Tavās acīs dziestot kvēl partizānu ugunskurs…

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Tavās acīs dziestot kvēl partizānu ugunskurs…

— Dana Stuce & Irbe Šmite

Raksts

Publicēts: 15 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Tās ir parastu ļaužu mazās ikdienas darbības, kas neļauj tumsai uzvarēt. Ja līšana pa tranšejām tev neder un negribi atteikties no lokšķērēm un lūpukrāsas, ir opcijas, kā izrādīt pretestību jebkurā dzīves situācijā.

 Jau sagatavojušās jaunajam pavasara rakstam, sapirkušās dažādas mēnešreižu apakšbikses un sasinhronizējušas savus menstruālos ciklus ar raksta nodošanas termiņu, mēs metāmies iepriekšējā numurā solītajā eksperimentā, kad… no Ingas pienāca vēstule. Citējam īso tvitera messidžu: “...vai aktuālās situācijas sakarā mums nevajadzētu pievērsties zemessardzei un armijai. Šoreiz varbūt konkrēti: kas tur var pieteikties, ko krīzes situācijā var līdzēt…” Sapratām, ka varam dot savu artavu un zināšanas šajā jautājumā. Nopratušas raksta virzību, iestūmām savas apenes dziļāk tumsā un ņēmāmies pētīt, jo jautājums tiešām svarīgs un tēma – negribīgi aktuāla. Taču jau drīz sapratām, ka patiesībā jautājums ir vienkārši par to, ko, sasodīts, krīzes gadījumā īsti darīt parastam civilajam? Tagad, kad Latvijā kā nekad iepriekš spriež par obligāto militāro dienestu, kādā kaimiņvalstī brīvi pārvietojas tanki, bet Toms Lūsis savā testosterona alā domā, ka sievietes vienkārši iebāzīs taktiski gatavot Ādažu virtuvē (cik naivs skatījums), noticējām Ingas idejai un apkopojām, ko tieši sievietes pirms mums ir darījušas, lai sistemātiski izjauktu pretinieka plānotās darbības, un ko mēs no tā varam mācīties un celt gaismā, ja tā stunda sitīs.

Pirms sākam, laiks paziņojumam, ka mēs apskatām visdažādākās pretošanās kustības un iedvesmojošus personstāstus un ne vienmēr mūsu uzskati sakrīt ar rakstā atainotajām “ticībām”, taču uzskatām, ka mācīties var no visiem un visa, pat ja tābrīža mērķis bija iznīcināt kaut ko, par ko esam pretējos uzskatos šodienas kontekstā. Tāpēc lasot mācāmies no vēstures liecībām un personām tieši izmantoto paņēmienu sakarā un lūdzam mazāk ieciklēties uz konkrēto personu iedeoloģisko skatījumu konkrētajās situācijās.

 Drosmei nav dzimuma

Nu, tad sāksim ar ko pavisam īpašu. Līdz aizvakardienai, kad sākām padziļināti pētīt šo tēmu, ar vārdu savienojumu Miss Dior mums saistījās vienīgi rozā baletčībiņas, tills, rozes un ziedošā pļavā joņojoša Natālija Portmane (sk. Miss Dior reklāmas rullīti). Mūsu priekšstati par bezpersonisku, ēterisku būtni, no galvas līdz kājām tērptu haute couture mainījās, kad uzzinājām, ka Kristians Diors smaržas veltījis savai pilnīgi reālajai māsai, no kuras leģendārajiem rožu dārziem ir iegūta šo smaržu “sirds nots”, taču tie ir tikai ziediņi salīdzinājumā ar to, kam savā garajā un piedzīvojumiem bagātajā mūžā gājusi cauri šī visnotaļ apbrīnojamā dāma. Divdesmit trīs gadus vecās Katrīnas Dioras glamūrīgā dzīve kā Parīzes pieprasītākā kuturjē jaunākajai māsai apgriezās ar kājām gaisā, kad viņa 1941. gadā šopinga laikā Kannu kūrortā iepazinās ar vienu no franču pretošanās kustības dibinātājiem Ervē de Šarbonnerī. Katrīna pieņēma segvārdu Karo un uzsāka darbību franču un poļu pretošanās kustības apvienībā Famille jeb F2, kuri Višī ielikteņu valdības pašā degungalā spiegoja Anglijas un pārējo Sabiedroto labā. Viņas pārziņā bija ziņu nogādāšana par Vācijas armijas manevriem no punkta A punktā B, ko Katrīna darīja sev raksturīgajā graciozajā manierē, šķietami bezbēdīgi braukājot ar velosipēdu un koķetējot ar vācu virsniekiem (hei, Dior mārketinga speciālisti, kur ir ŠĀDS reklāmas rulītis?!). Kamēr Katrīna aktīvi darbojās pretošanās kustībā, Kristians apģērba Trešā reiha spices dāmas, kaut gan patiesības labad jāteic, ka viņš un Diora tābrīža darba devējs Lisjēns Lelongs darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai modes nams netiktu pārcelts uz Berlīni un viņu ebreju izcelsmes darbinieki nezaudētu darbu un savas dzīvības. Tā nu Katrīna braukāja turpu šurpu, līdz iebrauca ienaidnieka slazdā – viņu apcietināja un pakļāva brutālai nopratināšanai vairāku nedēļu garumā, taču Dioras jaunkundze nesalūza un tikai desmit dienu pirms Parīzes atbrīvošanas tika nosūtīta uz Rāvensbrukas koncentrācijas nometni, kur viņu kopā ar pārējām ieslodzītajām nodarbināja ieroču un lidaparātu detaļu ražošanā. Arī tur Katrīna izcēlās ar drosmi un bija viena no tām ieslodzītajām, kuras apzināti sabotēja ražošanas procesu, bojājot rūpnīcas iekārtas un ekipējumu. Pirms pārējās Katrīnas cīņubiedres tika notiesātas uz nāvi gāzes kamerās, viņa ar vairākām citām ieslodzītajām 1945. gada februārī lopu vagonos tika pārvietota uz Marklēbergas nometni un mēnešiem ilgi nodarbināta ārtelpās šausminošos apstākļos. 1945. gada aprīlī cietumsargu pavadībā daļa no izdzīvojušajām ieslodzītajām uzsāka garu pārgājienu uz Drēzdeni, kur Katrīnai izdevās noslēpties no “nāves pavadoņiem” un sagaidīt amerikāņu karavīrus, kuri līdz nāvei novārdzināto sievieti nogādāja slimnīcā. Tur Katrīna pavadīja aptuveni mēnesi, līdz spēja atgriezties Parīzē un pēc ilgiem laikiem satikt mīļoto brāli; Kristians, noticējis kādai gaišreģei, ne brīdi nezaudēja cerību atkal satikt māsu un, slavinot viņas ieguldījumu Francijas neatkarībā, radīja nu jau pieminēto Miss Dior parfīmu. Katrīna Diora, neraugoties uz karā iegūto posttraumatiskā stresa sindromu, pilnvērtīgi spēja atgriezties dzīvē, apprecējās ar Ervē de Šarbonnerī un uz jautājumu, kas viņai palīdzējis izdzīvot šausminošo ieslodzījumu, atbildēja īsi un kodolīgi: “Dzīves mīlestība.”

(Šis ir tikai mazs fragments no ļoti interesanta raksta. Visu lasi Imperfekt pavasara numurā.)


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 15 marts, 2022

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Pavasaris 2022

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu