilsētā vai Pleskavas šosejas slavenākajā pitstopā ar psihodēlisku nosaukumu Sēnīte iegādāta našķa tuvošanos. Tagad, mazliet prātīgākā vecumā, šķiet, ka pēc loģikas man bērzā vajadzētu rāpties piektdienu vakaros, jo abas iepriekšminētās personas apzinīgi strādāja un darbdienās pa Piebalgu apkārt nevazājās, bet, tā kā gaidīšana reizēm bija gardāka par atvestajām vafelēm, bērza zari no kāpelēšanas bija nodeldēti spīdīgi un līki.

No kurienes toreiz, tālajos astoņdesmitajos, atceļoja manas štātes un mammas mentola cigaretes, nebija ne jausmas, bet pieaugušie šad tad runāja par kaut kādiem blatiem un paciņām. Par cigaretēm šoreiz neiespringsim – kaut gan, ja atklāti, es, tāds mazs zaķis ar divām biželēm, vienu vai pat divas nočiepu un turpat aiz eglītēm piešķīlu, lai tikpat ātri noraktu sūnās, žēli vīlusies, ka ļuļķis nesniedz pat minimālu baudas atblāzmu no tā kaifa, kas bija redzams pīpējošās mammas sejā. 

Atgriežoties pie kleitām – pie tām tikt bija daudz grūtāk. Jo kleitas bija smukas un tās nedrīkstēja smērēt! Smukās kleitas bija paredzētas smukām iešanām un smukām ciemošanās reizēm, bet, tā kā mēs bieži ciemojāmies... sanāk, ka nesmuki (tas ir tad, kad sabrauc daudz bērnu un visi iet spēlēties piemājas karjerā), smukās kleitas bija jāatstāj skapī un jātaupa smukākām dienām. Tā apģērbs, maita tāds, sarāvās ātrāk nekā tika... nē, pat ne novalkāts, reizēm tas nemaz netika uzvilkts. Ceru, ka jums tā nav, bet manai bērnu dienu kleitai ir skumja mazuma piegarša. (.....)

VISU AIJAS FORŠO RAKSTU VARI IZLASĪT IMPERFEKT 14.NUMURĀ. IR VĒRTS!


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 13 septembris, 2020

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2020

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu