Vēstule manai aizjūras mīlestībai

— Autors anonīms

Vēstule manai aizjūras mīlestībai

— Autors anonīms

Raksts

Publicēts: 14 novembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Dalies

Mūsu satikšanās bija kā milzīga emociju eksplozija, kā stāsts no banālākajiem romantiskajiem romāniem.

Tavs brālis un mana draudzene mija gredzenus skaistā un eksotiskā vietā, visa vide bija burtiski mīlestības un pozitīvu emociju uzlādēta. Atceros, kā mūsu skati pirmoreiz satikās vakarā pirms kāzām, kad mēs abi palīdzējām jaunlaulātajiem ar pāris praktiskām lietām. Es manīju, ka no tā brīža Tu mani vairs neizlaidi no acīm ne mirkli. Kāzu dienā Tu vairāk pētīji mani nekā jaunlaulātos un liki man mulst. Pie pirmajiem mūzikas ritmiem Tu lūdzi mani dejot, un tā mēs nodejojām visu nakti. Pasaule uz mirkli pārstāja eksistēt, mūsu skati bija sastapušies, sirdis sitās kā negudras, un ķermeņi vijās viens ap otru vienotā ritmā, smaidi un smiekli paši lauzās laukā, un reibinošā mīlestības aura bija tik spēcīga, ka bija neiespējami neiemīlēties. Tajā naktī mēs pat nepārmijām ne vārda, tikai ļāvāmies mūzikas un emociju reibumam. Vien šķiroties kaut kad agri no rīta, noskaidrojām viens otra vārdu. Bet jau pāris stundu vēlāk Tu izmisīgi meklēji manu telefona numuru un iespēju aicināt uz randiņu. Atceros, kā es toreiz ķiķināju, ka jau pēc nepilnas diennakts došos atpakaļ uz mājām, tūkstošiem kilometru prom no Tevis, bet ļāvos pierunāties randiņam.

Mūsu pirmais un vienīgais randiņš bija piepildīts līdz rītausmai, bezgalīgi garās sarunās centāmies uzzināt viens par otru pilnīgi visu. Cieši apskāvušies, mēs centāmies baudīt tik daudz tuvības, cik vien iespējams. Tavi pirksti rotaļājās manos matos, bet es nespēju atraut savas acis no tavējām. Tavs starojošais un laimes pilnais skatiens runāja skaļāk par tūkstošiem vārdu. Tu mani tik cieši skāvi, un es zināju, ka tavas rokas ir vienīgā vieta pasaulē, kur tajā mirklī vēlos būt. Laiks bija apstājies, un nekam citam nebija nozīmes. Mēs abi zinājām, ka rītdienas mums abiem vairs nebūs. Tajā naktī mēs ļāvāmies pilnīgi visam, jo neko negribējām atlikt uz vēlāku laiku. Viss, kas mums piederēja, bija mirklis šeit un tagad. Emocionāli piesātināts tuvības mirklis pirms šķiršanās. Pirmais, pēdējais un vienlaikus vienīgais mirklis, kas mums ir dots. Atceros, kā mēs abi, mašīnā cieši apskāvušies, devāmies uz lidostu. Mana roka tavējā un asaras abu acīs. Mirklis tik skaists kā sapnī, bet nākotne pilnīgi nezināma un tūkstošiem kilometru vienam no otra. Tomēr mēs kopā paspējām radīt tik daudz atmiņu, ka pietiktu visai dzīvei ko atcerēties.

Šķiroties lidostā, es Tev lūdzu: izbeigsim to tagad. Atstāsim to kā sapni. Nepiepildītu, bet skaistu un neaptraipītu. Pilnu ar burvīgiem mirkļiem un minējumiem par to, kā būtu, ja būtu. Lai mums, atceroties vienam otru, labsajūtā tirpas pārskrien pār ķermeni un seju rotā smaids. Mums abiem bija skaidrs, ka piepildīt sapni būs faktiski neiespējami. Labāk, lai tās ir skaistas atmiņas, kurās mēs vienmēr varēsim pakavēties. Bet Tu man teici, ka esi saticis savas dzīves lielo mīlestību un gatavs darīt jebko, lai sapni piepildītu un mēs būtu kopā, un baudītu šo tikko dzimušo mīlestību mūžīgi.

Es iekāpu lidmašīnā un visu atpakaļceļu asarām acīs klausījos tikai vienu dziesmu – Adeles All I Ask. Katrs vārds bija kā rakstīts tieši šim mirklim un šīm izjūtām.

Es atstāšu savu sirdi durvīs 

un neteikšu vairs ne vārda, 

jo tie visi jau ir pateikti, pirms tu tos zini. 

Kāpēc gan mums neizlikties, 

ka mums nav bail no tā, kas notiks tālāk, 

vai baidīties, ka nekas nepaliks pāri.

Nepārproti mani, 

es zinu, ka rītdienas nebūs, 

bet viss ko lūdzu: 

ja šī ir mūsu pēdējā nakts kopā, 

turi mani savās rokās tā, ka esam vairāk nekā draugi. 

Dod man atmiņas, ko varu paturēt. 

Turi manu roku savā, kamēr mēs darām to, ko mīlnieki dara. 

Jo ir svarīgi, kā tas viss beidzas. 

Ja nu es nekad vairs nejutīšu mīlestību?

[…] lai šī ir mūsu mīlestības mācība,

lai šis ir veids, kā mēs viens otru atceramies…

Mums pieder viss, kas ar mums ir noticis. Tas bija tik skaisti, smeldzīgi un sāpīgi vienlaikus. Tik īsti un piesātināti. Bet Tu nevēlējies padoties. Un tā, par spīti tūkstošiem kilometru starp mums, es vairākus mēnešus katru rītu modos ar taviem labrītiem un devos gulēt ar taviem čukstiem manā telefonā par to, kā Tu gribētu aizmigt man blakus. Tu katru dienu man pārjautāji, vai es esmu paēdusi, un izjautāji mani par katru iespējamo ikdienas nieku. Sazinoties ar videozvaniem, Tu vienmēr gribēji, lai es parunājos arī ar visiem tavējiem: vecākiem, darba kolēģiem un draugiem; arī Tu jau zināji visus manus tuvākos cilvēkus. Tu tik ļoti ticēji, ka mums izdosies, ka arī es sāku ticēt, ka sapnis var piepildīties. Tava mīlestība un ticība mums bija tik lipīga, ka tai pretoties bija neiespējami. Tu teici, ka esi jau noskatījis man saderināšanās gredzenu, un plānoji mūsu kāzas, pilnīgi nešaubīgi zināji, ka vēlies savu nākotni kopā tieši ar mani. Tava mīlestība lija kā no pārpilnības raga katru dienu. Tūkstošiem kilometru starp mums un kaudze praktiski risināmu jautājumu bija fizisks šķērslis kopābūšanai, bet man nebija šaubu, ka es esmu Tavā sirdī un Tu manējā.

Te problēmas manā darbā, te tavējā, nevarējām saskaņot atvaļinājumu laikus. Arī citu praktisku šķēršļu dēļ Tavu viesošanos pie manis nācās atlikt uz nenoteiktu laiku. Pēc tam mūsu sarakstes un zvanu intensitāte mazinājās, bet mēs tik un tā runājāmies katru dienu. Patiesībā jau ir grūti uzturēt attiecības no attāluma, nezaudējot sākotnējo emociju intensitāti. Pat klātienes attiecībās to ir grūti saglabāt, kur nu vēl distances attiecībās.

Tu man esi devis tik daudz skaistu mirkļu, emociju un mīļuma, ka Tev nešaubīgi būs īpaša vieta manā sirdī, bet es zināju – ja pienāks laiks, es ļaušu Tev aiziet. Es Tevi neturēšu un nelūgšu uzkavēties ilgāk attiecībās no attāluma, jo patiesībā mēs katrs vēlamies pamosties blakus mīļotajam, apskaujot un samīļojot viņu, nevis pārbaudīt naktī atsūtīto īsziņu saturu. Es labi zināju, ka mūsu mīlestība ir drīzāk sapnis. Mēs esam uzbūruši viens otra ideālo sapņu tēlu, kurā nav neviena trūkuma. Mēs nezinām, kāda izvērstos mūsu mīlestība, kad sāktu kaitināt ikdienas nieki: izmētātas zeķes, nenomazgāti trauki vai nenolaists tualetes vāks. Mēs patiesībā nezinām, vai mēs strīdētos par vakariņu gatavošanu, bērnu vannošanu un citām praktiskām lietām. Iedomātais sapnis mēdz ļoti atšķirties no ikdienas.

Pēc vairākiem mēnešiem pienāca mirklis, kad es ar asarām acīs rakstīju Tev ziņu, ka jūtu – kaut kas ir būtiski mainījies, un tavs mīlestības lietus vairs nelīst kā sākumā, mana ticība mūsu sapnim ir sašķobījusies. Es teicu, ka es vēlos Tevi emocionāli atlaist, lai esi brīvs. Mums katram ir tiesības būt laimīgam, vienalga, vai tas ir kopā vai atsevišķi. Ja Tu tur tālumā esi sastapis kādu citu un nevari izvēlēties starp mani un viņu, tad neizvēlies mani. Esi laimīgs tur, kur Tu esi, kur ir Tavas mājas un ģimene, kur ir Tavi draugi un ikdiena. Esi kopā ar kādu, kuru vari mīlēt realitātē, nevis idealizētā sapnī.

