No studiju gadiem atmiņā spilgti iespiedusies kādas pasniedzējas frāze: “Nav stulbu jautājumu, bet ir stulbi tos neuzdot.” Pasaules izziņas, mācību un profesionālajā procesā sliecos piekrist šim principam, tomēr, kad runa ir par jautājumiem, kas attiecas uz vairāk vai mazāk privātām lietām, ir gan stulbi konteksti, gan gluži vienkārši patiesi stulbi jautājumi. 

Pēdējā kategorijā iekrīt “Ko tu darīsi ar saviem tetovējumiem vecumdienās?” vai “Kā tu zini, ka Zeme nav plakana?”. Savukārt ar kontekstu viss ir krietni sarežģītāk – no svara ir gan vieta un laiks, gan kas un kam jautājumu uzdod, gan mērķis un intonācija. Visiem kauliņiem sakrītot nepareizajās vietās, pat šķietami normāls un sakarīgs jautājums var izsist no sliedēm atbildētāju, tikpat ļoti kā atbilde var likt justies nelāgi jautātājam. To es iemācījos jau agrā bērnībā, kad kāds man pajautāja: “Ko dara tava mamma?” Tā vietā, lai atbildētu, kā ir, proti: “Viņa ir mirusi”, es ļoti ātri sapratu, ka cilvēkiem, jo īpaši pieaugušajiem, šī atbilde liek uzvesties ne īpaši adekvāti, tāpēc es sāku teikt, ka mamma strādā bibliotēkā vai veikalā. 

Sākoties karam Ukrainā, manu un citu kolēģu pastkastēs regulāri iekrita ukraiņu speciālistu CV – gan tādu, kas meklēja attālinātā darba iespējas, gan tādu, kas bija nolēmuši uz laiku pārcelties. Tā pie manis nonāca Annas darba pieteikums. Iepazīstoties ar viņas profesionālo pieredzi, ar kolēģiem secinājām, ka viņa varētu būt lielisks mūsu komandas papildinājums, tāpēc vienojāmies par laiku darba intervijai videozvanā. Savas profesionālās dzīves laikā esmu intervējusi desmitiem, varbūt pat simtiem cilvēku. Tomēr šī reize man iespiedusies ļoti spilgtā atmiņā. Pirms zvana es malu galvā dažādus iespējamos jautājumus, kā uzsākt sarunu ar Annu: “Kā tev iet?”, “Kā tu jūties?”, “Vai tu esi drošībā?” Viss šķita triviāli vai pat aizskaroši, tomēr tikpat neiejūtīgi būtu izlikties, ka kara nav, un ķerties uzreiz vērsim pie ragiem, sākot iztaujāt par karjeras mērķiem, darba pieredzi un praktiskajām iemaņām. 

Beigu beigās es uzsāku sarunu, apjautājoties Annai, kā viņai todien klājas. Viņa atbildēja, ka ir drošībā kādās kopmītnēs Polijā, tomēr jūtas apjukusi un nemitīgi palīdz brīvprātīgajiem, lai nebūtu jādomā. Tālāk mūsu intervija noritēja visai ierasti – viena otrai uzdevām jautājumus par profesionālām tēmām: Anna man stāstīja, kā viņa vadījusi desmit cilvēku sociālo tīklu satura veidotāju komandu Kijivā, ar kādiem zīmoliem viņi strādājuši, savukārt es dalījos ar mūsu pieredzi, vērtībām, komandas struktūru un ierasto darba kārtību. Kad mēs bijām izrunājušas visu būtisko, Anna sāka raudāt. Tajā brīdī es klusi nolamājos – ko es tomēr pamanījos salaist dēlī? Izrādījās, ka absolūti neko – šī pēdējā pusstunda, kad runājām par darbu, bija pirmā reize kopš kara sākuma, kad Anna bija jutusies “normāli”, runājot par to, kas bija viņas “normālā” dzīve vēl pirms pāris nedēļām.

(...)

Šis ir tikai raksta sākums. Visu lasi jaunajā žurnālā.