“Tā jau saka, ka cilvēki nemainās,” – nezinu, kurš un kad to pirmoreiz teicis vai uzrakstījis, bet reizēm šķiet, ka šie vārdi ir kā iekalti kādā fundamentālo viedo padomu akmenī un dažreiz tiek lietoti ar tikpat lielu pārliecību, kā atziņa, ka Zeme ir apaļa un tamlīdzīgas neapstrīdamas lietas. Nu nez. Es laikam tam varu piekrist tikai daļēji.

Jā, protams, kaut kas jau mums katram ielikts gēnos un ierakstīts zvaigznēs. Tāpēc jau katrs esam individualitāte, ka ir lietas, kas mūsos tiešām nemainās, tikai attīstās, pilnveidojas un progresē.

Tas var būt gan labi, gan slikti – atkarībā no tā, kas tad tieši progresē. Nu, jūs jau zināt to indiāņu leģendu par diviem vilkiem katrā no mums – labo un ļauno. Kuru barosi, tas arī būs dominējošais. Tu vari būt gan labs, gan ļauns, visu nosaka paša izvēle. Līdzīgi, manuprāt, ir ar ikdienišķākām lietām. Kuras tomēr dzīvē arī ir diezgan svarīgas.

To “cilvēki nemainās” lielākoties jau nemēdz teikt kā komplimentu. Biežāk gadījumos, kad gribas smalki pateikt: “Kā jaunībā bija, piedodiet, pakaļa, tā arī pēc divdesmit gadiem, kad, šķiet, satikts jau pavisam cits cilvēks – pieaudzis, izglītots, ar manierēm –, pēkšņi rodas kāda situācija, kurā jākonstatē: nu, tāda pat pakaļa, tikai skaistāk apģērbta.”

Kāds – atkal īsti neatceros, kurš, taču šķiet, ka Juris Rubenis, – reiz teica, ka cilvēka dzīves svarīgākais uzdevums ir pilnveidot sevi, lai kļūtu par kaut nedaudz labāku cilvēku. Nez, vai tas ir paveicams, ja dzīvo pilnīgi apmierināts ar savu brīnišķo personību un vispār neko negribi sevī mainīt. Ja arī enģeļi staigā pa zemes virsu, tad nez kuram no mums būs pietiekami liels ego, lai to pilnā nopietnībā attiecinātu uz sevi. 

Ir svarīgi, cik objektīvi spēj novērtēt pats sevi. Tas vairs nav stāsts par skatīšanos spogulī un piekasīšanos kaut kādām izskata niansēm. Raksturu, empātiju, emocionālo inteliģenci un citas smalkas matērijas, no rīta zobus tīrot, neieraudzīsi. Var gadīties, ka vispār nekad neieraudzīsi un tā arī nesapratīsi, kas tā par lietu, ka dažās dzīves jomās, galvenokārt tajās, kur jākomunicē ar citiem cilvēkiem, kaut kas īsti neiet tā, kā gribētos.

No malas, protams, viss redzams labāk, bet pašam pie kaut kādām jēdzīgām atklāsmēm šajā jomā ir iespējams nonākt, vienīgi ik pa brīdim aprunājoties pašam ar sevi. 

Mēs taču visi viņus pazīstam. Cilvēku, kurš vienmēr par kaut ko čīkst un žēlojas. Cilvēku, kurš allaž atradīs kādu citu, ko vainot SAVĀS neizdarībās. Vai to, kuram viss ir tikai melns vai balts un pasaulē ir tikai viena taisnība – viņējā. Vai to, kura klātbūtnē visi pieklust, jo skaidrs, kas aizskries pasūdzēties mammai, skolotājai, koju komendantei un vēlāk dzīvē arī priekšniekam. Vai to, kas tev acīs pieglaimīgi smaidīs, bet aiz muguras riebīgi aprunās un intrigos. Varbūt tas cilvēks nekad neko neizdara laikā, varbūt melo, varbūt, varbūt, varbūt… te varētu visu ko rakstīt un rakstīt. Un kurš tad no mums pats gribētu būt šis cilvēks, vai ne?

Šīs minētās un arī neminētās lietas visvairāk sarežģī dzīvi pašam, īpaši, ja tev nav ne jausmas, ka tāds esi. Jo tie citi jau ātri visu saprot. Un atbilstoši veido (drīzāk – izvairās veidot) tālākās attiecības.

Šo rakstot, es runāju par kādām trešajām personām. Bet ne tāpēc, ka es (tu, jūs, mēs) pārvietotos pa pasauli ar nimbu virs galvas. Gribi vai negribi, šis ir mūsu visu stāsts. Ne jau velti mēdz teikt, ka lielākās uzvaras ir tās, kuras izcīnām paši ar sevi. Jo arī tad, kad pats saproti, ar ko sevī vajadzētu tikt galā, tas nepavisam nav vienkārši. Nenotiek tā, ka vienā dienā kā uz burvja mājienu manī vairs nav šo īpašību. 

Kas man šķiet svarīgi – saprast, kura ir tā tava, teiksim tā, vājā vieta. Jo ātrāk, jo labāk. Lietas, uz ko cilvēki varbūt piever acis, kad vēl tikai iesāc lielo dzīvi, tādas vairs nešķiet, kad cilvēkam ir jau četrdesmit un vairāk gadu. 

Tā ir. “Cilvēki nemainās,” – to parasti mēdz teikt, ne jau lai kādu paslavētu.

Man tomēr šķiet, ka cilvēki mainās. Jo dzīve ir tāda… tā mūs skolo. Jautājums, cik lielā mērā to pieņemam, izdarām secinājumus un spējam tikt galā ar savu paštaisnumu.

Jo ir vismaz divi varianti. Pamanīt un no katras situācijas kaut ko izsecināt, padomāt, cik pareizi rīkojies, vai tas bija godīgi, vai bija korekti, vai tava rīcība patiesībā nebija cēlonis visai tai notikumu virtenei, kas vēlāk sekoja. Un tā tālāk, un tā joprojām. Protams, vienmēr ir arī otrs variants – ar pārliecību vainot visus citus iesaistītos un, sakārtojot savu uz pieres mazliet sagāzušos vienīgās patiesības nimbu, no sirds brīnīties, ka, izņemot pašu, neviens cits tā mirdzumu nav pamanījis.

Šī tēma ir pārdomu vērta, kā izpētes personu katram izvēloties vispirms jau sevi pašu. Un plašāka, nekā šīs lappuses apjoms atļauj to izvērst. Jo ne vienmēr cilvēki mainās tikai uz labu. Bet tas lai paliek citai reizei.

Atkal klāt rudens. Un mēs joprojām esam kopā – kopš 2017. gada. Tā jau vairs nav tikai pavirša pazīšanās, bet nopietnas attiecības. Paldies, ka rakstāt, lasāt un domājat kopā ar mums! Lai neperfekti perfekts rudens!

Inga

Foto: Jānis Deinats