To rakstot, manas izjūtas varēja raksturot ar vārdiem no tās liktenīgās Adeles dziesmas: “ir svarīgi, kā tas viss beidzas” vai Rupi Kauras dzejas: “cilvēki aiziet, bet tas, kā viņi ir aizgājuši, paliek”. Man vēl aizvien bija svarīgi, lai mēs aizejam, neaptraipot to skaisto, kas mums bija. Man bija svarīgi, lai atmiņas vienam par otru paliek gaišas.

Tu man zvērēji, ka tavas jūtas nav mainījušās, es vēl aizvien esmu Tavas dzīves lielā mīlestība, un lūdzi mani nezaudēt cerību un ticību mūsu mīlestībai. Bija tik daudz skaidrojumu, kāpēc Tu esi tik aizņemts, ka nevari man piezvanīt tikpat bieži kā agrāk. Tad telefons sabojājies, tad vēl visādas ķibeles. Es noticēju, bet pēc kāda laika Tu pazudi pavisam. Es satraucos un meklēju.

Protams, mana draudzene un tavs brālis zināja, kur Tu esi un kas patiesībā ir noticis. Es viņiem uzdevu jautājumus par Tavu pazušanu, nebūdama gatava dzirdēt tās patiesos iemeslus un apmērus. Kaut arī es nojautu, ka varbūt Tu tur esi sastapis kādu citu, patiesība par tavu paralēlo dzīvi tur, par mazuli, kuram drīz jāierodas pasaulē, un par sievieti, kas pirms pāris mēnešiem ir ievākusies Tavā mājā, mani tomēr šokēja. Nevis tāpēc, ka tas viss ir noticis, bet gan tāpēc, ka Tu man par to visu nepateici pat tad, kad es Tev atzinos, ka jūtu – kaut kas ir mainījies, un mums ejams katram savs ceļš. Tu man meloji. Patiesībā Tu meloji mums abām. Tu nevari dzīvot kopā ar kādu citu, gaidīt ierodamies pasaulē mazuli, bet turpināt man katru dienu teikt, cik ļoti Tu mīli mani un kā mums ir jācenšas piepildīt sapni par mūsu mīlestību. Tas nav godīgi ne pret mani, ne pret viņu.

Kad es Tev pateicu, ka zinu par tavu dubulto dzīvi un meliem, Tu kļuvi ļoti nejauks un visādi centies mani sāpināt. Tajā mirklī mēs abi zinājām, ka meli un dubultās dzīves apmēri bija tik lieli, ka tas visnotaļ pamatoti lika apšaubīt, vai jebkas, kas starp mums bija noticis, vispār bija īsts. Tu mani ciniski izsmēji par to, ka es Tev jebkad noticēju. Es iepazinu tās Tavas personības šķautnes, kas manā ideālajā sapnī par Tevi nekad nebija. Tajā mirklī atmiņas par pilnīgi visu skaisto, kas bija noticis mūsu starpā, tika neatgriezeniski aptraipītas. Savstarpējā cieņa pazuda. Palika tikai sāpju un nodevības sajūta. Es Tevi vairs nekad nevēlos redzēt, jo tagad visas asociācijas ar Tevi būs tikai sāpju un nodevības pilnas.

Šo vēstuli es rakstu, nevis lai pārmestu Tev beigas, bet lai atgādinātu sev sākumu. Skatoties atpakaļ uz notikušo, es nenožēloju neko no tā, ko mēs kopā piedzīvojām. Tas bija tieši tik skaisti un piesātināti, ka es tam ļautos atkal. Bet, ja tas notiktu vēlreiz, es aizietu tajā visskaistākajā mirklī, izbeidzot to visu lidostā un atstājot mums tikai pozitīvās atmiņas un nepiepildītā sapņa sajūtu. Jo nepiepildītais sapnis vienmēr paliek pilns cerību un minējumu, bet izpostītais sapnis ir pilns sāpju un vilšanās. Jā, ir svarīgi, kā tas viss beidzas. Tas, kā cilvēki aiziet no mūsu dzīves, paliek ar mums vienmēr. Pēcgaršai ir jābūt labai, jo tikai tad var ar pārliecību teikt: “Tas bija tā vērts!”

Esi laimīgs, mans aizjūras princi!


Ar mīlestību,

Tava deju karaliene


uz visiem lasāmgabaliem

Publicēts: 14 novembris, 2018

Kategorija: Žurnālā

Visu rakstu lasiet žurnālā Imperfekt

Rudens 2018

 

Dalies


0 komentāri

Lai komentētu nepieciešams autorizēties.

Ienākt ar E-pastu