Tas ir mans Jānis

— Laura Lauziniece

Tas ir mans Jānis

— Laura Lauziniece

Raksts

Publicēts: 08 mai, 2023

Kategorija: Žurnālā

Dalies

 Ar Jāni iepazināmies brīvprātīgā darba projektā. Es biju Oktobra komandā, Jānis – Augusta. Toreiz abu komandas biedri bija aizsūtīti staigāt pa vienu no Dānijas mazpilsētas rajoniem, lai mestu pastkastēs lapiņas ar paziņojumiem par to, ka tiek vākti ziedojumi mazajiem afrikāņiem. Es tajā dienā biju atstāta ravēt dārzā dilles, Jānim vajadzēja veikt kaut kādus remonta darbus. (Visa 2009. gada vasara, rudens un ziema tika pavadīta Dānijā, vācot līdzekļus bērnu projektiem Āfrikā un darot prātam aptveramus un arī neaptveramus darbus. Šajā sakarā varētu daudz ko smieklīgu izstāstīt, bet par to visu citreiz.) Pirmās atmiņas man par Jāni ir šādas: es jūnija pēcpusdienā sēžu savā zilajā darba kombinezonā uz dāņu muižas trepītēm ēniņā, un viņš, nākot ejot, man saka: “Klau, Laura, es aiz muižas atradu piparmētru krūmu. Negribi iedzert svaigu piparmētru tēju? Uzvārīšu!” Tajā brīdī es iemīlējos Jāņa dvēselē. Viņš bija kā tāds no Streiča filmas izkāpis slaids, blonds latviešu aktieris. Ir tādi Renāra Kaupera kvalitātes tipa cilvēki. Nezinu, kas tā ir par kvalitāti, bet Jānim tāda piemīt. Vēlāk mēs jau braucām ar riteņiem uz jūru peldēties, tad kopā cepām kanēļmaizītes. Viņā bija kaut kas ļoti pamatīgi patiess, un man patika, kā viņš mācēja kvalitatīvi baudīt mirkli. Es to nemācēju un joprojām nemāku. Skrienu pa pasauli kā fūrija un pukstu par to, ka neko nevaru pagūt. 

Jānim, piemēram, ir visu Remarka grāmatu kolekcija, īpaši atlasītas vinila plates (viņš pirms pāris nedēļām lidoja uz Romu pēc plates), virtuves plauktā burciņās sabērtas vasarā lasītas tējas, skapjaugšā noglabāts džemperis no 2010. gada, ar kuru viņš aizbrauca uz Āfriku, mīļākais dizainera krēsls, kam viņš sakrāja naudu no haltūrām, vairākas spotify pleilistes, kurās mūzika ir sadalīta pēc noskaņojumiem. Jānis pēc katras filmas noskatīšanās dodas uz IMDB, lai atstātu tur savu vērtējumu par redzēto filmu un pavasarī brauc uz mežu. Mēs ar Jāni esam bijuši vismaz uz padsmit grupas Kautkaili koncertiem. Jāņa meistarstiķis ir olas Benedikta gaumē svētdienu brokastīs, un viņš ir vienīgais vīrietis, kuram es rakstu, ja man nepieciešams padoms mērces vai mīdiju gatavošanā. Jānis ir no tiem dažiem, kuri, izvācoties no īrēta dzīvokļa, pamanās to svaigi pārkrāsot, lai nepaliek nesmukums. Jānis ir vīrs un vārds. Ja kaut kas ir sarunāts, tas tiek izdarīts. (Te es atkal varētu pieminēt sevi kā pretstatu. Bet pretstati taču pievelkas, kā visi YouTube dzīvesziņas videorullīšos stāsta.)

Ja man būtu jānosauc cilvēks, ar kuru es varētu doties kaut vai uz pasaules malu (lai piedod mans līgavainis, viņš šajā kategorijā ierakstās bez jautājumiem, jo kādam taču ir jābūt pie visa vainīgam arī uz vientuļas salas), tad tas noteikti būtu Jānis, jo ar viņu jau esmu piedzīvojusi Āfriku, Dāniju, izbraukusi ar stopiem cauri Itālijai līdz pat Francijai, no Francijas pārkāpusi pāri Pireneju kalniem un iekāpusi Spānijā, izdzīvojusi saldsērīgas šķiršanās pieredzes, pārsmējusies par Jāņa randiņu nedienām un izkausējusi svētdienas, runājot burtiski par visu un neko. Jā, tas ir mans labākais draugs Jānis. Un Jānis ir gejs.

Nē, nē, nedomājiet, es neesmu Jānī iemīlējusies. Lai gan visās draugu ballītēs jau gadiem ilgi ir daži, kuri cer, ka pienāks diena, kad Jānis iekāps atpakaļ skapī, mēs apprecēsimies un mums būs kaudze blondu bērniņu. ( Visu šo stāstu lasi žurnāla pavasara numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 08 mai, 2023

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2023

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu